2011. gadā publicētā Fr. Lisa Kameli (Fr. Louis Cameli) grāmata “Sātans, kuru tu nepazīsti” (The Devil You Don’t Know) ir liels palīgs šajā jautājumā. Es nesen izlasīju šo grāmatu un domāju, ka par Kameli analizēto sātana taktiku jeb paņēmieniem ir vērts pārdomāt plašākās kategorijās.

Četri sātana izmantotie paņēmieni lielā mēra ir manu pārdomu rezultāts, bet tie ir droši balstīti uz nesen izlasīto Kameli grāmatu. Es no viss sirds iesaku izlasīt šo grāmatu, jo tur šie paņēmieni ir aprakstīti ļoti trāpīgi un pilnā mērā, kas nav iespējams manās īsajās pārdomās.

Tagad sekos četru sātana parasti pielietoto paņēmienu analīze.

I. Maldināšana

Jēzus saka: velns no iesākuma “nav pastāvējis patiesībā, jo viņā nav patiesības. Kad viņš runā melus, viņš runā to, kas ir no viņa paša, jo viņš ir melis un melu tēvs” (Jņ 8, 44). Velns jeb sātans mūs maldina ar daudziem melīgiem un tukšiem solījumiem. Lielākā daļa no tiem ir melīgi solījumi, ka, ja mēs grēkosim vai noliegsim kādus patiesības aspektus, tad būsim laimīgāki un piepildītāki.

Lai arī kādas īslaicīgi patīkamas lietas nāktu kopā ar grēku, tās ir tikai pārejošas. Katras grēcīgas darbības beigu rezultāts ir lielas un arvien vairāk pieaugošas ciešanas. Tomēr, par spīti šai pieredzei, mums, cilvēkiem, daudzas lietas tomēr var viegli iestāstīt un liekas, ka mēs mīlam tukšus solījumus un saistām ar tiem visāda veida cerības.

Sātans mūs maldina, iesakot meklēt risinājumus dažāda veida sarežģītām situācijām, īpaši domāt par tām. Tādējādi mēs mēģinām sajaukt un noklusēt fundamentālu patiesību par mūsu rīcību. Mūsu prāts ir ļoti blēdīgs un mīl izdabāt sarežģītībai kā vienam no veidiem, lai izvairītos no patiesības un attaisnotu sevi. Un tā mēs, slepeni sadarbojoties ar sātanu, lolojam nebeidzamus sarežģījumus, jautājot: “Bet, kā būtu ja...” un “Kā ir ar to...??!” Kopā ar sātanu mēs projicējam visa vieda iespējamās grūtības, izņēmumus vai potenciālu līdzjūtību izsaucošus stāstus, lai izvairītos no prasības, ka mums pašiem un citiem ir jārīkojas labi un jādzīvo atbilstoši patiesībai.

Sātans mūs mēģina maldināt arī ar izsmalcinātu vārdu lietošanu. Tādējādi, nedzimuša bērna sadalīšana gabalos un nogalināšana aborta gaitā tiek nosaukta par "reproduktīvo brīvību" vai "reproduktīvo izvēli". Sodomija tiek nosaukta vārdā "gejs" (vārda gay primārā nozīme angļu valodā ir ‘priecīgs, bezrūpīgs’). Mūsu skaidrā ticība un senā gudrība tiek nosaukta par “tumsonību” un “izglītības trūkumu”.

Laulības pārkāpšana tiek saukta par “dzīvošanu kopā”. Un laulības pārdefinēšana no tās, kāda tā bija pazīstama vismaz pēdējos piecus tūkstošus gadu, tiek dēvēta par “laulības brīvību”. Sātans maldina mūs, pārspīlējot un apzināti dodot maldinošus apzīmējumus, bet mēs pārāk viegli ļaujamies tam un nosaucam par labu vai nesvarīgu to, ko Dievs sauc par grēcīgu.

Sātans mūs maldina ar milzīgu informācijas apjomu. Informācija un patiesība nav viens un tas pats. Dati var tikt vākti ar skaidru mērķi izdarīt maldinošus apgalvojumus. Vēl vairāk, noteikti fakti un skaitļi var tikt uzsvērti, bet citu nozīme mazināta, lai izjauktu patieso līdzsvaru.

Līdz ar to arī informācija un dati, kas paši par sevi ir pareizi, var tikt izmantoti maldināšanai. Ziņu mēdiji un citi informācijas avoti savu varu visvairāk pielieto tieši attiecībā uz to, par ko viņi neinformē. Arī tas ir veids, kādā sātans mūsu vidū ienes maldināšanu.

Mēs rīkojamies pareizi, ja izvērtējam daudzos veidus, kādos sātans mūs mēģina maldināt. Neticiet visam, ko domājat vai dzirdat! Mums nav jābūt ciniskiem, bet jāpaliek skaidrā prātā un to, ko mēs redzam un dzirdam sev apkārt, jāpārbauda Dieva atklātās patiesības gaismā.

