Tā iesākas ekskluzīvā intervija, ko Pjetro Mazo sniedza itāļu iknedēļas žurnālam „Chi”, kas nāca klajā trešdien, 2016.gada 20.janvārī. Mazo kopā ar vēl trīs līdzzinātājiem savus vecākus nogalināja 1991.gada 17.aprīlī. Šajā intervijā viņš pirmo reizi atklāj dramatisko pavērsienu: zvanu no pāvesta Franciska, kuram viņš iepriekš bija aizrakstījis, paužot savu nožēlu.

„Te zvana pāvests Francisks...”

„Tas notika 2013.gadā,” atceras Mazo. „Es biju aizrakstījis pāvestam, sakot: „Es lūdzu piedošanu par savu nodarījumu. Es lūdzu aizlūgt par maniem darba kolēģiem, kuri mani ir pieņēmuši, neskatoties uz to, ko esmu izdarījis. Es lūdzu aizlūgt arī par tiem, kuri strādā, lai veicinātu mieru.” Tēvs Guido, mans garīgais tēvs, nosūtīja to viņam, bet dažas dienas vēlāk pāvests man piezvanīja.”

„Jūsu Svētība, es neesmu cienīgs.”

Bija apmēram plkst. 10 no rīta, „kad iezvanījās telefons... Es atbildēju un izdzirdēju balsi, kas sacīja: „Te zvana Francisks, pāvests Francisks.” Apstulbis, es skaļā balsī sacīju: „Jūsu Svētība.” Tad es teicu viņam: „Tāds, kurš ir paradis kopā ar draugiem doties uz bāriem, nav cienīgs salīdzinājumā ar Pētera pēcteci; ja es to būtu zinājis, es jau kopš paša sākuma būtu rīkojies labi.”

Cietumā es sastapu Dievu

Intervijā Pjetro, kurš apcietinājuma laikā vairāk pievērsās ticībai, sacīja, ka viņu stiprināja arī kāda cita pāvesta aizlūgšanas – tas bija pāvests svētais Jānis Pāvils II. „Mans noziegums bija tik šausminošs, ka pilnīgi visi vēlējās mani „norakstīt”, pat tad, kad jau atrados apcietinājumā. Vienīgi priesteris Todeskini ņēma mani „savā aprūpē”. Vienīgi viņš mani aizsargāja no citiem. Telepace raidījumā viņš sacīja: „Tagad mēs varam sev pajautāt, kā šie jaunie vīrieši dzīvos tālāk, it īpaši Pjetro Mazo, kurš ir visvairāk nīstais no viņiem visiem. Vai mēs viņu „noraksim dzīvu” kā viņš to arī būtu pelnījis, vai arī mēs tomēr viņam pasniegsim roku, lai mēģinātu palīdzēt viņam laboties, ņemot vērā faktu, cik viņš vēl ir jauns? Ja mēs viņu pametīsim cietumā, visu aizmirstu, tad mēs pastrādāsim tieši tādu pat noziegumu." Viņa vārdi savukārt uzrunāja pāvestu Jāni Pāvilu II. Kad viņš dzirdēja, ko tēvs Guido manā labā darīja, viņš sacīja: „Tā turpini.””

„Es visu pazaudēju.”

Pjetro Mazo tagad ir nolēmis radikāli mainīt savu dzīvi, lai palīdzētu citiem. Viņš ir palicis viens, jo attiecībās ar sievu Stefāniju ir iestājusies krīze. „Mūsu attiecības pilnībā ir beigušās – ne jau tādēļ, ka es viņu būtu krāpis, vai arī mēs būtu sastrīdējušies... Nē. Mūsu vērtības ir mainījušās, daudzas lietas ir izmainījušās. Vienlaikus es pazaudēju gan savu darbu, gan arī savu sievu. Es visu pazaudēju. Bet šoreiz – vismaz ne savas vainas dēļ. Es centos darīt labu, atdot maksimāli labāko no sevis.”

Pārcelšanās uz Spāniju

Mazo tagad ir pārcēlies uz Spāniju, kur viņš plāno atvērt rehabilitācijas centru. „Es vēlos Valensijā atvērt māju, kur varētu griezties tie, kuri ir pieļāvuši kļūdas, un tagad atrodas uz ielas. Es vēlos savai dzīvei piešķirt jaunu jēgu. Vienīgi ārzemnieks var saprast svešiniekus; vienīgi tas, kurš pats ir pabijis cietumā, spēj saprast to, kurš ir bijis apcietinājumā; vienīgi tie, kuri reiz ir „iekūlušies ķezā”, spēj saprast to, kurš ir pieļāvis kļūdas. Es pats nekā neesmu vērts, bet šī ideja pārsniedz mani.”

Avots: Gelsomino del Guercio, Pietro Maso, Who Murdered His Parents: “Pope Francis Had Mercy on Me”, aleteia.org

Tulkoja Agnese Strazdiņa

Foto: screen short, SkyTg24, youtube.com