Viņš piedzima 1956. gadā Stepnejā, Londonas reģionā Īstendā (East End). Tur Terijs spēra pirmos mūzikā soļus nelielā grupā „London SS”, bet pēc tam notika sava veida izrāviens, kad viņš kļuva par pirmo vēsturisko grupas „The Clash” bundzinieku. Tā ir grupa, kura kopā ar bēdīgi slaveno grupu „Sex Pistols” ir sinonīms visam, kas saistās ar punk stilu. Kopā ar šo grupu Terijs spēlēja no 1976. gada jūlija līdz novembrim, no 1977. gada janvāra līdz aprīlim, kā arī no 1982. gada maija līdz 1983. gada februārim.
1977. gadā punk stils jau bija miris, to bija nogalinājis bizness un cinisms, bet paši tā pārstāvji, kurus nebija skāris punk stila liktenis, drīz vien iesaistījās citur. Tā „The Clash” kļuva par bagātīgu un ļoti cienījamu karogu jaunam neo-post-punk vilnim, kas agrāko sacelšanos pret jebkuru konformismu gudri nomainīja pret ortodoksālo komunismu. 1980. gadā izdotais trīskāršais albums bija veltīts marksistiski-ļeņiniskajam režīmam, kurš tai laikā plosīja Nikaragvu un gāja roku rokā ar atbrīvošanās teoloģiju, kura atbalstu sev guva ministru rindās.
Pēc „The Clash” Terijs kādu laiku klīda no vienas vietas uz otru un 1985. gadā pievienojās komerciālajai somu smagā roka grupai „Hanoi Rocks”. Tas bija tas pats, kas uzspļaut uz vecā punk stila pārmērīgo vēršanos pret sistēmu un uz savu „varoņu” kapiem, kuri šai bīstamajā spēlē bija gatavi zaudēt ādu. Nākamais solis (1987. gada jūlijā – decembrī un vienā koncertā 1988. gada maijā) bija došanās uz smago „Black Sabbath”, smagā metāla kvintesenci, kas atklāti pauda sātanismu (tas gan vēl jāpārbauda, bet tomēr).
Tiem, kas nav bijuši ar to saistīti, šādi klejojumi neko nenozīmē, tomēr Terijs izmēģināja visu un visu to, kas ir pretējs visam iepriekš izmēģinātajam, noliedzot to, ko pirms tam bija apliecinājis, pilnībā pret to saceļoties un pagriežot muguru, tāpat kā mēdz pāršķirt lappusi. Viņš pagrieza muguru pat savai roka pasaulei, jo 1994. gadā viņš kļuva radikāls veģetārietis un Eseksā (Essex) atvēra hiropraktikas studiju.
Tomēr skaistākais vēl tikai notiks, jo visrevolucionārāko žestu, kurš patiesi salauž jebkuru shēmu, viņš pauda vēlāk. Tas notika, viņam kļūstot par katoli, par ko viņš pats stāsta savā autobiogrāfijā „ The Strange Case of Doctor Terry and Mr. Chimes”. Patiesībā tā ir atgriešanās no jauna, jo Čaims jau no dzimšanas bija katolis, bet bija noklīdis nepareizajos ceļos un ilgu laiku darīja visu un neko, tāpēc atgriešanās nebija mazāk aizraujoša.
Ir jāuzsver, kā to atklāj kāds vērtīgs Madelaines Tīhanas raksts britu nedēļas izdevumā „The Catholic Herald”, ka Čaims kļuva par katoli, pateicoties kādam anglikānim. Tas, protams, bija kāds tik īpašs anglikānis kā Klaivs Steipls Lūiss (1898-1963), kuru viņa labākie mācekļi (visi dzimuši vai atgriezušies katoļi) jau gadu desmitiem raksturo kā katoli sirds dziļumos, kurš ar laiku pieņēma Romas katoļu Baznīcu, kaut arī vienmēr palika shizmatiķis (bet, ņemot vērā anglikāņu Baznīcas vēsturi, herētiķis).
Grāmatā Čaims atminas to 1998. gada dienu, kad viņa ceļā pagadījās plānais un viņam vēl tolaik šķietami dīvainais izdevums „Mere Christianity”, ko Lūiss publicēja 1952. gadā. Tā varbūt ir viena no katoliskākajām grāmatām autoram, kuru visu dzīvi aizrāva kristīgās vēstures un ticības būtības noslēpumi. Ar „Mere Christianity” Lūiss pūlējās atklāt pieķeršanās Kristum pamatus (angliski “fundamental” – tas ir visiem neliberāliem anglofoniem kristiešiem dārgs izteiciens) un turklāt norāda uz pamatiem, kas var vienot sašķeltos kristiešus ap patiesā Dieva Dēla augšāmcelšanos.
Īpaši Čaimu aizkustināja tas, kā grāmatā Luiss runā par lepnības grēku. Vienā mirklī viņš saprata, ka lepnība ir šķērslis, kurš viņu šķir no žēlsirdības. Viņš sāka apzināties sev līdzās kādu „neparastu klātbūtni”, kas viņam „uzbruka” spēcīgiem viļņiem tik lielā mēra, ka „jebkura materiālā un redzamā realitāte likās nekas, salīdzinājumā ar šīs klātbūtnes varenību un majestāti. Likās, ka visa mana pasaule tiks nekavējoties satricināta (...) Šī klātbūtne par mani zināja visu un tomēr mani mīlēja.”
Bija pienācis brīdis pielikt roku visai savai dzīvei. Jauns pieturas punkts bija svētā Augustīna „Atzīšanās” (I, 1,1): „Tu mūs esi radījis sev, un nemierīga ir mūsu sirds līdz kamēr neatrod mierinājumu tevī.” Beidzot noenkurošanās. Šodien Terijs Čaims ir cits cilvēks, viņš ir īsts cilvēks. 2003. gadā viņu ierakstīja “Rock and Roll Hall of Fame” par kareivīgumu grupā „Clash”, bet viņa kareivīgums Jēzus dēļ padara viņu par pirmo katoli visu to rokeru vidū, kas ir kļuvuši par kristiešiem un ir tik plašajā „Hall of Fame” (maģiskais Eliss Kūpers, Iron Maiden bundzinieks Niko Makbrains, nepārspējamais Braiens Velčs no Korn, bijušais jehovists un sātanists Deivs Musteins, varbūt pat Bobs Mārlejs savas nāves stundā).
Marko Respinti
Avots: Marco Respinti, “Terry Chimes, da stella del punk alla Chiesa”, www.lanuovabq.it.
Tulkoja Ilze Mežniece
Foto: todosnuestrosmuertos, www.flickr.com