II. Šķelšana

Viena no Jēzus pēdējām lūgšanām par mums bija tā, lai mēs būtu vienoti (Jņ 17, 22). Viņš to lūdza Pēdējo Vakariņu laikā, pirms devās ciest un mirt mūsu dēļ. Tādā situācijā Viņš izgaismo to, ka Viņa darba pie Krusta svarīgs aspekts ir pārvarēt sātana veikto šķelšanu. Daži teologi uzskata, ka vārda “sātanisks” grieķu valodā diabolein sakne nozīmē ‘sagriezt, saraut’ vai ‘sadalīt’. Jēzus lūdz un rīkojas, lai apvienotu to, ko sātans ir sadalījis.

Sātana šķelšanas darbs sākas katrā no mums, kad mēs piedzīvojam daudzas pretējas tieksmes, no kurām vienas ir cēlas, radošas un pacilājošas, bet citas zemiskas, grēcīgas un graujošas. Ļoti bieži mēs atrodamies iekšējās cīņas stāvoklī un jūtamies sašķelti, līdzīgi kā Pāvils apraksta vēstules Romiešiem 7. nodaļā: “Nevis to labo, ko gribu, es daru, bet rīkojos ļauni, kā pats negribu” (Rom 7, 19) un “kad gribu darīt labo, man piestājas ļaunais” (Rom 7, 21).

Tas ir sātana darbs, ko viņš veic, šķeļot mūsu iekšieni. Sv. Pāvils vēstules Romiešiem 8. nodaļā runā par to, ka Kunga galvenais darbs ir nodibināt mūsos dvēseles un miesas vienotību, atbilstoši Viņa patiesības vienotībai.

Sātana uzbrukumi mūsu iekšējai vienotībai redzami izpaužas sašķeltībā cilvēku starpā. Ir daudzas lietas, kas veicina šķelšanos, un sātans, neapšaubāmi, izmanto tās visas: dusmas, pagātnes ievainojumi, aizvainojumi, bailes, pārpratumi, alkatība, lepnība un augstprātība. Turklāt, mēs arī ļoti viegli kļūstam neiecietīgi pret tiem, kurus mīlam. Mēs sākam kļūdaini domāt, ka jāmeklē cits cilvēks, kurš būtu pilnīgāks un patīkamāks. Tādēļ daudzi atstāj savu laulību, ģimeni, baznīcu un kopienu, vienmēr meklējot nenotveramu mērķi – atrast labākus un pilnīgākus cilvēkus un situācijas.

Jā, sātanam patiešām ir iespējams veikt manevrus, pieskaroties visām mūsos pārpilnībā mītošajām grēcīgajām tieksmēm. Viņa mērķis vienmēr ir sašķelt mūs pašus iekšienē un savā starpā. Mēs rīkojamies pareizi, ja, neatkarīgi no cīņām ar citiem cilvēkiem, atpazīstam, ka mums visiem ir kopējs ienaidnieks, kurš vēlas mūs sašķelt un iznīcināt.

Kā ir rakstījis apustulis Pāvils, “mūsu cīņa nav pret miesu un asinīm, bet pret varām un spēkiem, pret šīs tumsas pasaules valdniekiem un ļaunuma gara spēkiem debesīs” (Ef 6, 12). Brāļi, kuri naidojas, izlīgst, ja pie durvīm atrodas maniaks. Bet pirmais solis ir pamanīt maniaku un tad nolikt malā mūsu maznozīmīgās atšķirības.

III. Novirzīšana

Novirzīt nozīmē aizgriezt prom no primārā mērķa vai uzdevuma. Un mums visiem uzmanības centrā ir jābūt Dievam un labajām lietām, kuras mūs gaida debesīs. Mūsu ceļš ir vērsts iepretim debesīm, un visā tā garumā tas ir ticības, paklausības patiesībai, mīlestības uz Dievu un līdzcilvēkiem ceļš. Bet sātans dara visu iespējamo, lai mūs no tā novirzītu, tas ir, lai pavērstu mūs prom no vienīgā patiesā mērķa.

Iespējams, ka sātans mēģina mūs novirzīt no mērķa, mūsu uzmanību pilnībā pievēršot šīs pasaules pārejošajām lietām. Daudzi cilvēki apgalvo, ka ir pārāk aizņemti, ka viņiem nav laika lūgties vai iet uz baznīcu, vai nodarboties ar citām garīgās dzīves kopšanas praksēm. Pārejošās pasaules lietas viņus ir tā pārņēmušas, ka viņi ignorē iezīmēto priekšā stāvošo īstenību.

Cilvēka iekšējais nemiers un bailes arī rada daudzus ticības dzīves traucēkļus. Ar baiļu un nemiera palīdzību sātans liek koncentrēt uzmanību uz bailēm zaudēt pārejošas lietas, bet neņemt vērā vēlamās bailes no priekšā stāvošās Tiesas Dienas. Jēzus saka: “Nebīstieties no tiem, kas miesu nonāvē, bet dvēseli nespēj nonāvēt; bīstieties vairāk no tā, kas dvēseli un miesu var pazudināt ellē” (Mt 10, 28).

