Jau pašā sākumā ir svarīgi nenovērtēt pārāk zemu Lielā gavēņa mērķi: atvērt prātu “Kristus pazīšanas dziļumiem” un “sekot Viņam labos darbos”, turpinot atgriešanās ceļu. Franču domātājs Pols Klodēls šajā saistībā mums uzdotu jautājumu: “Vai tad dzīves jēga ir tikai dzīvot? Vai tad Dieva bērnu pēdas ir piekaltas pie šīs nožēlojamās zemes?” Kā atbilde skan pāvesta Benedikta XVI vārdi, ko viņš teica, uzsācis svētā Pētera pēcteča kalpojumu: “Kunga ceļi nav ērti, bet mēs neesam radīti ērtībām, bet gan lielām lietām, labajam.”

Patiesi labais un patiesie labumi

Gavēņa laiks mums palīdzēs atklāt, kas ir patiesi labais, par ko vērts cīnīties. Līdzīgi tam, kā pārcelšanās no vienas dzīvesvietas uz citu atklāj, cik nemanāmi esam “apauguši” un piepildījuši savas mājas ar nevajadzīgām, tukšām lietām, kuras aizsedz būtisko, vienīgo, kas nepieciešams.

Domājot par to, kas dzīvē ir visvairāk nepieciešams, svētais Augustīns viedi atzina, ka laimīgai dzīvei cilvēkam būtībā ir vajadzīgas tikai divas lietas: veselība un draudzība. Viss pārējais ir otr­šķirīgs. Protams, viņš neaizmirsa, ka cilvēka pa­tiesais labums ir vienotība ar Dievu.

Dieva Vārds no Atkārtotā likuma grāmatas izvirza kā principu, daloties ar citiem, atzīt to, ka panākumu avots un labumi, ko esam ieguvuši, ir Dieva svētība. Dalīšanās un solidaritāte – lūk, kādu attieksmi pret materiālajiem labumiem šajā Žēlsirdības gadā no mums vēlas sagaidīt pāvests Francisks.

Šodien ļoti daudzi iekrīt alkatības kārdinājumā, tieksmē iegūt pēc iespējas ātrāk un vairāk materiālo labumu vienīgi sev. Cilvēks nereti nošķir savu roku darba rezultātus no Dieva svētības, upurējot uz labklājības altāra arī veselību. Ar laiku tieši veselības problēmas sāk nodarbināt tik stipri, ka pilnīgi pārņem cilvēka uzmanību. Abos gadījumos Dievam tiek atstāta pēdējā vieta vai, citiem vārdiem sakot, Viņš kļūst par līdzekli kaut kā sasniegšanai, par zelta zivtiņu, kurai jāizpilda mūsu vēlēšanās. Tas ir kārdinājums.

Kārdinājums

Uzsākot Lielo gavēni, jāapzinās, ka ceļš pie Dieva ir saistīts ar garīgu cīņu. Garīgās dzīves skolotājs sirdsskaidrais Siluāns atzīst, ka cilvēks, kurš nav Svētā Gara apgaismots, nesaprot, ar kādiem ienaidniekiem un par ko viņam vispār jācīnās. “Mūsu cīņa notiek katru dienu un katru stundu. Ja kādam esi ko pārmetis vai kādu esi nosodījis, tu zaudē sirdsmieru. Ja esi lielījies vai paaugstinājis sevi pār citiem, tad zaudē žēlastību. Ja tev ienāk prātā nešķīsta doma un tu to uzreiz neaizraidi, tad tu zaudē Dieva mīlestību un drosmi lūgšanā. Ja mīlēsi varu un naudu, tu nekad nepazīsi Dieva mīlestību. Ja pildīsi savu gribu, ienaidnieks tevi uzveiks un apātija pārņems tavu dvēseli. Ja kādu ienīsti, tas nozīmē, ka esi nošķīries no Dieva un ļaunais gars tevi ir pārņēmis savā varā... Bet, ja tu iegūsi pilnīgu pazemību, tad iegūsi arī pilnīgu mieru Dievā.”

Mācīsimies no tiem, kas pirms mums gājuši garīgās cīņas ceļu, lai prastu atšķirt ļaunā gara viltības. Ieklausīsimies gudros svētās Avilas Terēzes vārdos, kurus viņa mums saka no savas pieredzes, mūs mudinot dzīties pēc tikumiem. “[Tikumi] nedarīs galu mūsu nožēlojamajai miesai, kura pieprasa tik daudz rūpju un uzmanības, kas rada dvēselē jukas. Ļaunais gars savukārt sparīgi palīdz darīt mūsu tikumus pavisam vārgus. Kad viņš redz, ka baidāmies par savas miesas stāvokli, tad viņam vairāk nekā cita nemaz nevajag, lai mums iestāstītu, ka itin viss mūs iedzīs kapā un sabojās veselību! Tā kā esmu tik slimīga, tad līdz brīdim, kamēr nebiju apņēmusies neņemt galvā ne savu miesu, ne veselību, aizvien biju sasaistīta un nekam nederīga, bet tagad es par to uztraucos visai maz. Taču Dievs vēlējās, lai es saprotu, ka tās ir lamatas, ko uzliek ļaunais gars, un, kad viņš man sacīja, ka sabojāšu veselību, es atbildēju, ka mani neuztrauc pat tas, ja būtu jāmirst! Kad viņš mani mudināja atpūsties, es atbildēju, ka man vajadzīga nevis atpūta, bet krusts. Un tam līdzīgi. Es skaidri redzēju, ka bieži vien tas bija ļaunā gara kārdinājums un mans personiskais vājums. Lai gan es no tiesas esmu ļoti slimīga, tomēr, kopš savai veselībai nepievēršu tādu uzmanību un sevi ne­lutinu, tā ir ļoti uzlabojusies.” (“Dzīve”, 3, 7)

