Profesors Racingers kritizē Koncilu

Trešdiena, 14 Aprīlis 2021 22:37

/Mihaels Šarljē (Charlier)/

Ikvienam, kurš katolisko Tradīciju respektē visā tās kopumā, II Vatikāna koncils ir sarežģīts temats. No vienas puses – mēs zinām, ka Koncils neko no līdz šim pastāvošās Baznīcas mācības nevarēja būt „apgriezis ar kājām gaisā”, no otras – vidē, kurā mēs dzīvojam, tomēr ļoti daudz kas liekas „apgriezts ar kājām gaisā”. Un mums paskaidro, ka tieši tāda ir bijusi II Vatikāna koncila griba, un ka šie procesi visiem nu labprātīgi jāpieņem. Ja to teiktu temata izprašanā nejauši iesaistījušies cilvēki, tad šo viedokli mēs varētu īpaši neņemt pie sirds, taču to saka daudzi teoloģijas profesori, gandrīz visi Baznīcas plašsaziņas līdzekļu komentētāji, viņiem pievienojas arī liela daļa bīskapu, gan ar līdzīgu viedokli, gan ar klusēšanu, tā netieši signalizējot par atbalstu. Lai gan pašlaik Baznīcas vidē var pateikt, pieprasīt un apšaubīt gandrīz it visu, ko vēlas, tomēr liekas, ka tajā vēl kaut kas ir atlicis, kas izpelnās "anatēmu", – tas ir jebkas, ko sauc par pretrunu "Koncila garam" vai kam tiek piedēvēta šāda pretruna.

Tāpēc derīgi ir palūkoties, cik kritiski Jozefs Racingers, kurš – ilgu laiku pirms kļuva par Benediktu XVI – kā jauns teoloģijas profesors cerību spārnots bija devies uz Koncilu, jau nedaudzus gadus pēc tā noslēguma uzsāka tā izvērtējumu, jautājot, vai šis it kā „jaunais sākums” patiešām ir kļuvis par „jaunu pavasari”. Sakarā ar Koncila desmito gadadienu viņš teica uzrunu, kuru vēlāk, to nedaudz pārstrādājot, publicēja vienā no savām grāmatām. Tās ievadā – nesaudzīgs reālisms, un izdarītie secinājumi liek „atmosties” un saskatīt, ka arī šis Koncils – kā citi pirms tā – varētu nebūt sasniedzis tā sasaukšanas mērķi un Baznīcai, iespējams, drīzāk kaitējis nekā devis labumu.

Ja kāds vēl nav ievērojis, ka šajos desmit gados mūsu baznīcas, mūsu garīgie semināri, mūsu klosteri ir kļuvuši tukšāki, tad ikviens no mums par to var pārliecināties, iepazīstot statistiķu sniegtos datus; nav arī pārlieku rūpīgi jāpierāda tas, ka šajā laikā Baznīcas iekšējais klimats bija kļuvis ne vien ledaini stindzinošs, bet pat agresīvi uzbrūkošs; dažāda veida grupējumu veidošanās pieder mūsu ikdienai un plosa kopienu, apdraudot prieku būt kristietim. Ja kāds tā saka, viņu apsūdz pesimismā un izslēdz no sarunas. Bet runa taču ir tikai par empīriskiem faktiem, un, ja tie ir jānoliedz, tas liecina, ka esam klusā izmisumā, tas vairs nav tikai pesimisms.

Situācija, ka pēc Koncila varēja sekot liels sajukums, Jozefu Racingeru pati par sevi pārāk nepārsteidz. Viņš šajā sakarā citē Sv. Gregoru no Nazianzas, kurš 382. gadā ielūgumu piedalīties Konstantinopoles koncila turpinājumā noraida ar vārdiem, kas skan nomācoši aktuāli: „Patiesību sakot, uzskatu, ka no ikviena bīskapu koncila jāturas pa gabalu. jo vēl neesmu nevienam tādam piedzīvojis laimīgu iznākumu, ne arī to rezultātā pieredzējis pārkāpumu novēršanu ..., tā vietā vienmēr redzama godkāre un strīdi par procedūru.” Gregora laikabiedra un drauga Sv. Bazīlija viedoklis ir bijis vēl skaudrāks un pievienots Racingera izklāstam. Bazīlijs apgalvo, ka tā laika koncili ir noveduši pie „atbaidošām nekārtībām un sajukuma”, tie piepildījuši visu Baznīcu ar „nebeidzamām pļāpām”.

