/Marks Jermaks/

Katra medicīnas darbinieka pienākums ir palīdzēt pacientiem, sniedzot kvalitatīvu atbalstu viņu dzīvībai un veselībai. Savulaik klasiskais Hipokrāta zvēresta teksts uzlika visai augstu latiņu morāles principiem ārstu darbībā. Piemēram, zvēresta tekstā ir teikts: „Nedošu nevienam nāvējošas zāles, ja man to lūgs, un neizteikšu šādu ierosinājumu. Tāpat es nedošu nevienai sievietei augļa nomirdināšanas līdzekli. Es neatkāpšos no šķīstības un svētbijības nedz savā dzīvē, nedz veicot sava amata pienākumus...” Vēlāk šos standartus nostiprināja arī kristīgā tradīcija.

Otrajā Makabiešu grāmatā ir pieminēta kāda septiņu dēlu māte, kuri visi tiek nonāvēti. Kādam varētu šķist, ka tie ir bijuši fanātiķi, kuri ļāva sevi nogalināt cūkgaļas gabala dēļ, turklāt neizrādot nekādu pretestību. Skaidrs, ka valdniekam nevajadzētu šos cilvēkus tik ļoti spīdzināt, taču arī viņi nebija bez vainas. Karaļa dusmas izraisīja tieši viņu spītība. Pietiktu apēst kādu cūkgaļas kumosu, un būtu miers. Šādiem kritiķiem šķiet, ka visļaunākā no visiem bija māte, kura aicināja savus dēlus uz šo fanātisko pretestību.(2 Mak 7,1-14)

Dievs savā bauslī aicina cilvēkus uz dzīvi šķīstībā. No tā izriet, ka vīrietim un sievietei nevajadzētu veidot kopdzīvi pirms laulības sakramenta saņemšanas. Līdz ar to katrs, kuram ir seksuālas attiecības ar otru personu bez laulības, izdara smagu grēku. Lai atbrīvotos no grēka, nepieciešams to izsūdzēt un pieņemt svēto Komūniju. Izlīguma priekšnosacījums ir lēmums atgriezties un pārtraukt dzīvot grēkā. Tas nozīmē, ka grēksūdzes laikā ticīgajam jānožēlo izdarītais grēks un vēlāk jādara viss iespējamais, lai tajā neiekristu atkal.

Šādos gadījumos kopā ar grēku nožēlu būtu jāpieņem lēmums turpmāk dzīvot atsevišķi. Kāpēc? Jo kopdzīve tiek uzskatīta par labvēlīgu vidi kārtējam grēkam. Tādēļ priesteris var uzdot jautājumu, vai ticīgais ir gatavs dzīvot atsevišķi no sava partnera. Ja atbilde ir „nē”, biktstēvs nevar pieņemt grēksūdzi, jo nav garantiju, ka lēmums par atgriešanos ir autentisks.

Tāpat priesteris var atteikt grēku piedošanu personai, kura nedzīvo ar partneri zem viena jumta, taču regulāri iesaistās dzimumattiecībās un neplāno to mainīt. Arī šajā gadījumā cilvēks nevēlas pārtraukt smagi grēkot, kas neļauj viņam izlīgt ar Dievu un Baznīcu.

/Rendijs Heins/

„Pasaulē, kas nemitīgi cenšas tevi pārtaisīt, būt tādam, kāds patiesi esi, ir vislielākais sasniegums.” Ralfs Valdo Emersons (Ralph Waldo Emerson)

Kāpēc gan ir tik grūti būt tādam pašam gan darbā un mājās, gan arī baznīcā un pavadot laiku ar draugiem? Šo problēmu es esmu jau novērojis gadiem ilgi, bet īpaši pēdējā laikā es bieži vien esmu saskāries ar tiem izaicinājumiem, kas cilvēkiem traucē pastāvīgi būt „īstiem”. Dažās nesenās sarunās draugu lokā, es saskāros vien ar pārmetumu pilniem skatieniem un diskomfortu, kad aizstāvēju uzskatu, ka cilvēkiem vienmēr ir jābūt sev pašiem – neatkarīgi no tā, kur mēs atrodamies, un lai mūsu dzīves būtu atklātas. Kādēļ gan šāds autentiskums bieži vien ir tik neērts?