Šeit, viņa dzimtajā zemē, es īpaši vēlos pateikties svētajam Jānim Pāvilam II, kurš pirmais nāca klajā ar ideju par šādām tikšanās reizēm un piešķīra tām šādu ritmu. No Debesīm viņš ir kopā ar visiem mums un redz jūs visus: tik daudzus jauniešus, kas pārstāv tik dažādas tautības, kultūras un valodas, bet kas visi ir pulcējušies kopā ar vienu mērķi – priecāties, ka Jēzus ir dzīvs mūsu vidū. Vai jūs saprotat? Svinēt Jēzu, kurš ir dzīvs mūsu vidū. Apgalvot, ka Jēzus ir dzīvs, nozīmē no jauna uzkurināt mūsu entuziasmu Viņam sekot, atjaunot mūsu kaislīgo vēlmi būt Viņa mācekļiem. Vai tad ir kāda labāka iespēja atjaunot savu draudzību ar Jēzu nekā veidot draudzīgas attiecības savā starpā? Vai tad ir kāds labāks ceļš kā veidot draudzību ar Jēzu nekā daloties Viņā ar citiem? Vai tad ir kāds labāks veids kā piedzīvot Evaņģēlija pāriplūstošo prieku kā vien cenšoties ar Labo Vēsti izgaismot dažāda veida sāpīgas un sarežģītas situācijas!
Jēzus mūs aicināja uz šīm 31.Pasaules Jauniešu dienām. Jēzus mums saka: „Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti” (Mt 5,7). Patiesi, svētīgi ir tie, kuri spēj piedot, kuri izrāda sirsnīgu līdzjūtību, kuri ir spējīgi otram atdot vislabāko no sevis. Vislabāko, nevis to, kas paliek pāri. Vislabāko.
Dārgie jaunieši, šajās dienās Polija – šī cēlā zeme – ir svētku noskaņās; šajās dienās Polija vēlas būt žēlsirdības mūžīgās jaunības seja. Šajā zemē kopā ar jums visiem un tiem jauniešiem, kuri šodien nevar fiziski atrasties kopā ar mums, bet tomēr ir vienoti ar mums pateicoties dažādiem sabiedriskajiem mēdijiem, mēs šīs Pasaules Jauniešu Dienas padarīsim par autentiskām Jubilejas svinībām šajā Žēlsirdības Jubilejas gadā.
Savos gados kā bīskaps es esmu iemācījies vienu lietu. Es esmu apguvis daudz ko, bet ar jums vēlos dalīties tieši šajā vienā lietā. Nekas nav skaistāks kā redzēt entuziasmu, veltīšanos, dedzību un enerģijas pārpilnību, ar kādu tik daudzi jaunieši izdzīvo savas dzīves. Tas ir skaisti, bet no kurienes nāk šis skaistums? Kad Jēzus pieskaras jaunieša sirdij, cilvēks kļūst spējīgs uz patiesi izcilām lietām. Ir aizraujoši klausīties kā jūs dalāties savos sapņos, uzklausīt jūsu jautājumus un redzēt jūsu nepacietību ar tiem, kuri apgalvo, ka neko nevar mainīt. Tos, kuri apgalvo, ka neko nevar mainīt, es saucu par „klusētājiem”. Jauniešiem ir spēks, lai mainītu lietu kārtību.
Man tā ir Dieva dāvana – redzēt jūs tik lielā skaitā, ar visiem jūsu jautājumiem, cenšoties kaut ko mainīt. Tas ir tik skaisti un aizkustinoši redzēt šo nemieru! Šodien Baznīca raugās uz jums. Es pat teiktu: pasaule raugās uz jums, un vēlas mācīties no jums, lai no jauna pārliecinātos, ka Tēva Žēlsirdībai arvien ir jaunības seja; Viņš mūs pastāvīgi aicina līdzdarboties Viņa Valstībai – prieka un laimes Valstībai, - kas virza mūs uz priekšu.
Zinot jūsu misionāro entuziasmu, es atkārtoju: žēlsirdībai vienmēr ir jaunības seja! Jo žēlsirdīga sirds ir motivēta vienmēr iziet ārpus savas komforta zonas. Žēlsirdīga sirds spēj iziet ārpus sevis, lai satiktu citus; tā ir gatava apskaut ikvienu. Žēlsirdīga sirds ir gatava būt par patvērumu tiem, kuriem nav māju, vai arī kuri ir zaudējuši savas mājas; tā ir spējīga radīt mājas un ģimeni tiem, kuri piespiedu kārtā ir devušies trimdā; tā zina maiguma un līdzjūtības nozīmi. Žēlsirdīga sirds var dalīties maizē ar izsalkušajiem, kā arī uzņemt bēgļus un imigrantus. Sacīt kopā ar jums vārdu „žēlsirdība” nozīmē arī runāt par iespēju, nākotni, apņēmību, uzticību, atklātību, viesmīlību, līdzjūtību un sapņiem.
