Oficiālais vēstījums par Covid-19, kas cirkulē masu saziņas līdzekļos, balstās uz virkni zinātnisku un fideistisku apgalvojumu, kas vispār neparedz vietu jebkādiem iebildumiem. Neiecietība ir kļuvusi par vienu no šīs epidēmijas apkarošanas stila galvenajām iezīmēm. Pašreizējā veselības aprūpes scenārija vadmotīvs ir nepieļaut apstrīdēšanu: vīrusu nav iespējams apturēt un pret to nevar cīnīties; vienīgais, ko mēs varam darīt, ir noteikt karantīnu un palikt mājās, nošķirti no pasaules, gluži kā 1348. gada sērgas laikā, cerot, ka tas mūs pasargās no infekcijas slimības un nonākšanas intensīvās terapijas elles lokā.

Kaut arī šis vīruss izplatās daudzās valstīs, tomēr ne visas valstis ir padomājušas par savu stratēģiju cīņā ar vīrusu. Itālija nesen mainīja stratēģiju. Runa ir par Ķīnas modeļa Eiropas versiju, kurai seko arī vairākas citas Eiropas valstis, piemēram, Īrija. Jaunā stratēģija ietver ētisku visa atļaušanos, kas iet roku rokā ar nepiekāpīgu un bargu cīņu pret epidēmiju.

Tātad ir valstis, kurās rūpējas par atbilstošu vadlīniju izstrādi ārstiem cīņā ar šo epidēmiju, un starp tām ir arī Lielbritānija. Prestižais Britu medicīnas žurnāls nesen publicēja rakstu par jaunākajām vadlīnijām, kā rīkoties Covid-19 gadījumos. Šo rakstu vajadzētu izlasīt ikvienam, kurš netic terapeitiskajām iespējām! Turklāt, zinātnei attīstoties, rodas arvien jaunas terapijas, tādas kā, piemēram, ozona terapija, kuru jau praktizē dažās Ziemeļaustrumu Itālijas slimnīcās.

Par ko tad runāts Britu medicīnas žurnāla vadlīnijās? Vispirms par to, ka ar Covid-19 inficētas personas gadījumā rīcību lielākoties nosaka slimības smaguma pakāpe. Un rīcībai ir jābalstās uz šādiem principiem: personas izolācija piemērotā vietā; infekcijas novēršana un kontrole; simptomu mazināšana; optimāla slimnieka aprūpe; atbalsta sniegšana orgāniem smagos un kritiskos gadījumos.

Novērtējiet slimības smaguma pakāpi, lai spriestu, vai par slimnieku varēs rūpēties mājas apstākļos. Parasti par asimptomātiskiem pacientiem un pacientiem ar vieglu slimības gaitu var (un mēs papildinātu – vajag) rūpēties mājās. Tas novērsīs pārslodzi neatliekamās palīdzības sniedzēju darbā, kā arī nevajadzēs piesaistīt slimnīcas personālu no citām palātām un samazināt gultasvietu skaitu tur, kur ārstējas pacienti ar citām, ne mazāk nopietnām slimībām.

Britu medicīnas žurnāls atzīmē, ka tikai pacientus ar vidēju un smagu slimības gaitu vajadzētu uzņemt veselības aprūpes iestādē, labi izvērtējot personas vārguma pakāpi pirms uzņemšanas. Slimniekus ir nepieciešams arī rūpīgi novērot, vai neparādās slimības progresa pazīmes. Un tikai pacientiem kritiskā stāvoklī ir nepieciešama intensīvā terapija. Tutklāt jautājums par uzņemšanu intensīvās terapijas nodaļā ir jāizšķir šīs nodaļas speciālistiem.

Bet kā jārūpējas par slimnieku mājas apstākļos? Britu medicīnas žurnāls sniedz izsmeļošu atbildi. Vispirms, pēc vajadzības, jāparūpējas par simptomu mazināšanu. Tas var ietvert drudža, klepus, elpas trūkuma atvieglošanu un arī palīdzību cīņā ar psiholoģiskajiem simptomiem, tādiem kā, piemēram, nemiers.

Britu medicīnas žurnāls iesaka apsvērt 7–10 dienu sistēmisko kortizona terapijas kursu pieaugušajiem smagā vai kritiskā slimības stāvoklī. Viduvējas kvalitātes pierādījumi liek domāt, ka sistēmiskā kortikosteroīdu terapija jūtami samazina mirstību pacientiem smagā un kritiskā slimības stāvoklī un, iespējams, mazina arī nepieciešamību pēc invazīvās plaušu ventilācijas.

Un kā ar antibiotikām? Tās noder, it īpaši tad, ja ir klīniskas aizdomas par bakteriālu pārinfekciju. Antibiotikas var būt nepieciešamas pacientiem ar vidēju un smagu slimības gaitu un pacientiem kritiskā stāvoklī. Britu medicīnas žurnālsuzsver, ka antibiotikas ir vienmēr jādod pacientiem ar aizdomām par sepsi un slimniekiem, kas atbilst augsta riska kritērijiem, turklāt, izvēloties klīniskajai diagnozei atbilstošu terapiju un ņemot vērā datus par vietējo epidemioloģisko situāciju un uzņēmību pret slimībām, kā arī vietējās klīniskās vadlīnijas. Britu autori piemin arī citas terapijas, kas ietvertas slimības klīniskajā prezentācijā. Viņi runā par skābekļa terapiju, infūziju terapiju, venozās trombembolijas profilaksi, ārstēšanu ar augstas plūsmas nazālo skābekli.

Rezumējot sacīto, mums ir daudz iespēju, kā cīnīties ar Covid -19. Taču diemžēl bieži trūkst to, kas šīs terapijas spētu pielietot praksē. Arvien vairāk cilvēku sāk sūdzēties par ģimenes ārstu nepietiekamību un nepieejamību, par to, ka ģimenes ārsti vairs nedodas mājas vizītēs, bet pa telefonu iesaka pacientiem pieņemt antipirētiķus vai arī, gluži vienkārši, ikvienu, kuram vien ir saaukstēšanās simptomi vai klepus, sūta noņemt uztriepes, pārpildot ar cilvēku pūļiem iesaistītās medicīnas iestādes, vai arī lūdz uzņemt slimnīcās tādas personas, kuras varētu ārstēt mājas apstākļos un tādējādi sagādāt lielāku labumu gan pašiem pacientiem, gan arī slimnīcām.

Veselības ministrijai un Reģionālās attīstības ministrijai būtu jāsniedz skaidras norādes, ka tieši ģimenes ārstiem un pediatriem ir jābūt pirmajā sardzē, kas aptur šī vīrusa tālāku izplatīšanos. Protams, ir daudz mediķu, kas jau patlaban prasmīgi un ar lielu pašatdevi pilda savu lomu, taču ir nepieciešams, lai visi bez izņēmuma pieņemtu šo labo praksi. Kā jau tika minēts, slimnīcas palātu pārblīvēšana var radīt nopietnas sekas ļoti lielam skaitam pacientu ar hroniskām slimībām, novedot pie reālas audzēju, sirds slimību un deģeneratīvo slimību “epidēmijas”. Kaut arī šīs slimības neietilpst “jaunāko ziņu” kategorijā un vadošo masu mediju redzeslokā, tomēr tās joprojām ir daudz būtiskāks drauds sabiedrības veselībai nekā Covid-19.

Avots: Paolo Gulisano, Covid, il British Medical Journal indica come curarlo, newdailycompass.com/en