Vai drīkst savienot katoliskās reliģiskās prakses ar elementiem, kas pārņemti no citām reliģijām vai tradīcijām?
Visas katoliskās dievbijības prakses ir Dieva tautas ticības izpausme. Saskaņā ar Baznīcas mācību, tiem jāizriet no bībeliskās Atklāsmes un jākoncentrējas Jēzus Kristus personā. Tātad, to sajaukšana ar citu reliģiju praksēm nav pieļaujama.
Kas patiesībā ir ekstrasensu izmantotais rāmis un citas līdzīgas lietas?
Tādu kulta priekšmetu kā krusts, lūgšanu krelles, medaljons, svēto bildes un figūras lietošanai jāpalīdz stiprināt mūsu saikni ar Kristu vai svētajiem. Savukārt priekšmetu lietošana, kas nav tiešā veidā saistīti ar mūsu ticību (piemēram, radioestēzistu „rāmis”), ir neatbilstoša un zaimojoša. Turklāt tam var būt arī maģisks raksturs.
Lielos vilcienos, maģija ir priekšmetu, vārdu vai žestu lietošana ar mērķi nonākt kontaktā ar apslēptiem spēkiem, lai tos izmantotu savos nolūkos. Tiek uzskatīts, ka pašu priekšmetu lietošanai piemīt glābšanas spēks, kas nav atkarīgs no cilvēka ticības un iekšējās nostājas. Katoļu Baznīcas Katehismā lasām: „Visi maģijas un burvestību paņēmieni, ar kuriem it kā varot "savaldīt" okultos spēkus, lai tos pakļautu sev un ar to palīdzību iegūtu pārdabisku varu pār savu tuvāko, kaut arī tas būtu darīts nolūkā atjaunot viņa veselību, ir smagi pārkāpumi pret reliģijas tikumu. Šīs izdarības jo vairāk nosodāmas ir tad, kad tās pavada vēlme kaitēt otram vai kad tajās tiek iesaistīti velni. Amuletu nēsāšana arī ir nepieņemama. Spiritisms bieži vien ir saistīts ar zīlēšanu vai maģiju. Tāpēc Baznīca brīdina ticīgos no tā atturēties. Ķeršanās pie tā saucamajiem tautas ārstniecības paņēmieniem nedara pieļaujamu ne ļauno spēku piesaukšanu, ne otra cilvēka lētticības izmantošanu.» (nr. 2117)
Gadās, ka cilvēki izmanto ekstrasensu palīdzību, lai atrastu „caurumus” savā aurā vai arī izvieto mēbeles saskaņā ar fenšui mācību, nesaskatot tajā pretrunas ar katoļticību. Viņi turpina pieņemt sakramentus un lasīt Svētos Rakstus…
Daudzas no šim praksēm (iespējams, pat visas) ir pretrunā ne tikai ar ticību, bet arī ar veselo saprātu. Kristietības gudrības un lieluma pamatā ir spēja savienot prātu un ticību, par ko enciklikā „Fides et ratio” rakstījis sv.Jānis Pāvils II. Līdz ar to ticībā nav vietas neprātīgiem apgalvojumiem vai darbībām. Savukārt atsauces uz pseidozinātniskām mācībām pazemo cilvēka kā domājošas būtnes cieņu.
Pārliecība, ka mēbeles vai aura var ietekmēt cilvēku attiecības, rīcības saskaņošana ar horoskopiem, arī zīlēšana ir mūsdienu māņticība, pseidozinātniskie mīti, ko cilvēks izvēlas tā vietā, lai ticētu Vissvētākajai Trīsvienībai. Tas ir elkdievības grēks, kas būtu jāizsūdz.
Kā katoļiem būtu jāizturas pret dažādiem dziedniecības veidiem?
Dziednieki, kuri medicīnas vietā lieto maģiskās tehnikas, pirmkārt, efektīvi „ārstē” mūsu kabatu. Būtu jāpārdomā tas fakts, ka dažāda veida dziednieki garantē ārstēšanas efektu neatkarīgi no tā, kādā stāvoklī cilvēks atrodas. „Dziedināšana” tiek sasniegta dažu minūšu laikā, bez jebkādiem diagnosticējošiem izmeklējumiem. Par labu samaksu mūs sola atbrīvot no alerģijas, depresijas, reimatisma un tml. Rodas jautājums: ja šī metode ir tik „ģeniāla” un pieejama, kāpēc to neizmanto slimnīcās? Kāpēc to nereklamē speciālisti? Vai Nobela prēmija jebkad tikusi pasniegta kādam dziedniekam, kurš ar rokas pieskārienu spēj atbrīvot no visām kaitēm? Būsim prātīgi un uzticēsimies zinātniskai medicīnai!
Bet ja ekstrasensam tiešām izdodas izārstēt cilvēku no kādas slimības?
