Marino Restrepo ir dzimis Kolumbijas pilsētā Ansermā 1950. gadā turīgā ģimenē, kam piederēja kafijas plantācijas, kas eksportēja kafiju uz Spāniju. Viņam bija deviņi brāļi un māsas. Spēcīgais klans dzīvoja katoļu ticībā, ko Marino atmeta 15 gadu vecumā, kad tika nosūtīts uz skolu Bogotā. Pēc gadiem viņš atcerējās - lai gan kopš tā laika 33 gadus bija dzīvojis aizvien vairāk bez Dieva, nekad nebija aizmirsis ainu, kā vecmāmiņa skaita Rožukroni.
Bija 20. gadsimta sešdesmitie gadi. Pusaudzis Bogotā, esot prom no vecākiem, sāka lietot narkotikas un nodarboties ar tā saucamo brīvo seksu, no kā bija atkarīgs līdz pat savas atgriešanās brīdim 1997. gadā. 20 gadu vecumā viņš apprecēja kādu meiteni, kas palika stāvoklī no viņa. Par spīti savu vecāku gribai viņa vēlējās dzemdēt bērnu, tādēļ jaunieši aizbēga uz Vāciju un sešus gadus dzīvoja Hamburgā. Tur pasaulē nāca divi Marino Restrepo dēli. Ģimene devās uz ASV un apmetās sākumā Ņujorkā, tad Holivudā, Kalifornijā, kur Marino sāka veidot šovbiznesa karjeru. Viņš ceļoja, pelnīja aizvien lielāku naudu kā aktieris, komponists, filmu producents, scenārists utt. Viņš regulāri apmeklēja savus radiniekus Kolumbijā un finansiāli viņus atbalstīja, jutās piepildīts un apmierināts - savas dzīves kungs.
Marino Restrepo uzskatīja sevi par ticīgu cilvēku, jo viņš “atzina” visu, kas bija modē: viņš ticēja reinkarnācijai, izsauca garus un lika Taro kārtis, lasīja New Age literatūru, interesējās par jaunajām filozofijas straumēm un izdeva bagātību, lai iekārtotu māju pēc fen šui principiem. Kā pats atceras: “Es nezināju vai drīzāk aizmirsu bērnībā mācīto, ka ne visi gari nāk pie mums no Dieva. Ilgus gadus pielūdzu tumsas garus un galu galā kļuvu par pilnīgu pagānu. “Es” kļuva par manas dzīves centru. Es radīju pats savu ticību, savu iekšējo “karalisti” un cilvēkus apkārt uztvēru kā darbiniekus. Vienīgais, kas tajā laikā man bija svarīgs, gūt veiksmi. Es dzīvoju pilnīgā saskaņā ar šīs pasaules mentalitāti: nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas, kļūt slavenam un baudīt dzīvi. Ar to es negribu teikt, ka pasaule un tas, kas ir tajā, ir nosodāms. Pasaulē, ko radījis Dievs, ir daudz labu lietu. Tā bija mana pieeja labumiem šajā pasaulē, un veids, kādā es dzīvoju, bija dēmonisks, jo dzīvoju pilnīgi nošķirti no Dieva.”
Ziemassvētku dāvana
1997. gada Ziemassvētkos Marino devās uz Kolumbiju. Tas bija īpaši grūts laiks viņa ģimenei, kas vēl nespēja tikt galā ar skumjām pēc piecu ģimenes locekļu zaudējuma mazāk nekā piecu gadu laikā. 1992. gadā no vēža nomira Marino sieva, tad divi viņa brāļi un abi vecāki. “Katrs uzdeva jautājumu: kas būs tālāk?” – raksta Marino Restrepo. “Lai arī ticēju reinkarnācijai, vienai no manām māsām izdevās pārliecināt mani doties uz baznīcu 16. decembrī, kad tika uzsākta Latīņamerikā un Filipīnās populārā novenna Bērniņam Jēzum. (...) Es nolēmu lūgt, lai Bērniņš Jēzus mainītu manu dzīvi pret vēl labāku. Man prātā bija kaut kas pavisam cits nekā manai māsai, tāpēc neatklāju viņai savu nodomu. Es zināju, ka viņa, kā arī pārējie ģimenes locekļi, gadiem lūdzās par manu atgriešanos. Galva man bija pilna ar briesmīgām idejām, kā iegūt vēl vairāk naudas, slavas un baudas. Mana māsa mudināja mani lūgties dedzīgi, uz ko ar ironisku smaidu māju ar galvu. Ak, kaut es būtu zinājis, ko lūdzu!” Kungs Jēzus nelika vilties.
