Visdedzīgākie „Sola Scriptura” aizstāvji atkal un atkal mēģina pārsteigt tradicionālos kristiešus ar tādiem argumentiem kā „Pierādiet mums ar Bībeli, kāpēc jūs godināt Mariju!” un tml. Diemžēl katoļticības „atmaskotāji” visbiežāk visai vāji pārzina Baznīcas vēsturi un savā nostājā vadās pēc principa, ka pirms viņiem „pareizā kristietība” faktiski nav eksistējusi.
Kritizējot dažāda veida trūkumus tā laika Katoļu Baznīcā, Reformācijas tēvs Mārtiņš Luters izvirzīja visai loģisku un vienkāršu tēzi: Dievs individuālā kārtā apgaismo katru ticīgo, kurš līdz ar to spēj pareizi interpretēt Bībeli. Rezultātā kristietis iegūst visu, kas nepieciešams viņa atpestīšanai. Tomēr gan Reformācijas laikā, gan arī mūsdienās starp dažādiem protestantisma virzieniem pastāv principiālas pretrunas. Kā norāda Michaeil Coren („Kāpēc Katoļu Baznīcai ir taisnība”), vieni protestanti atbalsta zīdaiņu kristīšanu, bet citi nē; vieni ieceļ par mācītājiem sievietes, citi uzskata to par kļūdu; vieni atzīst geju „laulības”, bet citi pret tām iebilst. Turklāt viņi visi apgalvo, ka viņu pozīcija ir pamatota ar Bībeli.
Stingri pieturoties pie „Sola Scriptura”, patiesībā nav iespējams saprast, kurš un kurā brīdī sāk nekorekti tulkot Atklāsmi, kas pieejama caur Svētajiem Rakstiem. Vēl jo vairāk, protestantu teologiem ir problēmas vienoties par to, uz kāda pamata vispār tikušas atlasītas Dieva iedvesmotās grāmatas, kas veido Bībeles kanonu. Teologs Ričards Gafins ar nožēlu atzīst: „Skaidrs, ka Baznīcai tā arī nav izdevies noteikt kritēriju. Mēģinājumi uzstāt uz viena no kritērijiem ir nolemti neveiksmei.”
Vienlaicīgi ir zināms, ka strīdīgos gadījumos pietika ar Baznīcas koncilu spriedumiem. Protams, šāds risinājums iespējams vienīgi atzīstot Baznīcas autoritāti. „Uzskatot, ka 15 gadsimtu garumā katolicisms atradies maldos, Luters atzina parasto ticīgo par upuri. Pāvesti, bīskapi, mūki… Viņi visi ir kļūdījušies, bet mums bija jāpacieš viņu izkropļojumi un slimības, ar ko tikām aplipināti. Tomēr tagad mēs visu varam izlabot!”, ironizē pareizticīgais filozofs G. Matakovs.
Diezgan ātri izrādījās, ka kristietības attīrīšana no katoļticības „sērgas” norisinās ne visai veiksmīgi. Piemēram, gan Luters, gan Cvinglijs kritizēja Romu par atkāpšanos no Evaņģēlija, taču savā starpā vienoties par „patieso ticību” nebija spējīgi. 1520.gados kļuva skaidrs, ka Reformācijas pamatlicēji nevar vienoties pat par tādiem ticības aspektiem, kuri Luteram sākotnēji likušies acīmredzami. Protestantisma teologs A. Makgrats raksta, ka tajā brīdī tika izvirzīts apgalvojums, ka drošai Rakstu izpratnei tomēr jāprot senebreju, grieķu un latīņu valoda. Tas skaidra veidā nonāca pretrunā ar reformatoru uzskatu, ka jebkurš kristietis ar Gara palīdzību spēj pareizi izprast Rakstus.
Šī pretruna saglabājusies cauri gadsimtiem, jo pat šodien luterāņu, anglikāņu, baptistu, vasarsvētku un citu protestantisma denomināciju mācītāji un teologi par spīti valodu zināšanām nespēj vienoties par daudzām ticības pamatpatiesībām (piemēram, vieni protestanti atzīst Svēto Trīsvienību, bet citi nē). Savukārt uzskats, ka katrs ticīgais var saprast Bībeli patstāvīgi, tagad raksturīgs drīzāk radikāla spārna protestantiem.
„Faktiski runa ir par atgriešanos pie Tradīcijas. Tikai Baznīcas Tradīcijas vietā tiek piedāvāta „Lutera Tradīcija”. Šī atgriešanās bijusi visai likumsakarīga, jo ticīgajiem taču bija kaut kādā veidā jāatdala luterāņu „patiesība” ne tikai no katoliskiem „meliem”, bet arī no revolucionāru protestantu (piemēram, Mincera) „meliem”, raksta Matakovs.
Starp citu, Mincers visai loģiski pārmetis Luteram „kolaboracionismu” ar katoļiem. Kādēļ Luteram bija jāpārņem no katolicisma kristības un Euharistijas sakramenta idejas, ja katrs protestants labi zina, ka atpestīšanai pietiek vienkārši ticēt? Jākonstatē, ka radikālus protestantus Svētais Gars ir „apgaismojis” savādāk nekā viņu mērenos priekšgājējus.
Sekojot „bībeliskā protestantisma” loģikai, sakramenti ir tikai rituāli, bet vienīgais komunikācijas veids ar Dievu ir Bībeles lasīšana un lūgšana. Vienlaicīgi nevar noliegt, ka pat baptistu un vasarsvētku denominācijas „Sola Scriptura” principu tā īsti neievēro, jo tas vienkārši nav iespējams. Katrā protestantisma novirzienā laika gaitā veidojas savas ticības dogmas, reliģiskas autoritātes, ieradumi… Vārdu sakot, tradīcija.
Pamatoti iebilstot pret daudziem trūkumiem tā laika Baznīcā, protestantisma tēvi tomēr noraidīja arī Baznīcas svētumu, piešķirot „nominālo” svētumu katram ticīgajam individuāli. Loģiskā kārtā sekoja sakramentu nozīmes sagrozīšana, tos vai nu noraidot, vai nu „reformējot”. Savukārt „Sola Scriptura” princips pārvērties par tīri teorētisko konstrukciju, kas bieži vien tiek pielietota polemikai ar tradicionālo kristietību, un kas vienlaicīgi netiek ievērots pat radikālo protestantu vidū.
Surožas metropolīts Antonijs šajā sakarā raksta: „Dieva tauta ir tauta, kas iesakņojusies Dievā, kas pazīst Viņu caur personīgo pieredzi tik dziļi, ka būtu spējusi Bībeli uzrakstīt un pasludināt, nevis tikai pārstāstīt un atkārtot. Kamēr neesam apguvuši šādu pieeju Labajai Vēstij, neatkarīgi no tā, vai Bībele eksistē fiziski, mēs joprojām neesam Dieva tauta. Mēs esam vienkārši cilvēki, kuri atkārto citu teikto, it kā pastnieks, kurš piegādā citu vēstules. Ar to nepietiek. Ja mēs būtu Dieva tauta patiesā nozīmē, mēs nekaitinātu ļaudis ar bezgalīgiem citātiem, kas viņiem ir piegriezušies. Mēs paši būtu atklāsme, kurai jātiek pasludinātai.”
Foto: Lauri Rantala, flickr.com
