Intervijas turpinājums ar kardinālu Valteru Bradmilleru, kas ir publicēta jezuītu žurnāla “La Civilta Cattolica” 2017. gada oktobra izdevumā.

Kardināls Brandmillers: Kas attiecas uz slavenajām 95 tēzēm, tad jāsaka, ka galvenajos vilcienos tās ir saprotamas arī no katolicisma viedokļa. Tās bija dedzīga priestera protesta izpausme pret pārprastajām un nereti ļaunprātīgi izmantotajām indulgencēm.

No tēžu iznākšanas brīža nepagāja pilni trīs gadi, kad Luters 1520. gadā rakstīja labi zināmo “Atklāto vēstuli pāvestam Leo X”, kurā atklājas radikālais lūzums, ko Luters saskata katoļticībā; vēstule līdz pat šim laikam pārsteidz ar saviem skarbajiem un asajiem izteicieniem. Kā viņš varēja nonākt pie šiem slēdzieniem- neviens veiktais pētījums līdz pat mūsdienām nav devis apmierinošu atbildi uz šo jautājumu. Kā “ticības liecinieks” vai “ticības tēvs” Luters neapšaubāmi skaitās atkritis no tās.

Par kādiem “aizspriedumiem” pret Luteru mēs runājam? Vai mēs runājam arī par Lutera ekskomunikāciju? Tātad, aizspriedumi. Tā kā šis vīrs jau gandrīz 500 gadus ir miris, tad varbūt labāk runāsim par “spriedumiem”, nevis “aizspriedumiem”? Tur nav, ko piebilst- Lutera ekskomunikācija ir vēsturisks fakts. Kā mēs to varētu padarīt par nebijušu? Ja mēs vēl kaut ko varētu teikt par šo ekskomunikāciju, tad izmantosim romiešu tiesību terminoloģiju: mors omnia solvit- nāve atrisina visas problēmas. Tāpēc ir vismaz naivi prasīt kaut vai simbolisku Lutera ekskomunikācijas atcelšanu. Jā, tā ir naiva attieksme, ka masu medijos šī prasība nereti tiek uzņemta ar aplausiem; patiesībā tā liecina tikai par mūsu pagātnes un vēstures neizprašanu.

Tagad par jautājumu, vai Luters varētu tikt nosaukts par “Baznīcas doktoru, kas realizējis autentisku reformu”. Vispirms vajadzētu noskaidrot, ko mēs saprotam ar vārdu “reforma”. Teiksim tā: tam, kas iznāk reformas rezultātā, ir jābūt tam pašam, ko sāka reformēt, tikai jaunā kvalitātē. Ja tā nav, ja izveidojas kaut kas pilnīgi cits, tad tā vairs nav reforma, bet jau fundamentālas pārvērtības. Jēzus Kristus baznīca var “mainīties” tikai tādā veidā, ka tai jākļūst arvien pilnīgākai un pilnīgākai. To, ko gribēja Luters protestantu baznīcas vēsturnieks Francis Lau sauc par “radikālu kritienu”. Savā vēstulē “Vācu tautas kristīgajai muižniecībai” Luters pauž ticību tam, ka Dievs dos viņam vienu no Jērikas bazūnēm, lai varētu sagraut “trīs sienas, ko sev apkārt uzcēluši Romas piekritēji”.

Pirmo sienu viņš saredz iesvaidītajā garīdzniecībā; otro- baznīcā, kas dibināta, balstoties uz Jēzus Kristus misiju; trešo- pāvesta varas institūtā. Tas, ka šīs “sienas” balstījās uz Bībeles nesatricināmā pamata, saniknoto augustīnieti sevišķi neinteresēja. Luteram vajadzēja saprast, ka tad, ja viņam patiešām izdosies sagraut šīs trīs sienas, tad sabruks arī visa pāvesta vadītās Baznīcas celtne.