Tieši 24 stundas pēc novennas beigām, 1997. gada 25.decembra pusnaktī, Marino Restrepo pēc Ziemassvētku vakariņām veda uz fermu vienu no tēvočiem. Pēkšņi no krūmiem mašīnas pārsega priekšā izlēca seši bruņoti vīri, kas izvilka vadītāju no mašīnas, sasēja viņu, uzvilka viņam galvā maisu, apmeta cilpu ap kaklu, tad, velkot aiz virves kā dzīvnieku, ieveda dziļi džungļos. Tā bija tipiska nolaupīšana, lai iegūtu izpirkuma naudu. Nolaupītāji izrādījās nežēlīgi. Viņiem bija visa informācija par Restrepo ģimeni, viņi zināja visas adreses un ģimenes locekļu nodarbošanos. Nolaupītajam paziņoja, ka arī pēc izpirkuma saņemšanas viņu tik un tā nogalinās. Marino zināja, ka viņi nejoko un ka tā nav filma... Rītausmā viņi nonāca līdz kādai būdai, kur Marino tika ieslēgts pagrabtelpā, kas bija pilna ar sikspārņiem, to ekskrementiem un kukaiņiem. Gūstekņa ķermenis pārvērtās vienā lielā, pietūkušā, sāpošā un no kodumiem niezošā brūcē. Viņam visu laiku bija sasietas rokas, tādēļ viņš nevarēja vēl pasliktināt situāciju, sakasot kodumus.
Ne tādu dāvanu viņš bija gaidījis! Bet tagad Marino Restrepo atceras tās šausmas kā vislielāko žēlastību savā dzīvē. “Toreiz, sēžot tumsā, uz mēsliem, parazītu saēsts, izsalcis un nobijies, es sāku meklēt savā sirdī kaut ko, pie kā varētu pieķerties. Prātā nāca visādi zināmi filozofi, maģiski rituāli, mantras utt. Neatradās nekas, kas varētu man šajos apstākļos palīdzēt! Un tomēr gadu gaitā slepenās zināšanas bija palīdzējušas atrisināt citu cilvēku problēmas. Tagad nekas nestrādāja. Es sevī atradu vārgu bērnības katoļu ticības dakti. Es biju tik vārgs, ka, neskatoties uz neatlaidīgām pūlēm, nespēju atcerēties absolūti nevienu lūgšanu. Es sapratu, ka tas ir tur, manu vecvecāku un vecāku ticībā, tur bija patiesība un vara, ko esmu pazaudējis! Mani pārņēma bēdas.”
"Es stāvēju tiesas priekšā"
Marino acu priekša parādījās attēli no visas dzīves. „Pirmās atmiņas bija par tīšu ģimenes dārza augu iznīcināšanu, kurus salauzīju, pārbraucot ar velosipēdu. Man toreiz bija trīs gadi. Kalpone skrēja man pakaļ un kliedza, lai beidzu, bet es neklausīju.” Pēc tā parādījās citi bērnības labie un sliktie darbi. Labais parādījās ātri un nesāpīgi, ļaunais it kā palika ilgāk kadrā. Kad “filma” tika līdz 12 gadu vecumam, Marino sāka izjust milzīgas sāpes, ieraugot savus grēkus. “Es,” viņš atceras, „biju cilvēks, kurš vispār neticēja grēka esamībai! Es izsmēju cilvēkus, kas izrunāja šo vārdu, jokoju par šo tēmu. Un tagad jutu sāpes savu grēku dēļ, lai gan tās nebija nedz fiziskas sāpes, nedz psihiskas. Tās bija tīri garīgas sāpes.”
Marino saprata, ka viņa dvēselei, atrodoties nāvīga grēka stāvoklī, nav tiesību tuvoties Dievam. Viņš redzēja, ka pat tas, ko viņš bija dzīvē darījis un uzskatījis par labu esam (labdarības aktivitātes, dalība Amnesty International un cilvēktiesību aizsardzības organizācijās, finansiāls atbalsts ģimenei u.c.), nāca no tīri egoistiskiem un veltīgiem motīviem. “Cilvēki teica, ka esmu labs cilvēks, sekoja man. Lepojos pats ar sevi. Bet patiesībā es biju liels melis, krāpnieks un izvirtulis. Un man pietika nekaunības apgalvot, ka esmu krietns cilvēks! No tā visa vienā brīdī sapratu, ka Kungs sauca mani pēc vārda. Es redzēju savu dvēseli tumsā un tik lielā sirds nocietinātībā, ka nebiju nekādā veidā spējīgs to atvērt Mīlestībai, kas parādījās manā priekšā. Man nebija atslēgas uz paša sirdi, jo es nekad tā pa īstam savā dzīvē nevienu nebiju mīlējis.”
