Vēsturisks atskats uz svētceļojuma pirmsākumiem
Taču kā saka psalmists: “Ja Kungs pilsētu nesargā, tad velti sargs nomodā”. To skaidri apzinājās viduslaiku cilvēki, gaidot un ikdienā lūdzot Dieva palīdzību. Debesu zīme nelika sevi gaidīt. 1353. gadā augusta beigās un septembra sākumā pils kapelā notika vairākas teofānijas. Par šiem notikumiem Rīgas arhibīskaps Fromholds fon Vifhūzens rakstīja pāvestam Innocentam VI: “Divi cilvēku tēli baltos tērpos noņēma no sienas krustu un uzlika to uz altāra, trešais bija nometies ceļos, turot vaska sveci, kas izstaroja pārdabisku gaismu”. 29.augustā vairāki cilvēki bija notiekošā aculiecinieki: viņi apliecināja, ka baltajās drānās tērptie cilvēku tēli dziedāja Lieldienu nedēļas psalmu “Ramis palmarum”. Savukārt 4. septembrī kvalificētie liecinieki (kapelāns, komturs) no kapelas dzirdēja izskanam armonia suavissima (maigu mūziku) un redzēja brīnumainu gaismu, kas staroja no kapelas caur durvīm. Atverot durvis, viņi ieraudzīja baltu krustu, kas stāvēja altāra vidū bez jebkāda atbalsta (in altari medio super lapidem erectam), iepriekš tas bija stingri piestiprināts pie sienas.
Rīgas bīskapa vēstule pāvestam joprojām glabājās Aviņjonas arhīvā. Pēc šiem notikumiem uz Vastselīnu sāka plūst svētceļnieki no Igaunijas, Latvijas un Vācijas, lai aplūkotu brīnumaino krustu un lūgtos tā priekšā. Pāvests Innocents VI piešķīra Vastselīnas krusta godinātājiem atlaidas, kuras 1432.gadā atkārtoti apstiprināja arī pāvests Eugēnijs.
Vēstures likstas nav saudzējušas seno pili, no kuras mūsdienās ir palikušas tikai drupas - taču tās ir sakoptas un izveidotas par pievilcīgu tūrisma objektu ar interesantām ekspozīcijām par viduslaiku svētceļojumiem un dzīvi. Tūrisma centra viesmīle svētceļniekiem no Latvijas zinoši paskaidroja latviešu valodā, ka “latvieši iet svētceļojumā uz Aglonu, bet igauņi - uz Vastselīnu”, jo šeit “joprojām var saņemt spēcīgas krusta žēlastības”.
Šīgada svētceļojums
Tieši tāpēc nu jau kopš pieciem gadiem Igaunijas katoļi ir atjaunojuši seno svētceļojuma tradīciju. No Urvastes līdz Vastselīnai svētceļnieki no Igaunijas, Polijas, Somijas, un Zviedrijas trijās dienās mēroja 80 km. Šogad svētceļniekus garīgi pavadīja divi semināristi no Svētā Pētera brālības (FSSP) Garīgā semināra Vigracbādē (Wigratzbad, Vācija) - Jans Solmers un Anselms Leruā - un divi priesteri - Tallinas sv. Pētera un Pāvila katedrāles prāvests Tomašs Materna un priesteris no Zviedrijas - tēvs Tobias Unnerstal, kurš koordinē Tradicionālās Latīņu Mises svinēšanu Zviedrijā.
Pateicoties svētceļojuma organizētāju (igauņu komponista un mūzikas pasniedzēja Lauri Joeleht personā) laipnajai atsaucībai, svētceļnieki no Latvijas varēja ērti un organizēti pievienoties grupai pēdējā dienā, lai ņemtu dalību gan procesijā uz bīskapa pils kapelas piemiņas vietu (sk. šeit, šeit, šeit, šeit, šeit, šeit), gan Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku kulminācijā - Tradicionālās Latīņu Mises krāšņajās svinībās, kas noritēja Vastselīnas sv. Katrīnas luterāņu baznīcā. Pēc liturģijas, ko svētceļnieki no Latvijas raksturoja kā “debesis virs zemes”, aizkustināts luterāņu mācītājs aicināja svētku organizatorus svinēt Tradicionālo Latīņu Misi viņa baznīcā biežāk, nevis tikai vienu reizi gadā.
