Baznīcas vienotība sasniedzama tiecoties pēc patiesības. Mēs kā evaņģēlisti nemaz to nesekmējam, ieviešot savās kopienās jaunas mācības un atkāpjoties no apustuļu un pirmo gadsimtu Baznīcas tradīcijas. Par būtiskiem pēdējo dekāžu šķēršļiem ekumeniskajā dialogā katoļi un pareizticīgie uzskata vispirms sieviešu ordināciju, neskaidru nostāju abortu un eitanāzijas jautājumā, laulības, auglības un seksualitātes nošķiršanu, homoseksuālisma (t.sk. viendzimuma „laulību”) akceptāciju, kā arī pienākumu sadales teoloģijas izzušanu evaņģēliski-luteriskajā vidē, kā rezultātā aizvien biežāk tiek pieļauta Euharistijas svinēšana, ko veic personas bez attiecīgām iesvētībām.
Pāvesta vīzīte kārtējo reizi apliecināja, ka galvenie šķēršļi ekumenismam neatrodas Katoļu Baznīcas vai pāvesta institūcijas pusē, bet gan mūsējā! Paši esam vainīgi pie tā, ka „Roma” neatzīst mūs par Baznīcu šī vārda pilnā nozīmē.
Baznīcas vienotība teoloģijas laukā būtu iespējama, ja mēs, evaņģēlisti, to patiesi vēlētos. Tomēr šādā gadījumā mums būtu jāatsakās no pozīcijas, ka „mums ir taisnība”, kā arī no dažām kļūdām, ko esm pieļāvuši.
Kāpēc nekļūstam par katoļiem? Šo jautājumu varētu noformulēt arī savādāk: kuras no katoļu ticības patiesībām ir tik šausmīgi maldīgas un nepieņemas, lai attaisnotu Kristus Miesas saplosīšanu? Vai mēs nostātos pret Kristu, atzīstot pāvestu par Baznīcas galvu virs zemes? Vai piekrītot vērsties ar lūgumu pēc aizbildniecības pie svētajiem, kuri jau atrodas Dieva troņa priekšā? Vai mums kā evaņģēlistiem pretēji Kristus gribai būtu jānoraida kristiešu atkalapvienošanas mēģinājumi, lai paturētu savu mācību, kas ir pretrunā ar Bībeles un apustuļu mācību, kā arī visu katoļu un pareizticīgo ortodoksālo Baznīcu mācību visā pasaulē?
1517.gadā par Reformācijas izejas punktu kļuva indulgenču tirgošana un mācība par attaisnošanu. Atlaidu pārdošana Baznīcā vairs sen netiek pieļauta. Savukārt 1999.gadā Vispasaules Luterāņu federācijas un Pontifikālās Padomes kristiešu vienotības jautājumos kopīgajā deklarācijā tika atzīts, ka arī attaisnošanas mācībā vairs nepastāv būtiskas pretrunas, bet savstarpējie pārmetumi kopš Reformācijas laikiem neattiecas uz aktuālajām pušu pozīcijām.
2017.gadā tiek atzīmēta Reformācijas 500gade un aizvien skaidrāk saskatāmi protestantu puses centieni uzsvērt atšķirības un uzturēt „brīvības Baznīcas” ideju pretēji dogmatiskam un ētiski stabilam katolicismam. Atzīsim godīgi, ka tādējādi mēs tikai padziļinām kristiešu sašķeltību, savukārt protestantisms kā tāds attālinās no vienreiz noteiktā pamata, kas ir Bībele un ticības apliecinājums.
Esmu pārliecināts, ka ja Luters pretotos tādai Katoļu Baznīcai, kādu mēs to pazīstam šodien, šķelšanas risks būtu izslēgts, un praktiski neviens dievbijīgs cilvēks nenostātosReformācijas pusē. Tas, kas mūs šķir šodien, nav tik svarīgi salīdzinot ar tik aktuālo kristiešu vienotības trūkumu.
Atzīstot un apzinoties šīs lietas, patiesi ticīgam evaņģēlistam atliek vienīgi pielikt punktu sašķeltībai. Nav nekādu iemeslu uzturēties ārpus kopības ar pāvestu un Katoļu Baznīcu.
„Bet es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos; un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus!” (Lk 22, 32)
Par raksta autoru
Andreass Toirers (Andreas Theurer, dz.1966.), būdams Vintenbergas Luterāņu baznīcas mācītājs (Vācija), uzrakstīja grāmatu „Kādēļ mums jākļūst par katoļiem?”. Savā grāmatā Toirers aplūko labi pazīstamšs atšķirības starp protestantismu un katoļticību, atzīstot, ka Katoļu Baznīcai ir taisnība tādos jautājumos kā Rakstu un Tradīcijas nozīme, sakramenti, apustuļu pēctecība, Dievmātes un svēto godināšana, atlaidas un šķīstītava, pāvesta vara.
Drīz pēc grāmatas publicēšanas 2012.gadā Toirers tika apturēts mācītāja kalpošanā. Viņš kopā ar sievu Gudrunu konvertējās katolicismā un pašlaik strādā kā teologi Augsburgas diecēzē.
Avots: Dlaczego powinniśmy zostać katolikami?, agape.org.pl
Foto: luteranie.pl
Tulkoja Marks Jermaks