Marino Restrepo saprata, ka tikai Dieva mīlestībai dzīvē ir nozīme, proti, tās saņemšana un sniegšana citiem cilvēkiem. Ar to tiesa beidzās. “Kad mani saucošā Dieva balss apklusa, es sajutu neticamu, neiedomājamu vientulību. Es biju viens pats un jutu, ka bez Dieva grimstu nāves bezdibenī. Mīlestības nepieciešamība plosīja manu sirdi. Man bija sajūta, ka mana dvēsele nosmaks no Mīlestības trūkuma, kas ir kā ķermenim skābeklis. Man apkārt iestājās biedējošs klusums.”
Ceļojums citā pasaulē
Marino paskatījās uz kājām un ieraudzīja, ka zem tām paveras liela plaisa, no kuras atskanēja necilvēciski kliedzieni un gaudošana. Viņš negribēja uz to skatīties, bet viņš jutās spiests. Nobiedētā vīrieša acīm parādījās elle, un - kas vēl ļaunāk - viņš pilnībā apzinājās, ka ir to pelnījis. “Es redzēju tur ne simtus, ne tūkstošus, bet miljoniem dvēseļu! Un ik brīdi tur krita jaunas klāt. Es sapratu, ka mums kā katoļiem ir viss nepieciešamais, lai nenokļūtu ellē. Kungs Dievs ir apbruņojis mūs labāk nekā spēcīgāko armiju pasaulē.” Marino Restrepo redzēja līdzīgas ainas tām, kas nobiedēja svēto māsu Faustīni, svēto Francisku un svēto Jacintu, kā arī daudzus citus svētos. Jāpiebilst, ka viņš bija pilnīgi nezinošs teoloģijas jautājumos.
Tad Kungs Dievs vēlreiz viņu uzrunāja un jautāja, vai viņš gribētu būt Viņa instruments, lai sludinātu cilvēkiem nepieciešamību atgriezties. Marino ar bērna vienkāršību atbildēja: “Jā, ja man nevajadzēs gatavoties tam, lasot kādas zinātniskas grāmatas.” Viņš bija pārsteigts, kad Kungs teica, ka pietiek ar ikdienas Svēto Rakstu lasīšanu, jo to regulāra lasīšana attīra cilvēka maņas: acis, ausis un mēli, kā arī apdāvina ar Dieva skatienu uz cilvēku, ko sauc par cilvēku jušanu, nezinot, ka tā ir liela Svētā Gara dāvana.
Pēc elles vīzijas Marino redzēja šķīstītavu kopā ar tās šķīstīšanas pakāpēm un dvēselēm, kas ubago pēc mūsu lūgšanām un upuriem, kā arī debesis, pilnas ar pestītām dvēselēm un eņģeļiem. Viņš arī saprata, cik liels noslēpums ir Svēto Sadraudzība, viņu palīdzība mums, kas dzīvojam uz zemes, kā arī eņģeļu palīdzība. “Dievs nevēlas, lai kāda dvēsele nokļūtu ellē, vai pat šķīstītavā,” raksta Marino. “Viņa ilgas ir paņemt katru cilvēku no zemes taisni debesīs. Debesis ir mūsu īstās mājās.”
Par Izlīgšanas sakramentu
Marino Restrepo zināja, cik liels spēks ir Izlīgšanas sakramentam, kas burtiski sarauj cilvēka ļaunuma važas. Šī sakramenta labs piemērs ir aina no Svētā Marka evaņģēlija (5,1-17), kad Jēzus satiek apsēsto no Gerasas apgabala, kurš pieskrēja pie Viņa un lūdza viņu atbrīvot. Ļauno garu “leģions” tika nosūtīts cūkās, kas noslīka ezerā. Atbrīvotajā dvēselē tomēr palika rēta pēc grēka. Vienīgais līdzeklis, kas var šo rētu dziedināt, ir Euharistija: maza, neuzkrītoša Hostija, kuras zīmēs ir patiesa Kristus Miesa. Tāpēc ir tik svarīgi pēc grēksūdzes pēc iespējas ātrāk saņemt Euharistiju.