Citiem vārdiem sakot, mums ir jājūt svēta cieņa un bijība Kunga priekšā, un šādā veidā mēs daudzas savas bailes saskatīsim pareizākā perspektīvā, vai arī tās pazudīs pavisam. Attiecībā uz bailēm sātans saka tieši pretējo: mums esot jābaidās no 10 000 lietu, kuras mūs varētu piemeklēt uz šīs pārejošās zemes, un nemaz neesot jādomā par daudz nozīmīgākām lietām, kas mūs gaida, par Tiesas Dienu.

Novirzīšanas centrā ir sātana vēlēšanās, lai mēs koncentrētu uzmanību uz mazāk nozīmīgām lietām, un lai nepievērstos svarīgajām, tādām kā morālie lēmumi un viss mūsu dzīves virziens kopumā. Man vēlreiz ir jāatgādina, ka mums ir jāmācās koncentrēt uzmanību uz vissvarīgāko un apzināti jāpieņem lēmums novērsties no mazāk svarīgām lietām.

IV. Drosmes atņemšana

Mums kā cilvēkiem, un, protams, kā kristiešiem ir jācenšas pēc augstiem mērķiem. Tas ir labi. Bet kā jau tas ir ar visām labām lietam, sātans mēģina saindēt to, kas ir labs. Tā ir taisnība, ka cenšoties sasniegt augstus mērķus, mums nereti pietrūkst pazemības atzīt, ka mums jāiet pa to ceļu, kurš ir labs, kurš ir vislabākais. Tad sātanam nav pārāk grūti mūs kārdināt būt nepacietīgiem pret sevi un citiem.

Ja mūsu augsto mērķu sasniegšanai esam paredzējuši nesaprātīgi īsu laiku, tad viegli pazaudējam žēlsirdību pret sevi un citiem. Ir cilvēki, kuri zaudē drosmi attiecībā pret sevi un citiem un pārtrauc censties pēc svētuma. Citi atsakās no Baznīcas, jo ir piedzīvojuši nepilnības tajā.

Sātans mums atņem drosmi, jo mūsu centienu beigas nav skaidri noteiktas. Faktiski, vienmēr un visur ir iespējams kaut ko uzlabot un darīt vairāk. Un te sevi atkal piesaka sātans, jo, ja jau mēs varētu darīt vēl vairāk, tad varam arī domāt, ka neesam darījuši pietiekami daudz. Tā sātans mums laupa drosmi un iesēj mūsos neatbilstoši augstu prasību domas attiecībā uz ikdienā darāmo.

Sātans mums atņem drosmi arī caur vienkāršām lietām, tādām kā nespēks, kļūdas, neveiksmes vai citi apstākļi, kurus piedzīvo visi cilvēki, un kuri raksturīgi cilvēka būtībai kopumā un dzīvei grēkā kritušajā pasaulē ar tās ierobežotajiem resursiem.

Sātans visos veidos mēģina mums atņem drosmi, lai kādā brīdī mēs pārstātu pūlēties dzīvot kristīgi. Vienīgi atbilstoši attīstīta pazemības sajūta var palīdzēt pasargāt sevi no sātana darbībām, ar kurām viņš mums atņem drosmi. Patiesība ir tāda, ka pazemība ir cieņa pret patiesību par mums pašiem, un tā māca, ka mēs augam un attīstāmies lēni un pakāpeniski, un ka šajā procesā piedzīvojam neveiksmes, un ka dzīvojam nežēlīgā pasaulē, kura ir tālu no pilnības. Ja atzīstam šīs lietas un esam pazemīgi, tas mums palīdz vairāk iemācīties par Kungu, uzticēties Viņa apredzībai un palīdzībai, un arī tas mūsos pieaug pakāpeniski.

Tās ir četras parastās sātana izmantotās taktikas. Iemācieties tās atpazīt un nosaukt vārdā, tādējādi sāksiet iegūt varu pār tām.

Monsinjors Čārlzs Pops priestera izglītību un maģistra grādu pastorālteoloģijā un morālteoloģijā viņš ir ieguvis ir Sv. Marijas Kalna Seminārā. Ordinēts 1989. gadā, 2005. gadā iecelts par monsinjoru. Viņš ir vadījis iknedēļas Bībeles stundas ASV Kongresa Baltajā namā, vienreiz divu gadu garumā, bet otrreiz četru gadu garumā. Monsinjors Pops ir populārs blogeris, kurš raksta Vašingtonas arhidiecēzes mājas lapai. Viņš ir rakstījis par tādām svarīgām tēmām kā katoļu katehisms, pastorālā Konstitūcija Gaudium et Spes, Amerikas Katoļu Bīskapu konferences pastorālā vēstule “Laulība: mīlestība, dzīve un dievišķais plāns” u. c. Monsinjors Pops savā blogā Vašingtonas arhidiecēzes interneta mājas lapā nesen rakstīja par četriem parastākajiem paņēmieniem, ar kuriem sātans pieviļ cilvēkus.

Avots: Charles Pope, 4 Common Tactics of the Devil, aleteia.org.

Foto: Sherry White, flickr.com

Tulkoja: Sandra Gintere