Līdzīgā, bet arī daudz nozīmīgākā veidā mēs varam runāt arī par nepieciešamību mūsu dvēseles dziļumos izrādīt cieņu Vissvētākajam Sakramentam – pienācīgi un atbilstoši sagatavojoties pirms Euharistijas pieņemšanas. Bet ko īsti nozīmē – „cienīgi pieņemt Euharistiju”?

Baznīcas mācība

Kanonisko Tiesību kodeksā ir divi kanoni, kas aplūko jautājumu par Svētās Komūnijas cienīgas pieņemšanas nosacījumiem. 915.kanons pieprasa, lai Euharistijas kalpotāji nesniegtu Komūniju ļaudīm, kuri „nevēlās pārtraukt dzīvot smaga grēka stāvoklī” (citiem vārdiem sakot, tie, kuri pēc tam, kad viņiem rūpīgi ir izskaidrota konkrētā smagā grēka situācija viņu dzīvē, nevēlas atgriezties, bet turpina brīvprātīgi dzīvot šajā nāvīgā grēka stāvoklī). Lai arī 915.kanons ir vislabāk zināmais no šiem abiem kanoniem, kas runā par Svētās Komūnijas cienīgu pieņemšanu, tomēr tas tiešā veidā neskar vairumu praktizējošo katoļu.

Savukārt 916.kanons īpašā veidā attiecas uz ikvienu no mums. 916.kanons mums māca, ka cilvēks, kurš „apzinās izdarījis nāvīgu grēku” nedrīkst „pieņemt Kunga Miesu, ja iespriekš nav izsūdzējis savus grēkus sakramentālajā Grēksūdzē”. Ja 915.kanons piemin trešo personu (piemēram, draudzes priesteri), kurš nedrīkst sniegt Svēto Komūniju cilvēkam, kurš ir pazīstams kā publisks grēcinieks, tad savukārt 916.kanons uzliek par pienākumu ikvienam ticīgajam pašam izmeklēt savu sirdsapziņu, lai saprastu, vai nav izdarīts kāds grēks, kas cilvēkam liegtu pieņemt Euharistiju. Līdz ar to šis kanons uzliek arī par pienākumu ikvienam, kurš apzinās izdarījis smagu grēku, pieiet pie sakramentālās Grēksūdzes, kurā tiek piedoti visi grēki un cilvēks izlīgst ar Dievu, lai cilvēks atkal varētu ņemt dalību Euharistijas mielastā.

„Kāpēc” savu pamatojumu rod likumā

Šim kanonam ir dziļas teoloģiskas saknes, kas balstās Baznīcas tradīcijā, kas savus aizsākumus rod Svētajos Rakstos: Apustuļa Pāvila Pirmajā vēstulē korintiešiem mēs lasām: „Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga Miesu un Asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga Miesu. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu” (1 Kor 11,27-30).

Šeit svētais Pāvils atsaucas uz dramatiskajiem notikumiem, kad daži no agrīnajiem kristiešiem bija slimi un nomira tādēļ vien, ka necienīgi pieņēma Svēto Komūniju. Lai gan tas, iespējams, nav ikdienišķs scenārijs mūsdienu draudzēs, tomēr garīgās dabas pavērsieni, ja cilvēks necienīgi pieņem Euharistiju, ir identiski gan mūsdienās, gan arī svētā Pāvila laikos.

Pieņemt Svēto Komūniju, apzinoties, ka atrodas smaga grēka stāvoklī, jau pats par sevi ir nāvīgs grēks. Tas ir grēks, kas balstās necieņas izrādīšanā Kristus klātbūtnei Euharistijā, tādēļ tā tiek klasificēta kā svētzādzība. Tāpat kā jebkurš cits nāvīgs grēks, arī izvēle veikt šādu svētzādzību, dvēselē rada dziļu brūci, kuras sekas ir garīgā nāve.

Vai vispār kāds var būt cienīgs pieņemt Euharistiju?

Protams, ka Euharistija ir tik brīnišķīga dāvana, ka neviens cilvēks – vārda vistiešākajā nozīmē – nebūtu „cienīgs” to pieņemt. Tomēr vienlaikus ir nepieciešams paturēt prātā, ka vienīgi tiem, kuri atrodas nāvīga grēka stāvoklī ir liegts pieņemt Svēto Komūniju. „Jo taisnais krīt septiņas reizes” (Sak 24,16); daži grēki ir ikdienišķi, nevis nāvīgi grēki. Nāvīgs grēks tiek definēts kā cilvēka apzināta un brīva izvēle grēkot, tādēļ ir maz ticams, ka patiess kristietis, kurš cenšas arvien vairāk tuvoties Dievam, nonāks nāvīga grēka stāvoklī, ja viņš ik dienas cenšas praktizēt tikumisku dzīvi.

Baznīca dedzīgi aicina visus tos, kuri drīkst pieņemt Svēto Komūniju, to darīt tik bieži, cik vien iespējams, pat ik dienas (Katoliskās Baznīcas katehisms, 1389). Tiem, kuri ir tai pienācīgi sagatavojušies, Svētā Komūnija „dzēš ikdienišķos grēkus” (Katoliskās Baznīcas katehisms, 1394), kā arī stiprina un pasargā no nāvīgiem grēkiem (Katoliskās Baznīcas katehisms, 1395). Tieši to mēs domājam, kad sakām, ka Euharistija „nav dāvana pilnīgajiem, bet gan iedarbīgs līdzeklis un stiprinājums vājajiem.” (sal. Amoris Laetitia, 351. zemsvītras atsauce).

Avots: Jenna M. Cooper, What Does It Mean to Receive Communion Worthily?, aleteia.org

Tulkoja Agnese Strazdiņa

Foto: michael_swan, flickr.com