Teikt, ka šī sagrāve bija “Svētā Gara darbības brīdis”- tas ir avantūristisks apgalvojums, kas izskaidrojams ar klaju vēstures faktu ignorēšanu, kura, protams, jo vairāk pārsteidzoša ir tādēļ, ka nāk no bīskapa. Kas attiecas uz Tridentas koncilu: tas ir un paliek ekumēnisks koncils, kas kopā ar pāvestu un pāvesta vadībā ir augstākais baznīcas varas orgāns, kura definētās patiesības ir neapstrīdamas. Tā lēmumi būs mūžīgi.

Pagājušais gads pagāja diskusijas zīmē - tika apspriesta postsinodālā apustuliskā vēstule “Amoris laetitia”. Tika runāts arī par piecu jautājumu vēstuli, ko Jūs rakstījāt kopā ar vēl trim eminencēm- Raimondu Burkē; Karlo Kaffarru un Joahimu Meisneru, un kam dots nosaukums  “Dubia”. Vēstulē bija jautājumi attiecībā uz dažu punktu izskaidrošanu, saistībā ar fundamentālo un nemainīgo baznīcas mācību. Vai Jūs varētu paskaidrot šīs vēstules “Dubia” būtību?

Kardināls Brandmillers: Jautājumi, kas atbilstoši procedūrām, tika uzdoti Svētajam Tēvam un Ticības kongregācijai, bija sekojoša satura:

1. Vai cilvēks, kas ir saistīts pastāvošas laulības saitēm, taču dzīvo laulāto attiecībās ar citu cilvēku atsevišķos gadījumos var saņemt Absolūciju un Komūniju?
2. Vai ir kaut kādi absolūtie tikumiskie likumi un aizliegumi, kuriem nav nekādu izņēmumu nekad un nekādos apstākļos (piemēram, nevainīga cilvēka slepkavība)?
3. Vai joprojām ir spēkā tas, ka cilvēks, kurš dzīvo pastāvīgas laulības pārkāpšanas stāvoklī, objektīvi atrodas smaga grēka stāvoklī?
4. Vai ir iespējamas dzīves situācijas, kuras samazina morālo atbildību; kurās ir iespējams no morāles viedokļa attaisnot kādas darbības (šeit- laulības pārkāpšanu)?
5. Vai cilvēka personiskā sirdsapziņa drīkst pieļaut izņēmumus no kāda absolūtā aizlieguma un atļaut cilvēkam kādas darbības?

Kā redzams, šie jautājumi attiecas uz ticības pamatiem un Baznīcas mācību par tikumību. Uz 1.; 4. un 5. jautājumu ir jāatbild skaidru “nē”; uz 2. un 3.- “jā”.

Strīdi par “Amoris laetitia”, kā arī diskusijas par projektu “Laulība visiem” bieži tiek uztverti kā aicinājums uz kaut kādu “antropoloģisku pavērsienu”. Īsumā: runa ir par jaunām interpretācijām jautājumam par to, kas cilvēks ir, kas viņš varētu būt, un kam viņam vajadzētu būt.

Vai Jūs varētu savu skaidrojumu sākt no jautājuma par to, vai visi šie strīdi nav saistīti ar katastrofālu izpratnes trūkumu par to, kas tad ir cilvēka dabiskās tiesības, par kurām var runāt kā teoloģijā, tā arī citās stingrai hierarhijai pakļautās sfērās?

Kardināls Brandmillers: Ja cilvēks uzskata, ka viena dzimuma personas var savā starpā noslēgt “laulību”; ka ķirurģiskā ceļā ir iespējams mainīt cilvēka dzimumu; ka ir iespējamas citas iejaukšanās tajā, kāds cilvēks ir izveidots no dabas, tad tā ir perversa sacelšanās pret Dieva kārtību, pret taisnības Dievu un gudrības Dievu, un Viņa radīto cilvēku. Ja cilvēks pretojas Dievam un Viņa kārtībai, tad tā ir cilvēka pašiznīcināšanās. Runāt par “jaunām interpretācijām” ir kļūdains lēmums.

