Viņš dzimis arī tam, kurš nav dzimis, tam, kurš neraugoties uz pūlēm un izdomu, nespēj nākt pasaulē.

Viņš ir dzimis tam, kura sirdi nomoka eksistenciālas ciešanas; tam, kurš paliek ārpus dzīves rituma, jo reiz piedzīvotās sāpes, laikam ejot, viņā pieņēmušās spēkā un tapušas par cietumu, no kura nav iespējams - un varbūt arī nav vēlmes - aizbēgt.

Viņš dzimis tam, kurš izjūt nodzīvotā laika smagumu, bet tiek uzskatīts par “vieglu”, par nenopietnu, jo dziļa un smalka lietu izjūta viņu dara par svešinieku šai dzīvei un saviem līdzcilvēkiem, kuriem ar viņu ir maz līdzīgā.

Viņš piedzimst tam, kas uz visiem laikiem zaudējis kādas acis - tumšas kā vasaras nakts -, kādas rokas, kas bija pilnīgi savijušās ar viņa rokām, kādu smaidu, kas līdzinājās Dieva smaidam, kad Dievs “redzēja, to labu esam” - tam, kuru satriec mīlētā tuvinieka skaudrais trūkums.

Viņš ir dzimis tam, kas turpina rakstīt vārdu “cerība” ne ar gaismas, bet ar tumsas burtiem; tam, kas ilgos gados ir sazīmējis sarežģītu labirintu, kurā pats ir pazaudējis ceļu, kā arī tam, kam ir sveša dienu un nakšu dziļākā jēga, un kurš tomēr joprojām cenšas to meklēt vēl un vēl.

Viņš ir piedzimis tam, kas nekad nav sasniedzis ostu, jo nekad nav, dodamies ceļā, to pametis; tam, kas ir padarījis bailes un bažas par savas nelaimes labākajiem sabiedrotajiem; tam, kas nav iekāpis pareizajā vilcienā, jo bija ieradies nepareizajā stacijā; tam, kas gribēja būt kaut kas, bet kuram bija jākļūst par neko; tam, kurš sapņoja par izcilību, bet nonāca viduvējības valgos.

Viņš ir piedzimis tam, ko ir sagūstījusi banalitāte, un kurš, alkstot pēc brīvības, kā izpirkumu ir devis sevi pašu – bet velti! Tam, kurš zaudējis savas dzīves gājuma pavedienu un līdz ar to arī pats savu cieņu; tam, kuru ir savaldzinājis haoss - jūtu, naudas, karjeras, ceļojumu, tukšu lietu nesakārtotība - un kurš ir kļuvis ienaidnieks visu saskaņojošam, visu vienotībā un harmonijā ieliekošam klusumam.

Viņš piedzimis tam, kurš ir ticis nomelnots un sists, pat nesaprazdams, kas viņu nomelno un sit; tam, kuru ir apdullinājusi gadiem ilga dzīvošana pārmērībās un kurš ir pazinis tikai savas dzīves nomali, jo tikai tajā vienmēr dzīvojis.

Viņš ir dzimis tam, kurš, kritis aizmirstībā, ticis pamests tumšā un aukstā nenozīmīguma pavārtē, apsedzies ar vientulības un sevis žēlošanas segu; tam, kura katra diena ir posms ķēdei, kas to sasaista ar sagrautās sirdsapziņas bezdibeni.

Viņš ir dzimis tam, kas ir pārāk noguris, jo visu ir redzējis, dzirdējis, izbaudījis; visu teicis un domājis, un tomēr jūtas tik tukšs un bezjēdzīgs, jo viņu tik ļoti pārņēmis nekas.

Viņš ir dzimis tam, kas nespēj pat izkliegt savu milzīgo neapmierinātību, jo vairs netic, ka kāds debesīs vai virs zemes varētu viņu uzklausīt; tam, kurš vairs nekam netic, jo viss, patiesi viss, ar neatlaidīgu spītību, ir sazvērējies viņā iznīcināt jebkādu ticību, jebkādas ilgas, cerību, vēlmi, apsolījumu, transcendenci , tās visas pārvēršot apsūdzībā un nosodījumā.

Viņš ir dzimis tam, kas ir cēlis drupas, būvējis iznīcību, veidojis postažu; pats nonācis zem sevis celtām drupām, dzīvojot sagrautu, izjukušu, izpostītu dzīvi, vājprātīgā priekā dejojot uz paša elli pārklājošās plānās ledus kārtiņas.

Viņš ir dzimis tam, kas ar lielu augstprātību apspiež mazākos, pazemo neaizsargātos, vajā godīgos, sit pakritušos, vērpj viltīgas ļaunprātības pavedienus nevainīgo pazudināšanai, barojas ar taisnīgo maigajām miesām, izsmej zaudētājus, vicina varas zizli pret vārgajiem.

Viņš ir dzimis tam, kurš grēku ir padarījis par savu mājokli, par siltumnīcu, kurā izkopt netikumus, pārmērības, nejēdzības, izvirtības, nelietības, par destilatoru tumsai, kurā vienkāršie top akli.

Tātad viņš dzimis tiem, kas nespēj piedzimt, lai viņi atdzimtu patiesajai dzīvei, mūžīgajai dzīvei, kura iesākās nultajā gadā, Betlēmes gaišās nakts aukstumā.

Tommaso Scandroglio, Ballata di Natale per chi non riesce a nascere, lanuovabq.it