Savai grāmatai izvēlējies nosaukumu, kas ir pilns ar dažādiem simboliem un uzliek atbildību
Mana grāmata nepretendē būt ierastā atgriešanās liecība vai reklāma: “Atgriezusies aktrise, kas raksta grāmatu...” Tā nav. Ja es nolēmu uzrakstīt par procesu, kas manī notika pēdējo 15 gadu laikā, tad tas ir tāpēc, lai mana pieredze noderētu citiem. Un šai nozīmē “jauna sirds” ir sirds, kas spēj ar prieku kalpot un dāvāt sevi otram.
Kā radi spēku uzticēt sevi Kungam?
Tuvošanās ticībai man bija ne tik daudz drosmes akts vai pašas spēku diktēts žests, bet gan mērķtiecīga apziņa, ka esmu nonākusi galapunktā. Biju sasniegusi visus iepriekš izvirzītos mērķus, bet nebiju laimīga. Ticība bija pēdējais mēģinājums tad, kad neveiksmi cietas visas citas stratēģijas. Pirms atgriešanās nebija remdināmas manas slāpes, es sitos kā muša pret loga rūti, bet Kristū atradu atbildes uz visu manu dzīvi. Un Kristu es satiku Baznīcā, uzticoties kāda priestera apsolījumam, kurš man sacīja: “Dievam ir plāns attiecībā uz katru no mums. Lūdz, lai Dievs tev palīdz atklāt tavu aicinājumu.” Jo laimes atslēga ir savienoties ar Dievu. Un tas ir iespējams visiem, un no tā brīža Kristus ir gatavs mainīt visu, lai atnāktu mūs pabarot ar Savu Vārdu un ar Savu Miesu. Viss sākas un beidzas Kungā. Ja cilvēks to saprot, tad ir noticis būtisks pagrieziens, jo pretējā gadījumā cilvēks rada sev elkus, kas nosaka viņa dzīvi.
Kas tevi visvairāk aizrauj kristietībā?
Visskaistākais ir satikt patiesus kristiešus un justies svarīgai viņu acīs, jūtot pret otru empātiju. Galvenais jau nav saņemt materiālu palīdzību, bet gan satikt cilvēkus, kas tevis dēļ atdotu dzīvi kā to darīja Kristus. Dzīves atdošana nenozīmē tikai moceklību, bet arī sava laika ziedošanu, ieklausīšanos. Un tas viss bez slēptām interesēm, bez maskām un, atzīstot savu nabadzību, kā arī to, ka esam kopā ceļā.
Tu esi kļuvusi par māti septiņas reizes. Tev ir četri bērni, bet tu esi arī mamma bērnam, kuru abortēji jaunībā, un diviem bērniem, kas mira spontānos abortos.
Tā ir. Un pirmais no viņiem ir Matteo, kuram es neļāvu piedzimt. Tagad viņam būtu vairāk nekā 20 gadu. Es vienmēr domāju, kāds viņš varētu būt. Neskatoties uz saņemto piedošanu, sāpes nekad netiek dziedinātas, jo īpaši tagad, kad zinu, ko nozīmē būt mātei. Marialucia šodien ir 13 gadus veca, viņa visvairāk izjuta manu nespēju būt mammai – nespēju būt pacietīgai, uzgāžot uz viņu savas dusmas, ieliekot viņu modelī, kādā pati biju dzīvojusi. Viņai ir dots abu vecmāmiņu vārds, kas priecājās par pirmās mazmeitas dzimšanu. Fabi savu vārdu guvis no priestera, kas visvairāk ir sekmējis izmaiņas manā dzīvē caur grēksūdzi un katehēzēm par 10 baušļiem. Kad piedzima Džovanni, mēs nezinājām, vai viņš būs meitene vai puika, bet divas reizes bijām līdzīgā situācijā kā Zaharijs. Tāpēc izvēlējāmies šo vārdu, jo tas likās mums pravietisks un atvēra ceļus, par kuriem nedomājām. Joprojām nezinām, kāpēc šo bērnu sauc Džovanni, bet to atklāsim. Magdalēna ienāca tad, kad bijām zaudējuši divus bērniņus. Viņa ir daudzu lūgšanu auglis, un brāļi viņu ļoti gaidīja. Devām viņai šo vārdu, jo tas mums ir žēlsirdības zīme. Kristus piedzima mūsu dzīvē un dāvāja mums jaunu eksistenci, lai mēs spētu iziet no nāves un grēka.
Avots: Ho incontrato Gesù, così mi ha cambiato la vita, Giulia Tanel, www.lanuovabq.it
Tulkoja Ilže Mežniece
Foto: cathkathcatt.ch
