Nicinoša attieksme pret Euharistijas sakramentu, šķiet, nav pieņemama nevienam krietnam cilvēkam, gan ticīgam, gan neticīgam. Tomēr tikai ticīgs katolis tiek dziļi sāpināts, uzzinot par Euharistijas profanāciju. Ciešanas izraisa jau pati doma, ka Komūniju var pieņemt kā „maģisku rituālu”.

Katolim būtu dīvaini neapzināties, ka apustuļa Pāvila brīdinājums attiecībā uz Komūnijas zaimošanu neattiecas t.sk. uz viņu. „Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera! Jo kas ēd un dzer necienīgi, tas, neizšķirdams Kunga miesu, ēd un dzer sev tiesu.” (1 Kor 11, 28-29)

Arī sv.Jānis Hrizostoms aicināja priesterus un diakonus: „Uzskatu par pienākumu jūs uzrunāt, lai jūs cienīgi izdalītu šīs dāvanas. Jūs sagaida pamatīgs sods, ja atļausiet piedalīties šajā mielastā tam, par ko jums ir zināms, ka viņa sirdsapziņa ir apgrūtināta ar grēku... Vai tas būtu komandieris vai prefekts, vai pat kronēta persona, nepielaist viņu, ja pienāk nekrietnā veidā.” Hrizostoms arī pats rīkojās saskaņā ar savu mācību. Jāatceras, ka cenšoties saglabāt neatkarību no imperatora galma, viņš tika atbrīvots no bīskapa amata un nomira no spēku izsīkuma, dodoties trimdā uz Kaukāzu.  

Jautājums par Komūnijas atteikšanu tiek aktualizēts sakarā ar to katoļu darbību, kuri apšauba Baznīcas atbalstīto morālisko kārtību. Tas attiecas, piemēram, uz tādiem jautājumiem kā mākslīgā apaugļošana vai dzimuma maiņa.

Cilvēkiem, kuri aplūko šos jautājumus no ticības viedokļa, tiek pārmesta „naida runa”, viņus uzskata par radikāļiem un fundamentālistiem. Tāpat tiek atgādināts, ka mēs dzīvojam XXI gadsimtā. Šo uzbrukumu klimats dīvainā kārtā atgādina piespiedu sterilizācijas atbalstītāju izteikumus ASV un Rietumeiropā pirms un pēc Pirmā pasaules kara. Arī viņi kritizēja Katoļu Baznīcu par iebildumiem pret necilvēciskām „rūpēm” par sabiedrības veselību.

Kas attiecas uz Komūniju, cilvēku no tās nošķir grēka stāvoklis. Šo stāvokli izvērtē pats ticīgais, kuram savā sirdī jātiek skaidrībā, vai viņš atrodas žēlastības stāvoklī. Tomēr sv.Jānis Pāvils II enciklikā par Euharistiju skaidro, ka Baznīca var nepielaist pie Komūnijas personas, kuras spītīgi paliek smaga grēka stāvoklī.

Skaidrs, ka reizēm pie Dievgalda nāk cilvēki, kuri nevar pieņemt Komūniju, uz ko 2005. gadā norādīja bīskapu Sinode: „Daži pieņem Komūniju, kaut gan nepiekrīt Baznīcas mācībai un publiski atbalsta amorālu rīcību, piemēram, abortus... Tāpat pastāv katoļi, kuri nesaprot, kāpēc par grēku tiek uzskatīts politisks atbalsts kandidātam, kurš atklāti uzstājas par abortiem vai citiem pret dzīvību, taisnīgumu un mieru vērstiem aktiem.”

Uz to pašu adhortācijā Sacramentum caritatis norāda Benedikts XVI. Pāvests raksta, ka Dieva godināšana savā būtībā nekad nav tīri privāts akts, kuram nebūtu ietekmes uz attiecībām sabiedrībā. „Tas attiecas uz visiem kristiešiem, bet īpaši uz tiem, kuri sakarā ar sociālo vai politisko pozīciju pieņem lēmumus, kas skar fundamentālas vērtības, t.i. cieņu pret cilvēka dzīvību no ieņemšanas līdz dabīgai nāvei, ģimeni, kas balstās uz vīrieša un sievietes savienību, bērnu audzināšanu vai sabiedriska labuma atbalstīšanu visos veidos. Šīs vērtības ir neapstrīdamas. (...) Tas viss ir objektīvā veidā saistīts ar Euharistiju.”

Politiķi, kuri privātajā dzīvē vēlas būt praktizējoši katoļi, bet vienlaikus atbalsta likumus, kas apdraud dzīvību vai morālisku kārtību, sniedz „antiliecību”, kas Baznīcā tiek uztverta ļoti sāpīgi. Tādēļ amerikāņu bīskapi ir oficiāli uzstājušies pret Komūnijas pasniegšanu politiķim Džonam Kerijam, kurš vēlas būt praktizējošs katolis, bet vienlakus atbalsta legālus abortus. Tāpat arī viens no Kanādas bīskapiem ir aicinājis premjeru Polu Martinu nepieņemt Svēto Komūniju.

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: pr. Jaceks Salijs OP, Czy ksiądz może odmówić komunii politykowi, który wprowadza w kraju bezbożny porządek?, fronda.pl

Foto: Ondřej Šálek, flickr.com