Jozefs Racingers uzsver, ka tikai vēstures kopainā lielie 4. gadsimta koncili kļuvuši atpazīstami kā Baznīcas bākas, kas laiku ritumā ir izgaismojušas un palīdzējušas saprast ticības identitāti. Tomēr, izvērtējot šo koncilu iespaidu, Racingera – vēl kā profesora – secinājumi nav tikai un vienīgi pozitīvi. Profesors raizējas par šķelšanos, kas notika pēc šiem konciliem un radīja dziļas brūces, kuras Baznīca joprojām nav sadziedējusi: „Lielā bīskapa Aleksandrijas Kirila uzticīgie mantinieki nespēja savienot savu svēto tradīciju ar formulām un jutās nodoti; viņi – kristieši monofizīti – Tuvajos Austrumos vēl šodien ir nozīmīga minoritāte, ar savu esamību vien viņi mums kaut nedaudz liek nojaust toreizējo cīņu smagumu.”

Lai spētu izvairīties no šādām smagām sekām, Vatikāna II koncila tēvi nolēma atteikties no jebkādas dogmatizēšanas. „Koncils, ja tas neveic dogmatizēšanu un nevienu neizslēdz”, tā Jozefs Racingers, „šķita spējam būt visiem pievilcīgs, tāds, kas ne pret vienu nevēršas, nevienu neatgrūž. Īstenībā šim Koncilam nebija labākas sekmes kā Baznīcas sanāksmēm iepriekš; to, ka tas ieveda krīzei raksturīgās parādībās, šodien neviens vairs nopietni apšaubīt nespēj.

Kā šāda situācija radās? Toreizējais profesors vairāk uzmanības pievērš diviem iemesliem, un par pirmo viņš saka: „Koncils saprata sevi kā Baznīcas lielu sirdsapziņas izmeklēšanu, tas vēlējās būt patiess nožēlas akts, atgriešanās akts.” No šīs vēlmes izrietēja liela gatavība gandrīz visu, ko vien pasaule pārmeta Baznīcai, īpaši uzmanīgi nepētot, uzņemties kā Baznīcas vainu pasaules priekšā. Un bailēs uzkraut sev jaunu vainu izpaudās vēlēšanās saskatīt pasaulē tikai labo, to atzīt un pārņemt. Šāda attieksme tomēr ne tikai ieveda vispārējā Baznīcas identitātes krīzē, bet arī atvēra dziļu plaisu attiecībā pret Baznīcas Tradīciju tās kopumā, kura šķita zaudējusi vērtību. Kā vienīgo alternatīvu daudzi tagad saskatīja radikāli jaunu sākumu.

Jozefs Racingers konstatē, ka dotās situācijas otrais svarīgākais iemesls ir  Kenedija ēras naivais optimisms. „Mēs spējam visu un radīsim visu, ja tikai gribēsim, un, ja pielietosim nepieciešamos līdzekļus. Tieši lūzums vēsturiskajā apziņā, pašpārmetumos balstītā atteikšanās no bijušā izraisīja priekšstatu par „x” stundu, kurā viss sākas no jauna un kad beidzot viss, kas līdz tam noticis kļūdaini, tiks paveikts labi. Atbrīvošanās sapnis, sapnis ar lozungu „tagad viss būs citādi”(!) nedaudz vēlāk, studentu revolūcijās kļuva arvien agresīvāks, un zināmā mērā tas atspoguļojās arī Koncilā, – sapnis, kas cilvēkus no sākuma pacēla spārnos, bet pēc tam pievīla.” Profesors Racingers tātad pēta šos divus iemeslus un nonāk pie iznīcinoša secinājuma. Grēku nožēla, kas izpaužas tikai negācijā, viegli pārvēršas augstprātībā, turpretī patiesa nožēla „ved pie Evanģēlija, tas nozīmē, aizved līdz priekam, tai skaitā līdz priekam par sevi. Pašapsūdzības izpausmē, kas tika sasniegta Koncilā attiecībā uz pagātni, tas netika ņemts vērā un noveda līdz neirotiskiem simptomiem.”