Tādā gadījumā es vēlētos saņemt rakstisku apliecinājumu no ārstiem-speciālistiem. Slimības nomocīts cilvēks viegli pakļaujas manipulācijām. Viņš pat var piesaukt šādu argumentu: par ārstēšanos slimnīcā man bija jāatdod viss savs īpašums, bet dziednieks mani izārstējis par velti! Jau tas vien izraisa aizdomas. Iespējams, atsakoties no naudas, ekstrasens cer iegūt ko vērtīgāku – mūsu brīvību vai pat dvēseli.
Dodoties pie dziedniekiem, neapzināmies, ka tiekam pakļauti manipulācijām, kuru psihiskās un garīgās sekas var būt traģiskas. Netradicionālā ārstēšana bieži balstās nezināmā enerģijā un garīgu spēku izmantošanā. Dažreiz pat ir skaidrs, ka runa ir par dēmoniem un sātanu. Samaksa par īslaicīgu veselības atgūšanu var būt garīgā paverdzināšana vai pat apsēstība.
Un kā ir ar homeopātiju?
Tā ir viena no pseidozinātniskām ilūzijām, kas ļauj farmaceitiskajai nozarei labi nopelnīt. 18.gadismtā beigās homeopātiju izgudroja vāciešu ārsts Samuels Hanemans. Tā balstās uz pieņēmuma, it kā slimību var ārstēt, izprovocējot tai līdzīgus simptomus. „Līdzības likuma” būtība ir sekojoša: slimniekam nelielā daudzumā jāsaņem substances, kas veseliem cilvēkiem izraisa attiecīgas slimības izpausmes. Homeopātiski preparāti parasti ir maksimāli atšķaidītas indes. Tādēļ uz iepakojuma var izlasīt, ka „zāles” neizraisa blakusefektus. Tas nav brīnums, jo vienīgais to iedarbības veids ir placebo efekts. Ar homeopātiskiem preparātiem var būt saistīti arī okultisma rituāli. Kāds Ukrainā kalpojošs eksorcists man stāstījis, ka Kijevas apkārtnē tika ražotas homeopātiskās zāles, kuru „uzlādēšanā” piedalījusies sātanistu grupa.
Ja katolis redz, ka kāds pievērsies maģiskām praksēm, vai viņam ir tiesības par to aizrādīt?
Ne tikai tiesības, bet arī pienākums, kas izriet no Dieva un tuvākmīlestības baušļa. Mūsu vienaldzība nozīmētu piekrišanu grēkam, ko teoloģija uzskata par līdzdalību svešā grēkā. Pat laicīgajā likumdošanā nozieguma noklusēšana no liecinieka puses var beigties ar saukšanu pie atbildības.
Kas jādara cilvēkam, kurš vēlas pārtraukt saikni ar moderno māņticību?
Sāksim ar to, ka viņam jāatgriežas. Praktiski tas nozīme nolikt Kristu pirmajā vietā, kā arī pieskaņot savu dzīvi un rīcību Evaņģēlijam. Tāpat tas paredz paklausību Baznīcai, kurā mīt Svētais Gars. Ar to saistīts viennozīmīgs lēmums mainīt savu dzīvi.
Tālāk nepieciešams atbrīvoties no visiem maģiskajiem priekšmetiem. Vislabāk būtu tos iznīcināt vai sadedzināt, lai tie nekļūst par paverdzināšanas avotu kādam citam. Svarīgi ir pieņemt izlīgšanas sakramentu, izdarot t.s. „ģenerālo grēksūdzi” (grēku izsūdzēšana par visu dzīvi). Iespējams, būtu nepieciešams arī svinīgais eksorcisms.
Kā varam atbalstīt tuvāko?
Mums nav jākrīt izmisumā, bet gan jālūdz Kristum, lai Viņš dziedinātu garīgās brūces un izdzītu ļaunos garus, lai šī persona tiktu atbrīvota. Tāpat var izmantot tādus pārdabiskus līdzekļus kā aizlūgšana, gavēnis nodomā par atbrīvošanu (sal Mt 17,21), svēto (īpaši Dievmātes) piesaukšana, piemēram, rožukroņa lūgšanā, kā arī Sv.Mises upurēšana tuvākā nodomā. Tāpat noderīgi dabīgi līdzekļi – pacietīga saruna vai pat pierunāšana, attiecīgas lasāmvielas piedāvāšana, pamatotas akceptācijas atmosfēras radīšana, bet galvenokārt jau laba dzīves liecība par to, ka Jēzus Kristus ir Kungs. Sarunas laikā var iesēt cilvēka sirdsapziņā svētīgu nemieru, uzdodot jautājumu, kas notiks nāves brīdī? Ko teikšu Dievam, nostājoties Viņa priekšā? Kam biju veltījis savu dzīvi? Ko man ir devusi maģijas pielietošana, savu un citu cilvēku ilūziju uzturēšana? Kamēr šis mirklis vēl nav iestājies, jāsteidzas pieņemt Kristus patiesības gaismu. Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus. (Jņ 8,32)
Avots: Współczesne zabobony, niedziela.pl
Foto: Trevor Leyenhorst, flickr.com
Rakstu tulkoja Marks Jermaks