Un, kad sirds ir atvērta, tā ir spējīga sapņot; tad ir vieta arī žēlsirdībai un rūpēm par cietējiem. Tad ir iespējams stāvēt līdzās tiem, kuriem sirdī trūkst miera vai arī trūkst pamata dzīvei, vai arī trūkst visskaistākā lieta: ticība. Žēlsirdība. Izrunāsim šo vārdu kopā: Žēlsirdība. Kopīgi un katrs atsevišķi. Un vēlreiz, jo pasaule klausās.
Ļaujiet man dalīties ar jums vēl vienā lietā, ko esmu apguvis šo gadu laikā. Man ir sāpīgi uzlūkot jauniešus, kuri, šķiet, izvēlējušies „priekšlaicīgi pensionēties”. Tas man rada sāpes: redzēt jauniešus, kuri ir pensionējušies jau 23, 24 vai 25 gadu vecumā. Es raizējos, kad redzu jauniešus, kuri ir „nometuši dvieli” pirms vispār spēle ir sākusies, kuri ir sakauti pirms vispār uzsāk spēli, kuri klīst apkārt drūmām sejām it kā dzīvei nebūtu nekādas jēgas. Šādi jaunieši būtībā ir paguruši... un garlaicīgi! Bet ir arī sāpīgi un uztraucoši redzēt tos jauniešus, kuri iznieko savas dzīves dzenoties pēc trīsas izraisošiem izaicinājumiem vai sajūtām, lai tikai spētu justies dzīvi, bet caur to viņi dodas pa tumšiem ceļiem un beigās par to nākas samaksāt… dārgi samaksāt. Padomājiet par tiem daudzajiem jauniešiem, kurus jūs pazīstat, un kuri ir izvēlējušies šādu ceļu. Ir bēdīgi redzēt jauniešus, kuri iznieko savas dzīves labākos gadus, izšķiež savus spēkus, dzenoties pēc veltām ilūzijām (zemē, no kuras es nāku, mēs tos saucam par „gaistošajiem pārdevēju dūmiem”); tādējādi tiek nolaupīts labākais, kas ir jūsos. Mēs šeit esam pulcējušies, lai palīdzētu viens otram, jo mēs nevēlamies, ka tiek nolaupīts labākais, kas ir mūsos. Mēs nevēlamies, ka viltus ilūziju vārdā tiktu nolaupīta mūsu enerģija, mūsu prieks, mūsu sapņi.
Tādēļ es jums jautāju: Vai jūs dzīvē meklējat tukšas trīsas, vai arī vēlaties izjust spēku, kas spēj jums dot ilgstošu dzīves jēgu un piepildījumu? Tukšas trīsas vai žēlastības spēku? Ko jūs vēlaties: Tukšas trīsas vai arī sajust žēlastības spēku. Ir ceļš, kurā var rast piepildījumu un jaunu spēku. Tas ir ceļš, ko jūs nevarat ne pārdot, nedz arī nopirkt. Tā nav lieta vai priekšmets, bet gan Persona. Viņu sauc Jēzus Kristus. Uzgavilēsim Kungam. […] Jēzus Kristus ir dāvana, Dieva Tēva dāvana.
Jēzus Kristus var jums dāvāt patiesu aizrautību dzīvē. Jēzus var mūs iedvesmot neapmierināties ar minimālo, bet gan dāvāt vislabāko no sevis. Jēzus mūs izaicina, pamudina mūs un palīdz mums turpināt iesākto arī brīžos, kad rodas kārdinājums padoties. Viņš liek mums raudzīties uz lielām lietām un sapņot par lielām lietām.
Bet kāds varētu teikt: „Tēvs, ir grūti sapņot par lielām lietām. Es esmu vājš. Es bieži pakrītu. Es cenšos, tomēr bieži vien krītu. Kareivji Alpos, kad dodas kalnos, dzied kādu ļoti skaistu dziesmu: kāpjot kalnos, nav svarīgi nepakrist, bet gan pēc kritiena atkal piecelties. Ja tu esi vājš un pakrīti, tad pacel savas acis un paraugies uz Jēzus pastiepto roku; Viņš tev saka: Celies! Jēzus roka vienmēr ir gatava mums palīdzēt, kad mēs krītam.