Tas ir patiesi satraucoši, ka ideoloģiskais jūklis ir aizgājis tik tālu, ka subjektīvisms ir varējis ieņemt vadošās pozīcijas. Cilvēks saka “nē” savai radīšanai, savam Radītājam un arī savai eksistencei. Cilvēks ir apsēdies Dieva tronī! Tas ir grotesks, absurds, taču- arī apokaliptisks skats.

No daudzām pusēm šodien atskan balsis, kas žēlojas par to, ka arī Baznīcā valda jūklis. Daudzi ticīgie, kas līdz šim “aizvērtām acīm paļāvušies uz Romu”, tagad jūtas kā tēvzemi pazaudējuši- viņi jūtas pamesti vieni šajā laikmetā, kad, šķiet, kultūras vairs nav vispār nekādas. Pie tam, runa ir ne tik daudz par kāda noteikta drošības garanta pazaudēšanu, cik par to, ka viņi vairs nejūt “stiprinājumu”, ejot pa šo akmeņaino ceļu.

Ļoti bieži rodas iespaids, ka šī distance vēl tiek apzināti palielināta tajā pašā laikā, kad “augšām” tuvu stāvošie tiek aizstāvēti pret jebkuru pārmetumu. Ko Jūs varat teikt par šo vēsturiski izveidojušos un tomēr neparasto stāvokli?

Kardināls Brandmillers: Ir taisnība tiem, kas runā par aizmaldīšanos. Šo situāciju paredzēja Svētais Pāvils- pārlasiet vēstuli Titam un abas vēstules Timotejam. Ir jāorientējas uz Svētā Gara vadītu Baznīcu, kura savu šodienas izpausmi ir atradusi Katoliskās baznīcas katehismā. Kas tam runā pretim- neatkarīgi no tā, kas ir šo pretrunu avots- tā nav un nevar būt katoliska patiesība.

Tas, kas uzticas katehismā rakstītajam un dzīvo saskaņā ar to- tas ir uz pareizā ceļa. Tas spēs iziet cauri tumsai, miglai un bezceļu apvidiem- tiešā un pārnestā nozīmē.

Pievērsīsimies jautājumam par “distanci”. Ir cilvēki, kas nekad nav pazinuši Baznīcas ticību, īsto ticību Dievam vai arī labprātīgi atteikušies no tās. Neviens īsts katolis, vēl jo vairāk, ja viņš ir priesteris vai pat bīskaps, nevar samierināties ar to, ka šo cilvēku skaits pieaug. Viņam jābūt gatavam arī šiem cilvēkiem parādīt to ticības ceļu, bez kura nav pestīšanas un mūžīgās dzīves. Jēzus nekad nav teicis “palieciet tur, kur jūs esat”, bet gan: “Nožēlojiet grēkus un ticiet Evaņģēlijam!”. Tas, ka mēs, katoļi, strīdamies paši savā starpā tā vietā, lai rūpētos par daudzu cilvēku pestīšanu, liecina par šausminošu dzīvinoša garīguma nepietiekamību mūsdienu katolicismā.

Parunāsim par “vēsturiski izveidojušos un tomēr neparasto stāvokli”. Negribu jums piekrist. Ariāņu krīzes laikā- ariāņi sludināja, ka Jēzus Kristus ir Dieva Tēva radīts, tātad, pirmkārt, Viņš nav vienmēr eksistējis un nav mūžīgs; otrkārt, Viņš nav pielīdzināms Dievam Tēvam- daļa bīskapu Romas impērijas austrumdaļā bija taisni vai sajukusi prātā. Tomēr, pateicoties Nīkajas un Halcedonas konciliem, izdevās pārvarēt šo draudu, kas ticībai varēja kļūt nāvējošs. Kungs arī šodien ir laivā- arī tad, kad Viņš šķiet aizmidzis.