Savas mistiskās pieredzes laikā laupītāju uz nāvi notiesātais Marino Restrepo ar neapgāžamu pārliecību saprata, ka 33 gadus viņš bija dzīvojis nāvīga grēka stāvoklī un pārvietojies tikai “šīs pasaules valdnieka” pārvaldītajā teritorijā. Viņš zināja, ka bez Izlīguma sakramenta viņa dvēsele paliks šajā teritorijā uz visu mūžību. Tā Marino skaidro savas atbrīvošanas brīnumu, kas izrādījās patiesa dāvana no Kunga Jēzus Kristus un Dieva žēlsirdības žēlastība, kad deva viņam iespēju izmantot Izlīguma sakramentu.
Žēlastība atgriezties uz zemes
Marino jau zināja, ka viņa dvēsele ir tik nožēlojamā stāvoklī, ka nevarētu nokļūt debesīs, pat ne šķīstītavā. “Debesis atvērās manā priekšā, un visi tur aicināja mani ienākt, bet izdarītais ļaunums un jebkādas nožēlas trūkumus darbojās kā centrbēdzes spēks, kas grūda mani ārpusē un aizturēja ceļā uz Tēva mājām. Es jutu šī ļaunuma milzīgo spiedienu. Es zināju, ka ne dēmoni bija mani lielākie ienaidnieki, bet es pats! Man bija nepieciešama palīdzība un atbrīvošana no sava «es», kas bija mans ienaidnieks numur viens. (...) Mans lepnums bija tik liels, ka vilka mani uz leju, it kā kāds piesietu smagu akmeni kaklā. Un tajā pašā laikā es zināju, cik ļoti Dievs grib man visu piedot. Lielā, neizprotamā žēlsirdības aktā Viņš atsūtīja mani atpakaļ uz zemi, uz pagrabu.”
Apstākļi nebija mainījušies. Mainījusies bija tikai notiesātā iekšējā attieksme, kurš bija nomierinājies un neko citu nelūdza, kā vienīgi nenomirt bez Izlīgšanas sakramenta. Marino sāka dzīvot katru dienu nožēlošanas garā, visas savas fiziskās un psihiskās ciešanas upurējot par saviem grēkiem, bet viņš apzinājās, ka tāpat viņam nepietiktu atlikušās dzīves, lai tos izpirktu. Viņam bija 47 gadi, viņš lūdza tikai Dieva žēlsirdību.
Atbrīvošana un misija
Marino bija partizānu ķīlnieks vēl sešus mēnešus. Kādu nakti, pilnīgi negaidīti un bez kāda noteikta iemesla, nolaupītāji izveda viņu no pagraba un lika viņam iet taisni uz priekšu, neskatoties atpakaļ. “Es domāju, ka ir pienākusi mana eksekūcijas diena. Es gāju un gaidīju, kad mani ķers nāvējoša lode. Es gāju tālāk un tālāk, bet netiku nošauts. Ceļa līkumā ar acs kaktiņu es paskatījos atpakaļ. Nolaupītāju nebiju, viņi iegāja mežā. Man nebija pārliecības, ka es tiešām esmu brīvs. Pusgadu dzīvojot kā cietumniekam, man vairs nebija savas brīvās gribas. Es biju pieradis pie tā, ka vienmēr kāds man teica, ko man darīt, un biju zaudējis spēju patstāvīgi pieņemt lēmumus. Es truli gāju uz priekšu, līdz rītausmā man garām pabrauca autobuss un tad apstājās dažus metrus tālāk. No tā izkāpa kāda sieviete, sāku skriet, bet šoferis aizvēra durvis mana deguna priekšā. Man izdevās tās pieturēt ar ceļgalu un atvērt ar varu. Cilvēki skatījās uz mani ar riebumu sejā. Es biju neskuvies, smirdēju no netīrumiem, un apģērbs, ko es biju valkājis visu pusgadu, bija saplēsts driskās. Droši vien izskatījos kā alu cilvēks. Klusēdams gāju gar sēdekļiem, pārsteigto pasažieru skatienu pavadīts, apsēdos pašās beigās pie atvērta loga. Aizbraucām līdz pilsētai, kur pieteicos policijai. Tūlīt pēc manis atbrauca ģimene un aizveda mani mājas.”