Evaņģēlijā mēs lasām, ka Jēzus, dodamies uz Jeruzalemi, iegriezās kādās mājās – Martas, Marijas un Lācara mājā – un tika silti uzņemts. Viņš tur apstājās, iegriezās un pavadīja laiku kopā ar viņiem. Abas sievietes uzņēma viņu, jo zināja, cik Viņš ir atklāts un uzmanīgs. Mūsu daudzie darbi un pienākumi var mūs padarīt līdzīgu Martai: aizņemtu, norūpējušos, nemitīgā steigā skraidot apkārt… bet mēs varām arī būt kā Marijas: kad vien mēs uzlūkojam gleznainu dabasskatu, vai arī telefonā skatoties video, ko atsūtījis kāds draugs, mēs varam apstāties un padomāt, apstāties un ieklausīties… Šajās dienās Jēzus vēlas apstāties un ienākt mūsu mājās. Viņš noraudzīsies uz mums, kad mēs steigā būsim savu rūpju nomākti kā Marta… un Viņš gaidīs, kad mēs Viņā ieklausīsimies kā Marija, kura spēja atrast laiku steigas virpulī. Lai šīs dienas tiek veltītas Jēzum, un lai ieklausītos viens otrā. Lai tas palīdz mums uzņemt Jēzu visos tajos, kas mīt mūsu mājās, mums kaimiņos, mūsu kompānijās un mūsu skolās. Ikviens, kurš uzņem Jēzu, mācās mīlēt tāpat kā Jēzus. Tādēļ Viņš mums vaicā, vai mēs vēlamies piepildītu dzīvi? Un es, Viņa vārdā, vaicāju jums: Vai jūs vēlaties piepildītu dzīvi? Sāciet ar to, ka esat atvērti un uzmanīgi, jo laime tiek iesēta un uzplaukst žēlsirdībā. Tā ir Viņa atbilde, Viņa piedāvājums, Viņa izaicinājums, Viņa piedzīvojums: žēlsirdība. Žēlsirdībai vienmēr ir jaunības seja. Tāpat kā Marijai no Betānijas, kura sēdēja pie Jēzus kājām kā mācekle un priecīgi klausījās Viņa vārdos, jo viņa zināja, ka tur varēs rast mieru. Tāpat kā Marijai no Nācaretes, kuras drosmīgais „Jā” ļāva viņai uzsākt žēlsirdības piedzīvojumu. Visas paaudzes viņu sauks par svētīgu; mums visiem viņa ir „Žēlsirdības Māte”.
Kopīgi lūgsim Kungu. Savas sirds klusumā atkārtosim: „Vadi mūs šajā žēlsirdības piedzīvojumā! Vadi mūs šajā piedzīvojumā – celt tiltus un noārdīt sienas, barjeras un dzeloņstieples. Vadi mūs šajā piedzīvojumā – palīdzēt nabadzīgajiem, vientuļajiem un pamestajiem, vai arī tiem, kuri vairs nespēj rast jēgu savai dzīvei. Sūti, Kungs, mūs kā Mariju no Betānijas, lai mēs uzmanīgi ieklausītos tajos, kurus nesaprotam, tajos, kuri nāk no citām kultūrām un tautībām, pat tajos, no kuriem mēs baidāmies, jo uztveram viņus kā draudu. Dari mūs uzmanīgus pret vecajiem cilvēkiem, tāpat kā Marija no Nācaretes bija pret Elizabeti, lai mācītos no viņiem viedumu.
Es jums vaicāju: vai jūs kontaktējaties ar saviem vecvecākiem? […] Dodaties pie saviem vecvecākiem, jo viņiem piemīt dzīves gudrība. Viņi jums pastāstīs lietas, kas aizkustinās jūsu sirdis.
Šeit mēs esam, Kungs! Sūti mūs dalīties Tavā žēlsirdīgajā mīlestībā. Mēs vēlamies Tevi uzņemt mūsu vidū šajās Pasaules Jauniešu dienās. Mēs vēlamies apliecināt, ka mūsu dzīves ir piepildītas, ja tās balstītas žēlsirdībā, jo tā ir labākā daļa, jo tā ir saldākā daļa, kas nekad mums netiks atņemta. Amen.”
Avots: Diane Montagna, Don’t be robbed of the best of yourself, Pope Francis tells youth, aleteia.org
Tulkojas Agnese Strazdiņa
