/Aleksandrs Stepanovs/

Pēdējo desmit gadu laikā Katoliskā Baznīca ir stipri izmainījusies. Ja vēl pirms trim gadiem apgalvojums par herēžu parādīšanos Baznīcā šķita pārpīlēts, tad tagad šīs pašas herēzes jau ir plaši izplatītas laju un hierarhijas vidū. Kļūst acīmredzams, ka nemainīgās patiesības, kuras līdzīgi kompasam vadīja sv. Pētera laivu, lielākoties paliek tikai uz papīra, kamēr dzīvē pastorālā pieeja ir aizvietojusi doktrīnu, relativizējot ticību, tādējādi herēzes un apostāzes zīmes universālajā Baznīcā izplatās kā eļļas plankums ūdenī. Kristīgā sabiedrība vairs neeksistē. Baznīca ir drupās. Lielais Boloņas kardināls Kafara (Caffarra) viedi teica: “Baznīca, kas velta mazu uzmanību mācībai, vairs nav pastorāla, tā lielākoties ir ignorante”. 

Nevar pilnībā norobežoties no krīzes tā it kā mani tā neskartu, vai arī turpināt iziet uz kompromisiem ar ticības kļūdām un doktrinālajām izmaiņām, kuras jau ir pieņēmušas ortodoksijas izskatu; gluži otrādi – ir svarīgi ir norobežoties no ticības kļūdām un nekrist izmisumā. Sekošajās rindkopās neliels pārskats par to, kā šis process notiek universālajā Baznīcā. 

*****

Ar laipnu autora piekrišanu publicējām ievērojamā katoļu tradicionālās liturģijas pētnieka, filozofijas un teoloģijas profesora, autora un komponista Petera Endrju Kvasņevska (Peter Andrew Kwasniewski) lekcijas tulkojumu, ko viņš lasīja 2022. gada 2. septembra Šarlotes Latīņu Mises kopienas rīkotajā konferencē (Šarlotē, Ziemeļkarolīnā, ASV). Pārdomājot Benedikta XVI dokumenta Summorum pontificum uzsvērto principu, ka tas, kas bija svēts iepriekšējām paaudzēm, tāds ir arī mums, principu, kas dod nesatricināmu pamatojumu turpināt svinēt seno liturģiju (Tridentas Misi saskaņā ar svētā pāvesta Pija V misāli), par spīti patreizējā pontifikāta aizliegumiem, savā uzrunā tradicionālajai katoļu kopienai Kvasņevskis izceļ motīvus, kas izraisīja pirmo tradicionālistu kustību, stāsta par to, kam tic un par ko cīnās tradicionālie katoļi, lai paliktu uzticīgi Baznīcas Tradīcijai.

Lekciju un tai sekojošās paneļdiskusiju ar Gregori Difilipo (Gregory DiPippo), Kristoferu Ovenu (Christopher Owens) un Brianu Viljamsu (Brian Williams) videoieraksts ir publicēts YouTube; saite ir pievienota pēc zemsvītras piezīmēm.

******

Pat ja tāds liberālās teoloģijas pārstāvis kā kardināls Kaspers, kvalificē kā “ne-katolisku” vācijas sinodālo ceļu, tad varam tikai iedomāties, kāds būs noslēguma dokuments, kas ir tuvu publikācijai. Šobrīd šī lieta jau ir pārgājusi no drāmas uz traģikomēdiju. Šķiet, ka koncila pēcnācēji gatavojas aprīt paši sevi un ka pāvests Francisks vienkārši paātrina procesu. Un to varētu uzskatīt kā labvēlību. Bez tam būs maz, ļoti maz tādu, kas tiks izglābti, bet viņi kļūs par taisnīgiem, un no viņiem izrietēs Baznīcas turpinājums: "Nekas nav zaudēts. Pūlēties palikt iesakņotiem ticībā ir pareizā izvēle. Bet cik grūti to panākt! Daudzi nesapratīs. Tikai nedaudzi taisnīgie, kas tiks izglābti. Jo viņi būs samaksājuši ar savām likstām. Viņu upuris bija vajadzīgs."

Žurnālists Aldo Marija Valli vērīgi jautāja: «Bergoljo bankrots apliecina neveiksmi, ko piedzīvo “jaunā baznīca”, kas izcēlās pēc koncila. Un tomēr mēs turpinām iet pa to pašu ceļu. Un kas notiks pēc Franciska?». Tas ir Baznīcas bankrots, ko ir grūti nepamanīt, un ko pats Bergoljo, atbildot uz jautājumu par aktuālo Baznīcas stāvolki sarunā ar jezuītiem Slovāklijā, divas reizes nosauca par “izpostīšanu” (desolazione), iespējams, apzinoties savu atbildību par to.

*****

/Mihaels Šarljē (Charlier)/

Ikvienam, kurš katolisko Tradīciju respektē visā tās kopumā, II Vatikāna koncils ir sarežģīts temats. No vienas puses – mēs zinām, ka Koncils neko no līdz šim pastāvošās Baznīcas mācības nevarēja būt „apgriezis ar kājām gaisā”, no otras – vidē, kurā mēs dzīvojam, tomēr ļoti daudz kas liekas „apgriezts ar kājām gaisā”. Un mums paskaidro, ka tieši tāda ir bijusi II Vatikāna koncila griba, un ka šie procesi visiem nu labprātīgi jāpieņem. Ja to teiktu temata izprašanā nejauši iesaistījušies cilvēki, tad šo viedokli mēs varētu īpaši neņemt pie sirds, taču to saka daudzi teoloģijas profesori, gandrīz visi Baznīcas plašsaziņas līdzekļu komentētāji, viņiem pievienojas arī liela daļa bīskapu, gan ar līdzīgu viedokli, gan ar klusēšanu, tā netieši signalizējot par atbalstu. Lai gan pašlaik Baznīcas vidē var pateikt, pieprasīt un apšaubīt gandrīz it visu, ko vēlas, tomēr liekas, ka tajā vēl kaut kas ir atlicis, kas izpelnās "anatēmu", – tas ir jebkas, ko sauc par pretrunu "Koncila garam" vai kam tiek piedēvēta šāda pretruna.