Ja es šajā vēlajā manas dzīves stundā atskatos uz desmitgadēm, ko esmu nodzīvojis, tad vispirms ieraugu, cik daudz iemeslu man ir pateicībai. Vispirms es pateicos pašam Dievam, ikvienas labas dāvanas devējam, kurš man dāvāja dzīvību un vadīja mani cauri dažādiem apjukuma brīžiem; vienmēr, kad sāku paslīdēt, Viņš mani pacēla un vienmēr no jauna dāvāja man sava vaiga gaismu. Atskatoties atpakaļ, es redzu un saprotu, ka pat tumšie un nogurdinošie šī ceļa posmi kalpoja manai pestīšanai un ka tieši tajos Viņš mani labi vadīja.

Es pateicos saviem vecākiem, kuri man dāvāja dzīvību grūtā laikā un kuri par lielu upuru cenu ar savu mīlestību sagatavoja man krāšņas mājas, kas kā dzidra gaisma izgaismo visas manas dienas līdz pat šai dienai. Mana tēva skaidrā ticība iemācīja mums, bērniem, ticēt; kā ceļa rādītājs tā vienmēr ir palikusi nesatricināma visu manu zinātnisko sasniegumu vidū; manas mātes dziļā uzticība un lielā labestība ir mantojums, par ko es nevaru viņai pietiekami pateikties. Mana māsa man ir palīdzējusi gadu desmitiem ilgi, nesavtīgi un ar sirsnīgu gādību; mans brālis ar savu spriedumu skaidrību, enerģisko apņēmību un sirds mieru vienmēr ir bruģējis manu ceļu; bez viņa pastāvīgās pavadības un došanās man pa priekšu es nebūtu varējis atrast pareizo ceļu.

No sirds pateicos Dievam par daudzajiem draugiem, vīriešiem un sievietēm, kurus Viņš vienmēr ir licis man līdzās, par sadarbības partneriem visos mana ceļa posmos, par skolotājiem un studentiem, kurus Viņš man ir devis. Ar pateicību uzticu viņus visus Viņa labestībai. Es vēlos pateikties Kungam arī par savu skaisto dzimteni Bavārijas Priekšalpos, kur vienmēr esmu redzējis atklājamies paša Radītāja spožumu.

Es pateicos saviem tautiešiem, jo viņos es vienmēr no jauna varēju pieredzēt ticības skaistumu. Es lūdzos, lai mūsu zeme paliktu ticības zeme, un lūdzu jūs, dārgie tautieši: neļaujiet sev novērsties no ticības.

Un visbeidzot es pateicos Dievam par visu to skaistumu, ko man ir izdevies piedzīvot visos savas dzīves ceļojuma posmos, bet īpaši Romā un Itālijā, kas ir kļuvusi par manu otro dzimteni.

Visiem tiem, kurus esmu jebkādā veidā aizskāris, es no sirds lūdzu piedošanu. To, ko jau iepriekš teicu saviem tautiešiem, tagad saku visiem tiem Baznīcas locekļiem, kas man bija uzticēti manā kalpošanā: stāviet stingri ticībā! Neļaujiet sevi maldināt!

Bieži vien šķiet, ka zinātne - dabas zinātnes, no vienas puses, un vēstures pētījumi (īpaši Svēto Rakstu ekseģēze), no otras - spēj piedāvāt neapstrīdamus rezultātus, kas ir pretrunā ar katoļu ticību. Es jau sen esmu piedzīvojis dabaszinātņu pārvērtības un varējis redzēt, kā, gluži pretēji, ir izzudušas šķietamās pret ticību vērstās pārliecības, kas ir izrādījušās esam nevis zinātne, bet gan filozofiskas interpretācijas, kas tikai šķietami attiecas uz zinātni; gluži tāpat kā, no otras puses, tieši dialogā ar dabaszinātnēm arī ticība ir iemācījusies labāk izprast savu apgalvojumu apjoma robežas un līdz ar to arī savu specifiku.

Jau sešdesmit gadus es eju teoloģijas, it īpaši biblisko zinātņu, ceļu, un līdz ar dažādu paaudžu maiņu esmu redzējis, kā sabrūk tēzes, kas šķita nesatricināmas, jo tās izrādījās esam tikai parastas hipotēzes: liberālā paaudze (Harnaks, Jūlihers utt.), eksistenciālistu paaudze (Bultmans u.c.), marksistu paaudze. Es redzēju un redzu, kā no pieņēmumu jucekļa parādās un atkal rodas ticības saprātīgais raksturs.

Jēzus Kristus patiesi ir ceļš, patiesība un dzīvība, un Baznīca ar visām tās nepilnībām patiesi ir Viņa miesa.

Visbeidzot es pazemīgi lūdzu: lūdzieties par mani, lai Kungs, neskatoties uz visiem maniem grēkiem un nepilnībām, pieņem mani mūžīgajos mājokļos. Par visiem man uzticētajiem dienu pēc dienas no sirds ceļas mana lūgšana.

Benedictus PP XVI