Svinīgo svētku liturģiju ar diakonu un subdiakonu vadīja pr. Tomašs. Gregoriskos dziedājumus un Renesanses komponistu (Antoine Brumel un Adrian Willaert) polifoniskos dziedājumus izpildīja vokālais ansamblis Linnamuusikud Taivo Nitvagi (Niitvagi) vadībā. Ērģeles spēlēja igauņu pasaules klases meistars Tomass Trass (Toomas Trass).
Pēc svētku kulminācijas svētceļnieki devās uz mākslinieciski iekoptām privātmājām Viselas ciemā dalīties ar iespaidiem sadraudzības gaisotnē pie svētku mielasta.
Nākamajā rītā pieticīgā lauku mājas privātkapela pulcināja svētceļniekus uz kluso Vetus Ordo Svēto Misi, kas saskaņā ar tradicionālo lituģisko kalendāru atzīmēja sv. Joahima svētkus. Homīliju pr. Tobias teica angļu valodā, pievēršot klausītāju uzmanību Katoliskās Baznīcas skolotājas gudrībai. Repetitio est mater studiorum, proti, atkārtošana ir zināšanu māte. Šo metodi Baznīca labi izkopa tradicionālajā liturģiskajā kalendārā, atgādinot ticīgajiem par erceņģeļiem Rafaelu, Gabrielu un Miķeļi gada laikā trijās dažādās svētku dienās, lai mācība par eņģeliem tiktu paturēta prātā un ienāktu lūgšanu dzīvē. Līdzīgi Jaunavas Marijas vecāki, Joahims un Anna, tika pieminēti atsevišķās dienās: sv. Anna pirms Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem un sv. Joahims nākamajā dienā pēc svētkiem, jo kad runā par vienu, tad reizē piemin arī otru laulāto, kad runā par viena tikumiem, tad atceras arī par otra svētuma ceļu. Priestera homīlija lika aizdomāties par katolisko Tradīciju, kas visā tās kopumā ir drošs ticības kompass.
Pārdomājot atziņas par svētceļojumu
Mājupceļā uz Latviju, mūsu domas kavējās pie svētceļojumā iegūtajām atziņām un saņemtajām žēlastībām. Mēs ļoti priecājāmies par līdzdalību gan ārēji krāšņi svinētajā Visu laikmetu Misē (Mises dziedājumu fragmentus var apskatīties (procesija, kyrie 1, kyrie 2, Gloria, Credo, sanctus, Pater noster, Agnus Dei), gan par iekšējiem tās augļiem mūsu dvēselēs. Tēlaini varētu teikt, ka bijām iegremdējušies lielajā Baznīcas lex orandi Tradīcijas straumē, kas mūs nesa pie Dieva. Gan svinīgā, gan klusā Tradicionālā Latīņu Mise ar savu skaistumu, lūgšanām, žestiem, nomešanos ceļos, klusuma brīžiem ieved dvēseli Dieva pielūgsmē, atstājot ļoti dziļu iespaidu uz garīgo dzīvi, sakopojot dvēseli un stiprinot tikumu praktizēšanā.
Vēl viens ieguvums, kas ļoti iepriecināja visus svētceļniekus, bija satikšanās ar līdzīgi domājošiem katoļiem, it īpaši apzinoties, ka viņi ir atklājuši un iemīlējuši Tradicionālo Latīņu Misi vissekulārākajā Eiropas valstī un turpina dzīvot vienotībā ar visu Baznīcu. Tā kā Tallinas katedrālē Tradicionālā Latīņu Mise tiek svinēta tikai 2. un 4. mēneša svētdienā jau kopš 2008.gada, tad 1. un 3. svētdienā viņi apmeklē Novus Ordo Svēto Misi. Sapratām, ka Latvijas katoļiem, kuri vēlās vairāk iepazīt katolisko Tradīciju, ir daudz ko no viņiem mācīties. Tāpēc ceram nākošgad atkal pievienoties svētceļojumam uz Vastselīnu - “Marijas pilsētu”.
Foto: Aleksandrs Stepanovs