Mana tēva biktstēvs, kas bija ārkārtīgi skolots dominikānis, man apgalvoja, ka viņš nešauboties – tēva dvēsele ir uzreiz devusies uz Debesīm; biktstēvs tā sacīja tāpēc, ka viņš jau vairākus gadus bija uzklausījis tēva grēksūdzes un slavēja viņa sirdsapziņas tīrību.

Šis labais un dievbijīgais dominikāņu tēvs man bija liels palīgs. Es izsūdzēju viņam savus grēkus, un viņš pielika lielas pūles, lai darītu manai dvēselei labu un atvērtu man acis uz to, ka gāju pa pazudināšanas ceļu. Šis dominikānis man lika pieņemt Komūniju ik pēc piecpadsmit dienām, un maz pamazām, kad sāku viņam uzticēties, ieminējos par savu lūgšanu. Viņš man sacīja, lai to nepametu, jo no lūgšanas varu saņemt tikai ieguvumu. Tā nu es atsāku lūgties, un vairs nekad to neesmu pametusi, lai gan no iespējām sagrēkot necentos izvairītires. Mana dzīve bija vienas vienīgas mocības, jo lūgšanā es skaidri redzēju savus pārkāpumus. No vienas puses, mani sauca Dievs, bet, no otras, – es skrēju pakaļ pasaulei. Lai arī viss, kas saistījās ar Dievu, man sagādāja lielu prieku, tomēr pasaulīgās lietas mani turēja savažotu. Šķiet, ka es kaut kādā veidā vēlējos apvienot šos divus pretmetus – garīgo dzīvi un jutekliskus priekus, vēlmes un laika kavēkļus –, bet tie ir nesavienojami.

Lūgšana man sagadāja mocības, jo gars tajā bija vergs, nevis kungs, tāpēc es nespēju noslēgties sevī (tas bija vienīgais veids, kā es pratu lūgties), neieslēdzot kopā ar sevi tūkstošiem tukšību. Tādā stāvoklī pavadīju daudzus gadus. Un tagad brīnos par to, kā es varēju to visu izturēt, nepametot vai nu vienu, vai otru. Labi zinu, ka pārtraukt lūgties nebija manā varā, jo Tas, kurš vēlējās man dāvāt vēl lielākas žēlastības, mani stingri turēja savās rokās.

Avots: Svētā Avilas Terēze, Dzīve, Rīga: Kala raksti, 2010, 73.-74. lpp.