Kad Marino Restrepo fiziski atkopās, viņš lūdza iespēju pieiet pie grēksūdzes Franciskāņu klosterī. Tā bija ļoti gara grēksūdze... Priors, itāļu priesteris, piekrita būt viņa garīgais vadītājs. Pēc kāda laika Marino atgriezās Kalifornijā pie saviem pieaugušajiem dēliem. Tur viņš no pamatiem mācījās būt katolis. Svētajās Misēs sākumā viņš jutās kā bērns, kas nezina, kas notiek viņam apkārt. Viņš ļoti baidījās, ka ļaunums ievilks viņu atkal no jauna, viņš baidījās no sava bijušā es, kas viņam naktī rādījās sapņos. Viņš zināja, ka vienīgais veids, kā izvairīties no vēl lielākas nelaimes, ir ar visu savu sirdi pieķerties Jēzum un baznīcai.
Pēc pusotra gada Marino atbrauca uz Kolumbiju, lai pavadītu Lieldienas ar saviem radiniekiem. Palmu svētdienā baznīca bija tik pilna, ka viņam neizdevās ieiet iekšā. Pa atvērtajām centrālajām durvīm virs ticīgo galvām viņš redzēja tikai lielu krustu virs altāra. Skatoties uz to, viņš sajuta, ka Jēzus aicina viņu evaņģelizācijas misijā, lai liecinātu par to, ko bija piedzīvojis, un to, ko viņš redzēja ar savas dvēseles acīm ieslodzījuma laikā. Kungs Jēzus neko viņam neuzspieda, vienkārši lūdza, lai to darītu dvēseļu glābšanai, kas Viņam ļoti rūp.
Marino ilgi nevilcinājās. Viņš atstāja Holivudu un nolēma dzīvot celibātā, kļūt par laicīgu katoļu misionāru. Viņš nodibināja organizāciju, kas saucas Mision Catolica Peregrinos de Amor (Mīlestības Svētceļnieku Katoļu Misija) un neatlaidīgi ceļo pa pasauli, lai stāstītu savu liecību un Evaņģēlija vēsti baznīcās. Viņš ir publicējis arī memuārus. “Dažkārt cilvēki man jautā, vai man atliek laiks sev. Laiks sev? 47 gadus es veltīju laiku tikai sev. Tagad es dzīvoju Kungam un nezinu lielāku prieku. Darbs Viņam ir mana iekšējā miera avots. Es ceļoju pa pasauli un “skandinu”, lai pēc iespējas vairāk cilvēku pamodinātu un pieceltu kājās. Es viņiem saku, ka dzīve uz zemes ilgst tikai īsu brīdi, bet mums ir tikai šis brīdis, lai izlemtu, kāda būs mūsu mūžība. Visi grib nokļūt debesīs. Daudzi smejas par mani, jo es viņiem saku, ka es esmu nolēmis kļūt svēts. Viņi klauvē pie galvas, jo neapzinās, ka debesīs nokļūst tikai svētie. Ja netiksim svētdarīti uz zemes, tas notiks šķīstītavā, bet būs jau daudz sāpīgāk. Ja mēs nevēlamies būt svēti, tad mēs paši izdarām izvēli... Un tas viss.”
Marino Restrepo dzīvē noticis radikāls pavērsiens, kā viņš pats atzīst, pateicoties nedzirdētai Dieva žēlsirdībai. Viņam tika dota otra iespēja, ko viņš ne par ko pasaulē negrib palaist garām. Viņš sludina savu liecību, jo - kā viņš saka - mēs tik ļoti esam pieraduši vājināt kristietību, daudzās vidēs šodien ir “politiski nekorekti” pieminēt grēka važas, velna darbus, elli utt. Tā sauktie “kārtīgie cilvēki” nevēlas par to dzirdēt, jo galu galā, “neko sliktu nedara”.
Marino Restrepo ir nolēmis būt mīlestības svētceļnieks, kā svētais Jānis Pāvils II, kā daudzi citi, kas uzdrošinās atgādināt patiesību par pēdējām lietām. Viņš ir uzņēmies grūtības dzīvot Dieva gaismā, jo pēc piedzīvotā zina, ka šo gaismu neviena tumsa nespēj apdzēst. Tāpēc šī kolumbieša no Holivudas atgriešanās liecība nav “biedēšana ar elli”, bet drosmīga lūkošanās debesīs ar mīlestību un uzticību Dieva žēlsirdībai, kas spēj izvilkt cilvēku pat no dziļākā purva.
Lilla Danilecka
Avots: žurnāls „Mīliet viens otru”, 2014, nr. 3 (7)