Visbīstamākais šajās „mantrās” par teroristu centieniem izprovocēt mūsos naidu, ir problēmas būtības ignorēšana. Teroristi nemaz necenšas mūs ar kaut ko aplipināt, viņiem ir nospļauties, vai mēs viņus ienīdīsim vai nē. Viņu mērķis ir pārņemt visu zemi Allaham. Islāms to uztver ļoti vienkārši. Pasaule dalās reģionos, kas jau pieder pie islāma, un tajos, kas par tādiem kļūs nākotnē. Tādēļ musulmanis var atļauties noteiktu mierizlīgumu kara laikā, lai rezultātā visa pasaule kļūtu par islāma zemi. Tomēr šeit runa nav par miera uzturēšanu uz visiem laikiem. Šis ir teroristu mērķis Parīzē: tas ir kārtējais solis, veidojot islāma pasauli. Iebaidīšana, naida kurināšana (kas iegrūž parastos musulmaņus radikāļu apskāvienos), miera izjaukšana ir tikai līdzeklis. Mērķis ir izveidot lielo kalifātu, kas beigu beigās ietvers sevī visas zemes un tautas.
Mūsdienu trauksmainajā pasaulē ir vērts atcerēties, ka šīs mērķis ir sadalīts uz vairākām paaudzēm. Musulmaņi nesteidzas. Tādēļ uzbrukumi nav vienīgais vai galvenais ierocis šajā cīņā. Ilgtermiņā daudz efektīvāka ir cīņa par sieviešu dzemdi. Demogrāfiskie radītāji (vismaz pirmajās musulmaņu paaudzēs) ir daudz augstāki salīdzinot ar etniskajiem eiropiešiem. Arī imigrantu pieplūdums ir svarīgs ierocis cīņā par turpmāko dominēšanu. Kaut gan parastie musulmaņi var dabiski bēgt no vajāšanām, Eiropai būtu jāpatur prātā, ka arī aiz šiem atsevišķajiem lēmumiem slēpjas ļoti vienkārša ideja: pārpludināt Eiropu un pamazām to pārņemt, lai nākotnē tā kļūtu par piederīgu islāmam. Tas jau ir noticis Kosovā, un nav nekāda pamata domāt, ka tas nevarētu notikt Beļģijā vai pat Francijā.
Svarīgs elements cīņā par islāma valsts izveidošanu visā pasaulē ir arī reliģiska izglītība, kas tiek finansēta no Saūda Arābijas (un ne tikai). Imami, mošejas, You Tube kanāli ir instruments reliģiskās indoktrinācijas procesā, kas bieži skar no savām saknēm atrautus imigrantus un it īpaši viņu bērnus un mazbērnus. Tieši viņi kļūst par visvieglāko medījumu daiļrunīgiem islāma sludinātājiem, kuri visai prasmīgi izmanto zināšanas psiholoģijā un retorikā. Tāpat viņi visvienkāršāk kļūst par teroristiem. Arī tad, ja viņu vecāki vienkārši gribēja dzīvot mierā un relatīvā labklājībā.
Visbeidzot musulmaņu ierocis, cīnoties par varu pasaulē, ir arī starpreliģiju dialogs. Šī dialoga piekritēji pēc kārtējām apspriedēm ar imamiem un intelektuāļiem, kuri franciski vai angliski saka kaut ko vienu, bet arābu valodā savās mošejās kaut ko citu, parāda islāmu kā miera reliģiju un neatlaidīgi cīnās ar islāmfobiju, vienlaicīgi vājinot kristietības identitāti. Tajā pašā laikā viņu sarunu biedri uzsver, ka Korāns aicina uz cīņu ar neticīgajiem un jaunu teritoriju apgūšanu Allaham.
Lai cīņa ar islāmistiem (un arī islāmu) būtu efektīva, mums būtu jāapzinās, kāds ir viņu mērķis. Vēlos uzsvērt, ka nav runa par aklu katra islāma veida apkarošanu (neizmantojot islāma iekšējas pretrunas un sadrumstalotību, cīņa būs daudz grūtāka), bet gan par to, lai cīnītos nevis ar savām bailēm un mūs it kā apdraudošo naidu, bet par savu civilizāciju, kas balstās kristietībā. To nedarot, varēs arī turpmāk varonīgi diskutēt un pārliecināt sevi, cik ļoti islāms ir vērsts uz dialogu, taču mūsu bērni un mazbērni tiks pakļauti tādām pašām vajāšanām, kādas piedzīvo kristieši Sīrijā un Irākā, nemaz nerunājot par Saūda Arābiju. Ticīgo musulmaņu mērķis ir islāma valsts. Viņu atšķirība ir tikai līdzekļos, kādā sasniegt šo mērķi.
Tulkoja Marks Jermaks
Avots: Tomašs Terlikovskis, „Celem islamistów jest zajęcie Europy”, fronda.pl
Foto: Michał Huniewicz, flickr.com
