Kāds varētu teikt: “Džon, kā tas var būt? Tu raksti katoļu rakstus un rīko katoļu konferences. Kā tu vari būt iekšēji protestants, bet ārēji katolis?” Es zināju, ka vairumam cilvēku nebūtu viegli to pieņemt un saprast, bet ļaujiet man dalīties ar jums savā stāstā.

To, ka “iekšēji” esmu protestants, es sāku saprast pirms pāris gadiem, kad sāku lietot sociālos tīklus, īpaši Facebook un YouTube. Es klikšķināju uz dažiem nekaitīgiem video, kurus kāds bija ievietojis, un video malā vai lejasdaļā bija reklāmas, kas mēģināja piesaistīt manu uzmanību, izmantojot seksuāli pievilcīgus vārdus un attēlus, piem.: “19 labākie slavenību ķermeņi bikini”, “15 seksīgākās sportistes” utt.

Tas bija patiess kārdinājums, bet mans ārējais katolicisms sacīja: “Nē, klikšķināšana uz šīm reklāmām tevi novedīs pie iekāres grēka, kas ir pretrunā Dievam, un varētu tevi novest mūžīgā pazušanā.” Un es aizvēru reklāmas. Taču pēc tam kādu dienu, kad gatavojos vērt ciet reklāmu, kāda balss manī sacīja:

– Ko tu dari?

– Es novācu šo kārdinājumu no mana redzesloka.

– Bet tu taču jau esi izglābts, vai ne?

– Ko?

– Tu taču esi izglābts?

– Ko tu ar to domā?”

– Tu esi pieņēmis savā sirdī Jēzu Kristu kā savu Kungu un Glābēju, vai ne?

– Un kāds tam sakars ar 10 seksīgākajām aktrisēm pasaulē?

– Vistiešākais! Ja esi pieņēmis savā sirdī Jēzu kā savu Kungu un Glābēju, tad klikšķināšana uz šīm reklāmām neietekmēs tavu glābšanu. Tāpēc uz priekšu!

– Bet tas ir iekāres grēks. Tas ir nāvīgs grēks!

– Nu un? Tu esi jau izglābts, brāli, un, kā teikts Vēstules efeziešiem 2. nodaļas 8. un 9. pantā: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne darbu dēļ, lai neviens nelielītos”.

Es jutu, ka saruna ievirzās šajās sliedēs. Šī skaidri protestantiskā balss centās man pateikt, ka esmu glābts tikai savas ticības dēļ. Un, tā kā es neesmu neko darījis, lai sasniegtu savu pestīšanu, jo tā ir “Dieva dāvana”, tad nav arī nekā, ko varētu izdarīt, lai to zaudētu. Tas nozīmēja – pat ja klikšķināšana uz “10 seksīgākajām aktrisēm pasaulē” ir grēks, tad tomēr tas neietekmētu manu pestīšanu. Es esmu ticis izglābts un nav neviena grēka, kas liktu man zaudēt pestīšanu. Vienreiz pestīts, esmu pestīts uz mūžiem.

Pirmo reizi, kad dzirdēju šo protestanta balsi sevī, tā mani nobiedēja. Es zināju, ka tas nav pareizi un sev teicu: “Esmu katolis. Es neticu pestīšanai tikai ticības dēļ un tam, ka vienreiz izglābti, esam pestīti uz mūžiem. Tās ir protestantu dogmas.” Es izslēdzu internetu un noskaitīju 20 Rožukroņa noslēpumus. Pēc tam devos meklēt kādu, kuram iedot žēlastības dāvanu.

Vairākus mēnešus pēc tam, arī tad, ja redzēju Facebook vai YouTube šīs reklāmas, tās nelika man atgriezties pie šīm domām, un es tās ātri aizvēru. Taču kādu dienu parādījās virsraksts “25 galvenās kļūdas karsējmeiteņu garderobē”. Atkal jutu kārdinājumu atvērt reklāmu, bet mana katoliskā būtība sacīja: “Nekādā gadījumā! Aizvadītajā sestdienā tu biji pie grēksūdzes un tu nedarīsi kaut ko, lai dotos uz to arī šo sestdien!” Kamēr vēru ciet reklāmu, iekšējā protestanta balss atkal sāka runāt:

– Nu, kur ir problēma?