Ko Jozefam Racingeram vairāk nekā 10 gadus pēc Koncila noslēguma dod šāds novērtējums? Ar ko, pēc viņa domām, jāsāk, lai notiktu pareiza Koncila recepcija? Lai atbildētu uz šo jautājumu, viņš analizē dažus Koncila diskusiju gaitu ietekmējušos pamatjēdzienus.

Vispirms viņš apskata komūnijas ideju, kas ir pēdējā Koncila laikā tik ļoti uzsvērtā Dieva tautas teoloģija, un novēro, ka ieviešot to dzīvē, Koncils un tā lēmumu ieviesēji ir pieļāvuši kļūdas, kam ir smagas sekas, jo „communio” un koleģialitāte gandrīz vienmēr tiek saprasta gandrīz tikai lēmējorgānu, padomju, komisiju un konferenču formā. Par to viņš saka: „Neviens nevar apšaubīt, ka šādu lēmējinstanču nekontrolētas savairošanās rezultātā notiek spēku izšķiešana un bezjēdzīgu papīra kalnu ražošana neticamos apmēros, labākie spēki tika izšķiesti nebeidzamās diskusijās, kuras neviens negribēja, bet bez kurām šajās jaunajās darbības formās nekādi neizdevās iztikt.

Tālāk viņš pievēršas bieži uzsvērtajam jēdzienam „vienkāršība”, parādot, ka ar šo jēdzienu nebija domāta atteikšanās no greznuma vai nabadzība, bet gan pamatota turēšanās pie saprāta un racionalitātes, ko nedrīkst pretstatīt ticībai Kristum. Bet šādi apsvērumi, kad tiek ieviesti dzīvē, secina Racingers, bieži vien ir noveduši atpakaļ apgaismības laika racionālismā un pie pakļaušanās laikmeta gara diktātam.

 Savu pārdomu noslēgumā Jozefs Racingers jau tajā laikā, 70. gadu vidū, nonāk pie ļoti „atskurbinošas” bilances, un tā nav pa prātam nevienam, kurš šodien grib paaugstināt Koncilu par superdogmu, lai gan pats Koncils no jebkādas dogmatizēšanas bija nolēmis atteikties. Koncila beigu posmā Karls Rāners tajā saražoto papīra daudzumu salīdzināja ar milzīgiem urāna rūdas apjomiem, kuri ir vajadzīgi, lai iegūtu kaut nelielu daudzumu rādija. Tomēr šajā gadījumā vismaz pastāv noteikta attiecība – ja ir urāna rūda, būs arī rādijs. „Bet līdzīgu skaidru sakarību starp vārdu un papīru "urāna rūdu" un kristietības dzīvo īstenību mēs nevaram atrast. Tas, vai Koncils baznīcas vēsturē kļūs par pozitīvu spēku, ir tikai netieši atkarīgs no tekstiem un lēmējinstancēm. Izšķiroša nozīme ir tam, vai būs cilvēki – svētie – kuri caur savas personas nemanipulējamo iesaisti radīs dzīvo un jauno.

Racingers noslēdz ar urdošu domu, ka šodien mums vajadzētu būt „pietiekoši paškritiskiem, lai atzītu, ka gan Koncila naivais optimisms, gan tas, ka daudzi, kuri bija tā nesēji un izplatītāji, sevi pārvērtēja, biedējošā veidā tomēr attaisno agrāko laiku Baznīcas tēvu drūmās diagnozes attiecībā uz koncilu negatīvajām pusēm. Ne visi atzītie koncili ir devuši augļus Baznīcas vēsturē, par dažiem var teikt – to pūles galu galā ir izrādījušās pilnīgi veltīgas.

 

Visi citāti no raksta „Šodienas Baznīca un teoloģija”  („Zur Ortsbestimmung von Kirche und Theologie heute”), publicēts grāmatā Joseph Ratzinger, Theologische Prinzipienlehre, Donauwörth 2005, S. 383 – 395. 

Avots: Mihaels Šarljē (Charlier), 04.07.2020, http://summorum-pontificum.de/themen/glaubenskrise/1876-prof-ratzinger-kritisiert-das-konzil.html

Foto: matiane.wordpress.com