Nebaidīsimies no svētās Terēzes pamudinājuma aizliegt sevi, ejot atgriešanās ceļu. Evaņģēliskās sevis aizliegšanas auglis ir prieks, bet mērķis – mīlestība. Darīsim to pavisam vienkāršās lietās: “Gribi kaut ko pajautāt – nejautā. Gribi izdzert divas kafijas tases – dzer tikai vienu. Gribi paskatīties pulkstenī – ne­skaties. Gribi izsmēķēt cigareti – atliec vai labāk vispār nesmēķē. Gribi aiziet ciemos – paliec mājās... Tā ar Dieva palīdzību mēs iegrožojam savu gribu.” (Tits Kolianders, “Askēzes ceļš”)

Atgriešanās

Savu garīgo ceļojumu mēs neveicam vieni. Baznīca ir Dieva tauta ar īpašu misiju pasaulē. Mums ir jāapvieno spēki “lielām lietām”. Mums pašiem personiski ir vajadzīga atgriešanās. Šīs pasaules reanimācijai ir vajadzīga atgriešanās. To Dievs nepārstāj atgādināt pasaulei arī ar Jaunavas Marijas starpniecību.

1858. gadā, ne tik ilgi pirms Pirmā pasaules kara, Lurdā Dievmāte uzrunāja pusaudzi Bernadeti, dodot vēstījumu visai pasaulei. Tas bija tikai viens vārds, ko viņa atkārtoja trīs reizes: “Atgriešanās, atgriešanās, atgriešanās!”

1917. gadā Fatimā Dievmāte lūdza trīs bērnus lūgties Rožukroni un nest upurus par grēcinieku atgriešanos.

Pavisam nesen, 1981.–1989. gadā, kad Dievmāte parādījās Āfrikas valstī Ruandā, Kibeho pilsētiņā, viņa aprakstīja pasaules morālo diagnozi tumšās krāsās, sakot jaunietēm vizionārēm: “Pasaule ir sacēlusies pret Dievu. .. Pasaule ir slima. .. Pasaule ir kā mirstošais. .. Tās grēki pārsniedz okeāna pilienu skaitu.” Pēc Ruandas genocīda, kas notika 1994. gadā, 2001. gadā Baznīca oficiāli atzina šo Dievmātes parādīšanās vietu un tās vēstījumu par autentisku.

Dieva Vārda Māte, kā viņa sevi sauca, aicināja visu pasauli uz atgriešanos, lūgšanu un gavēni, atjaunojot mīlestību pret Dievu un brālību ar tuvāko, – tas ir vienīgais veids, kas nodrošina vienotību un mieru. Kibeho Dievmāte brīdināja neieslīgt vienaldzībā, kas traucē pamanīt un atzīt savus grēkus.

Dažkārt sarunā ar vizionāriem Dievmāte runāja par pasaules problēmām, uzdodot ļoti tiešus jautājumus: “Es ar jums runāju, bet jūs ne­vēlaties mani dzirdēt. Vēlos jūs nostādīt uz kājām [garīgā nozīmē], bet jūs dodat priekšroku tam, ka paliekat sēžam uz zemes. Es jūs aicinu, bet jūs klausāties līdzīgi tirgotājiem. Kad jūs sāksiet darīt to, ko es jums prasu? Jūs paliekat vienaldzīgi pret maniem aicinājumiem. Kad pienāks laiks, kad jūs tos sāksiet saprast? Kad sāksiet interesēties par to, ko vēlos jums pateikt? Es jums dodu daudz zīmju, bet jūs joprojām esat neticīgi. Jūs pretosieties tik ilgi, kamēr paliksiet kurli pret maniem aicinājumiem.”

Kibeho vēstījums attiecas arī uz mūsu paaudzi: “Šī pasaule atrodas uz katastrofas robežas. Pārdomājiet mūsu Kunga Jēzus un Viņa Mātes rūgtās ciešanas! Lūdzieties Rožukroni, it īpaši Sāpīgās daļas noslēpumus, lai saņemtu žēlastību nožēlot grēkus. Es atnācu, lai sagatavotu ceļu manam Dēlam, un tas ir jūsu labumam, taču jūs to nevēlaties saprast. Jums ir palicis maz laika, bet jūs esat izklaidīgi. Jūsu uzmanību pārņēmuši šīs pasaules gaistošie labumi. Es redzu daudzus manus bērnus, kas iet pazušanas ceļu, un esmu atnākusi, lai parādītu īsto ceļu.”

Kibeho aicinājums, kas ietilpst privāto atklāsmju kategorijā, pilnībā saskan ar Kristus aicinājumu: “Laiks ir piepildījies, un Dieva valstība ir klāt. Atgriezieties no grēkiem un ticiet Evaņģēlijam!”(Mk 1, 15)

Kas mūs apvienos lūgšanai un gandarīšanai, lai Baznīca un tauta atdzimtu? Kas mūs motivēs, lai apvienojam gara spēkus un saucam kopā uz Dievu kā Baznīca, kā Dieva tauta, kas ir briesmās? Dieva Vārds mums rāda ceļu: “Tad mēs saucām uz Kungu, mūsu tēvu Dievu. Viņš mūs uzklausīja un uzlūkoja mūsu postu, spaidus un grūtumu.” (At 26, 7) Mēs dzīvojam ārkārtēju žēlastību laikā, Žēlsirdības gads to spilgti apstiprina. Pieņemsim aicinājumu uz atgriešanos!

Priesteris Aleksandrs Stepanovs

Avots: Mieram tuvu, februāris 2016, 2 (199).