Lūk, viens spēcīgs jautājums, tomēr mums jāapzinās, ka pieņemot pāvesta Franciska atbalstīto noteikumu par decentralizāciju un lokālo Baznīcu tiesību atzīšanu lemt sakramentu doktrīnas un disciplīnas lietās, sanāk, ka kāds bīskaps Vācijā vai Austrijā var izlemt, ka šķirtenis izņēmuma kārtā, dzīvojot jaunās attiecībās, var pieņemt Komūniju. Līdz ar to nav pamata, kāpēc identisku lēmumu par kādu poligāmijas piekritēju nevarētu pieņemt bīskaps no Āfrikas.
Padarot svēto Komūniju pieejamu cilvēkiem, kuri dzīvo ārpus sakramentālām attiecībām, vairs nav principiālas starpības starp šķirteni jaunās attiecībās un poligāmistu. No Rietumu skatu punkta tas var kādam nepatikt, bet tā tas ir.
Vēl jo vairāk, no Āfrikas skatu punkta, pastorālā problēma ir nevis šķiršanās un jaunas attiecības, bet, teiksim atklāti, tieši poligāmija. Daudzi afrikāņi nevar pieņemt kristību, nemaz nerunājot par Komūniju, jo viņi paliek uzticīgi senču tradīcijām, kas nozīmē poligāmiju. Tātad, žēlsirdības vārdā atvieglojot dzīvi Rietumu šķirteņiem jaunās attiecībās, tas pats būtu jāizdara attiecībā uz poligāmistiem Āfrikā. Tik tiešām, nav iemeslu rīkoties savādāk.
Baznīcas perspektīvā vienīgi pirmā sieva ir īsta. Visas pārējas, neatkarīgi no tā, vai vīrietis pirmo ir padzinis vai joprojām ar viņu dzīvo, ir tikai mīļākās. Skatoties objektīvi, seksuālas attiecības ar citām sievietēm ir GRĒKS. Un pat tīri cilvēciskā perspektīvā godīgāk ir palikt kopā ar pirmo sievu un rūpēties par viņu un bērniem, nevis viņus pamest par labu jaunai draudzenei. Sāpīgi, bet patiesi.
Bet tas vēl nav viss. Ja “žēlsirdības” piekritēji attiecībā uz šķirtām personām jaunās attiecībās vēlas būt konsekventi, tad nepietiek atzīt, ka poligāmija Āfrikā nav šķērslis nākšanai pie dievgalda. Tas pats agri vai vēlu būs jāizdara Eiropā, jo arī šeit starp ticīgajiem pieaug āfrikāņu īpatsvars.
No tīri morāla viedokļa nepastāv atšķirība starp vienreizēju un sērijveida poligāmiju (tieši tā varētu nosaukt dzīvi “neregulārās attiecībās”). Savukārt kultūras kontrasti nav iemesls, lai vieniem sv.Komūniju izdalītu, bet citiem nē. Spriežot loģiski, būtu jāatzīst, ka poligāmistiem ir tādas pašas tiesības kā šķirteņiem. Mēs taču nevaram Rietumos tik populāro nesakārtotību (lai neteiktu “grēku”) vērtēt savādāk nekā nesakārtotību vai grēku Āfrikā. Pretējā gadījumā mēs riskētu iekrist intelektuālā dogmatismā vai kultūru imperiālismā.
Ja jau hroniska laulības pārkāpšana pārstāj būt grēks, nav pamata atšķirīgai attieksmei pret nesakramentālām attiecībām un poligāmiju.
Apzinos, ka šeit rakstītais daudziem var izklausīties briesmīgi, tomēr…šādas sekas izraisa maza (un it kā niecīga) ķieģelīša izņemšana ārā no katoļu doktrīnas ēkas. Pastorālās žēlsirdības vārdā atzīstot, ka laulības pārkāpšana nav grēks, bet atgriešanās neprasa atteikties no grēcīgas uzvedības, tiešām nav iemeslu atteikt Euharistiju poligāmistiem. Un kārtējie „vārtiņi” tikai gaida, kad kāds tos attaisīs vaļā… Tas mums būtu jāpatur prātā.
Avots: Tomašs Terlikovskis „A co z komunią dla POLIGAMISTÓW?”, malydziennik.pl
Foto: Joe O'Meara, flickr.com
Tulkoja Marks Jermaks