Teologs Žaks Maritēns šādi apraksta tos, kuri atrodas ellē un negrib to atstāt: „Viņi izvēlas ciest, nevis atteikties no priekšstata par sevi kā par galējo mērķi. Viņu lepnība ciešanās pielūdz pati sevi. Šajā ziņā viņi nevar atstāt elli vai pārvērst ļauno gribu labajā. Viņi ir pārpildīti ar nožēlu un pārmetumiem, izvēloties vienmēr uzturēties ellē. Viņi ir izdarījuši savu izvēli, atrodot svētlaimi savā lepnībā. Viņi nelūdz un nekad nelūgs Dievu atļaut viņiem atstāt elli, jo viņi grib tur palikt. Viņi negrib redzēt Dievu, kaut gan kādreiz virs zemes daudziem no viņiem bija žēlastība un viņi pēc tās tiecās. Tomēr viņi neieredz Dievu un svēto sadraudzību un izsmej to. Viņi apskauž svētos, ienīst viņus par to labumu, kura pašiem nav. Nespēja būt ar Dievu sāpina viņus ne jau tādēļ, ka viņi gribētu būt ar Dievu, bet tādēļ, ka viņi apskauž šo augstāko labumu. Viņi cieš, jo ir to zaudējuši pašu vainas dēļ un savā naidā turpina to atraidīt”.

Arī Svētajos Rakstos Jēzus apliecina, ka mūžīgas dzīves zaudēšana ir neatgriezeniska: „Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to: labāk tev ir kā vienacim ieiet Dieva valstībā, nekā tev divas acis un tu tiec iemests elles ugunī, kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest”. (Mk 9, 46-47) Citā fragmentā Jēzus saka: „Tad Viņš sacīs arī tiem, kas pa kreisi: Ejiet prom no manis jūs, nolādētie, mūžīgajā ugunī, kas ir sagatavota velnam un tā eņģeļiem!”. (Mt 25, 41)

Bībele noliedz pieņēmumu, ka „mūžība” nozīmētu tikai „ļoti ilgu laika posmu”, kā to vēlētos daži teologi. Svētais Augustīns raksta, ka pastāv divas iespējas: vai nu gan paradīze, gan elle ir mūžīga, vai nu mūžīga nav neviena no tām. Atklāsmes grāmatā lasām: „Un viņu mocību dūmi kāps augšup mūžīgi mūžos. Nav miera ne dienu, ne nakti tiem, kas pielūdza zvēru un viņa attēlu un kas pieņēmis viņa vārda zīmi”. (Atkl 14,11) Teiciens „mūžīgi mūžos” nekad netiek lietots, lai apzīmētu pabeigtu laika posmu. Tam piemīt tā pati jēga, kā arī attiecībā uz Dievu, kurš "dzīvo mūžīgi mūžos”. (Atkl 4,9)

Katoļu Baznīcas Katehismā ir teikts, ka elle eksistē un tā ir mūžīga. Ja cilvēks mirst nāves grēka stāvoklī, viņš nonāk ellē, kur piedzīvo „mūžīgo uguni”. Ciešanas ellē galvenokārt saistītas ar mūžīgu nošķirtību no Dieva, jo tikai Viņā cilvēkam tiek nodrošināta dzīvība un laime.

Svēto Rakstu un Baznīcas mācība par elli patiesībā ir aicinājums uz atbildību, kas nepieciešama cilvēkam, lietojot savu brīvību. Vienlaicīgi tas ir arī aicinājums uz grēku nožēlu, jo "plaši ir vārti un plats ir ceļš, kas ved pazušanā; un ir daudzi, kas pa to iet". (Mt 7, 13)

Tā kā mēs nezinām ne dienu, ne stundu, mums jāpaliek modriem, lai dzīves ceļa noslēgumā varētu pievienoties svēto pulkam, nevis tikt atraidītiem kā nelietīgais un slinkais kalps. Dievs nevienam nav paredzējis uzturēties ellē. Tomēr dažreiz cilvēks labprātīgi novēršas no Radītāja, iekrīt nāves grēkā un paliek tajā līdz mūža galam.

Vatikāna Radio

Sagatavoja Marks Jermaks