– Tas ir grēks!

– Jā, jā... es zinu. Tev nebūtu jāskatās uz karsējmeitenēm. Iekāre un viss pārējais. Es saprotu. Bet tu esi pestīts. Tas nekādā veidā neietekmēs tavu pestīšanu. Un, runājot par formām, draugs, mēs runājam par karsējmeitenēm!

– Mierā! Es esmu katolis. Mēs neticam, ka, vienreiz pestīti, esam pestīti uz mūžu. Skatīšanās uz šīm karsējmeitenēm man varētu maksāt mūžīgo glābšanu. Es to nedarīšu.

– Un ja tu patiesībā nebūtu katolis?

– Ko tu gribi ar to teikt?

– Nu, ja tu patiesībā būtu katolis un tikai dzimšanas negadījuma dēļ būtu sanācis, ka esi ieslodzīts šajā katoļa ķermenī?

– Tas ir smieklīgi!

– Tiešām? Es gribēju teikt – ja patiesi esi katolis, tad kāpēc tev ir šīs protestantiskās domas? Kāpēc tevī ir šī vēlēšanās ticēt, ka, ja esam vienreiz pestīti, tad tas ir uz mūžu? Un ja es būtu tavs patiesais “es”?

Es biju dziļi nemierīgs. Es centos atgrūst šīs domas un gandarīšanai sāku lūgties Rožukroni vairākas reizes dienā. Mēģināju arī apģērbt par pusizmēru mazākus kreklus, lai tad, kad uzliku kaklasaiti, rastos elpošanas problēmas. Bet tas nepalīdzēja. Šī doma atgriezās – vai tiešām es varētu būt transprotestants? Protestants, kas ieslodzīts katoļa ķermenī? Nākamajos mēnešos doma par to, ka, vienreiz izglābti, esam izglābti uz mūžu, atgriezās un kļuva arvien spēcīgāka.

Pēdējā laikā ir ne tikai pastiprinājusies vēlme noticēt tam, bet es nonācu arī pie secinājuma, ka negribu ciest. Un vēl vairāk. Svētās Mises laikā esmu sācis teikt “Āmen”, kad priesteris savā homīlijā saka kaut ko īpaši aizkustinošu vai izteic kādu provokatīvu domu. Mani bērni tā dēļ kaunas sēdēt līdzās man. Viņi to nesaprot un es nevaru viņus tajā vainot.

Es vēl nepateicu, kas mani galīgi pārliecināja, ka neapšaubāmi esmu transprotestants – tā ir nemitīga vēlme atvērt savu baznīcu.

Un tad nu te es esmu. Esmu transprotestants. Un es ceru, ka, daloties manā stāstā, citi radīs drosmi pievienoties man. Es pat biju domājis, ka baznīca, ko vēlos dibināt, varētu apvienot transprotestantus. Es zinu, ka tādu ir daudz. Atliek paskatīties uz visiem “katoļiem”, kas noliedz pāvesta un Baznīcas autoritāti vai tic, ka sievietēm būtu jākļūst par priesteriem un tā tālāk. Un varbūt mans piemērs palīdzēs viņiem saprast, ka patiesībā viņi ir protestanti, kas ieslodzīti katoļu ķermeņos. Vismaz es ceru.

Džons Martinjoni (John Martignoni) ir katoļu apoloģēts un Bībeles pētnieks. Viņš ir dibinājis “Bible Christian Society”, un tagad ir asociācijas prezidents. Asociācijas mājaslapā var atrast daudz apoloģētiska satura materiālu. Viņš ir EWTN kanāla programmas “Open Line” viesis.

Avots: John Martignoni, Confessioni di un transprotestante // www.aleteia.org

Tulkoja Ilze Mežniece