Tātad, no vienas puses, mums ir jāizvairās no vispārinājumiem un stereotipiem, kas draud mūs pārņemt stipru un attaisnotu emocionālu brīžu laikā. Taču, no otras puses, ir nepieciešams apzināties, ka viena maza, bet bīstama ultra fundamentālistu grupa, ko uztur radikāli sludinātāji, rekrutējot teroristus, ir izplatīta Itālijā, Francijā un citur, tāpēc obligāti ir jāceļ drošības un modrības līmenis. Bet nav jāaizmirst, ka cēloņi tam, kas notika Parīzē, sakņojas nevis Eiropā, bet Sīrijā un Irākā.
Kāds populārs Saūda Arābijas blogeris rakstīja: “Ne visi musulmaņi ir teroristi. Bet man ir radies iespaids, ka šodien visi teroristi ir musulmaņi.” Kaut gan tā nav gluži pilnīga taisnība, jo ir arī teroristi, kas saistīti ar hinduistu ekstrēmismu, protestantu fundamentālismu un pat budismu vai narkotiku tirdzniecību, tomēr to iezīmē viena neērta patiesība, ka teroristi pieder islāmam. Teikt, ka viņiem “nav nekāda sakara ar islāmu” ir tik pat nepamatoti, kā teikt, ka visi musulmaņi ir teroristi.
Patiesība ir tāda, ka pastāv dažādi veidi, kā musulmaņi reaģē uz lielām pārmaiņām islāma pasaulē. Šobrīd, atkarībā no skaitīšanas metodes un teritorijas lieluma, ko attiecina uz jēdzienu Eiropa, to apdzīvo no 16 līdz 23 miljoniem musulmaņu. Tik liela musulmaņu skaita klātbūtne Eiropā rada jaunus islāma novirzienus. Piemēram, Romā notikušajā konferencē “No imigrantiem līdz Itālijas pilsoņiem” mēs redzējām daudzas itāliešu musulmaņu jauniešu fotogrāfijas. Šajās bildēs ir meitenes, kuras ar aizplīvurotu seju spēlē volejbolu un apmeklē roka koncertus.
Tas notiek arī islāma valstīs. Savā grāmatā “Heavy Metal Islam” ASV pētnieks Marks Levins (Mark Levine) aprakstīja ainas, ko ir redzējis Marokā, Irānā, Ēģiptē, Pakistānā, kad desmitiem tūkstošu jauniešu pulcējās uz roka vai metāla mūzikas koncertiem, ieskaitot to ekstrēmās formas. Tie bija koncerti, kur, pretēji islāma aizliegumiem, alus tecēja straumēm. Šādi muzikāli pasākumi zeļ pat Saūda Arābijā. Ik pa brīdim policija kādu arestē. Tomēr vēlāk parasti atbrīvo, kā tas notika Marokā, pēc nikna tautas pieprasījuma, ko pauda jauniešu demonstrācijas, un tas izsauc bažas minēto valstu režīmiem. Par šādiem notikumiem Rietumos nonāk tikai dažas skopas ziņas.
Protams, šo lietu attīstība nav vienmēr pozitīva. Es par to rakstu tādēļ, lai šie fakti palīdz atbrīvoties no stereotipiem. Jauniešus, kuri ar entuziasmu piedalās Kasablankas ikgadējā roka festivālā, un dažus teroristus, apvieno ne tikai fakts, ka viņi nāk no Marokas. Bieži vien viņi nāk no tām pašām ģimenēm. Viņu atbilde uz maisījumu, ko veido politiskā nestabilitāte, represijas, ekonomiskā krīze un fundamentālistu sludināšana, kas raksturīga tādām valstīm kā Maroka un Ēģipte, ir ļoti dažāda un ir atkarīga no konkrēto jauniešu biogrāfijām. Šo situāciju dažādība nonāk arī Eiropā, un tāpēc kļūdaini ir censties visu novest pie viena vispārīga kopsaucēja.
Parīzes notikumi Itālijas musulmaņiem rada dubultu risku. Radikālais mazākums var izsecināt sev par labu argumentu, ka terorisms “funkcionē” un uzvar. Savukārt citi, kuri apzinās, ka viņus ar terorismu nesaista pilnīgi nekas, var sajusties apvainoti un pazemoti, kad skolā vai darba vietā kāds viņus apvaino kā atentātu līdzgaitniekus.
Taču no šī riska var rasties arī kāda iespēja. Ja pastāv islāms, kas ir gatavs nosodīt jebkuru terorisma formu bez jebkādiem “nezinu” un “varbūt”, tad tam ir jāpaceļ balss. Proti, viņiem ne tikai jānosoda Parīzes atentātus, kas ir relatīvi viegli izdarāms, bet bez nosacījumiem ir jānosoda arī kristiešu un citu reliģisko minoritāšu vajāšanas un diskrimināciju pārāk daudzās musulmaņu valstīs, kā arī jānosoda terorisms cīņā pret Izraēlu.
Skaidrības labad jāsaka, ka tas islāms, kas kļuvis par itāliešu (eiropiešu) islāmu, ir un paliek islāms. Laicīgais un progresīvais islāms, par ko sapņo daži žurnālisti un intelektuāļi, vienkārši vairs nav islāms, un tam ir maz panākumu imigrantu vidū.
Optimistu pareģojums, saskaņā ar kuru, pārnākot uz Rietumiem, musulmaņu pārsvars sekularizēsies un atmetīs savas reliģiskās prakses, ir pierādījis sevi kā nepamatotu. Tāpat nav piepildījies arī pesimistu pareģojums, saskaņā ar kuru visi musulmaņu jaunieši, sastopoties ar mūsu sabiedrības ļaundabīgajām izpausmēm, radikalizēs savu nostāju un kļūs par ultra fundamentālistiem.
Itālijas (Eiropas) islāms turpinās ietekmēt tos jauniešus, kuri ik dienas lasīs Korānu, un jaunietes, kuras izvēlēsies nēsāt plīvuru ne tāpēc, ka to uzspiež ģimene, bet tāpēc, ka tas ir viņu jaunās identitātes simbols, ko viņas nevēlas atmest, sportojot vai dodoties uz populāru mūziķu koncertu. Galvenokārt šo jauniešu vidū traģēdiju sāpes var palīdzēt dzimt islāmam, kas būs spējīgs pastāvēt līdzās citām identitātēm abpusējā cieņā.
Tas notiks vienīgi tad, ja izdosies izolēt teroristus un viņu atbalstītājus, kā arī nenoliegt, ka tādi vispār ir, un ka viņi ir musulmaņi. Uz to savulaik norādīja pāvests Benedikts XVI savā toreiz pārprastajā Ratisbonas lekcijā, kas nebija apvainojums islāmam, bet gan aicinājums pārdomāt faktu, ka terorisms un vardarbība nāk no islāma iekšienes, un ka ir nepieciešams studēt tā cēloņus un izolēt galvenos varoņus. Šobrīd ir nepieciešams atkal pārdomāt šo lekciju, ko sniedza pāvests, kurš uzskatīja dialogu ar islāmu par obligātu.
Avots: Massimo Introvigne, Musulmani italiani: un’occasione e un rischio, lanuovabq.it
Tulkoja Aleksandrs Stepanovs
Foto: Metropolico.org, flickr.com
