Novērojot apkārtējo pasauli, varam saskatīt tās komplicēto uzbūvi, ko Darvinam vēl bija grūti apzināties. Molekulas veidojas no atomiem, un katram atomam šajā konstrukcijā ir sava vieta. Molekulas veido šūnas, un katra no tām realizē noteiktu funkciju. Konkrēta veida šūnas veido dažādus audus, kuriem tāpat piemīt savas funkcijas. Audi veido orgānus, no kuriem sastāv organisms. Katrai dzīvai būtnei ir noteikta vieta savā sugā, kas attiecīgi ieņem atbilstošas pozīcijas mūsu planētas bioloģiskajā sistēmā. Par spīti savam saprātam, cilvēks var viegli iznīcināt šo sistēmu un nespēj to atjaunot. Tajā pašā laikā daudzi tic, ka šī sistēma ir neapzināta evolūcijas procesa produkts. Atcerēsimies, ka pašlaik katru gadu neatgriezeniski izzūd ap 50 000 dažādu augu un dzīvnieku sugu, bet kopš Darvina laikiem neviena jauna suga nav parādījusies. Kur tad paliek racionālā domāšana?
Iedomāsimies, ka zinātniekiem ir izdevies atrast uz Marsa virsmas nazi. Tas ļautu speciālistiem ne tikai spriest par civilizācijas eksistēšanu šajā planētā, bet arī novērtēt tās iemītnieku tehnoloģiskās un intelektuālās attīstības pakāpi. Vienlaicīgi uz Zemes ir atrodami miljoni dzīvu organismu, kas pēc savas uzbūves ir daudz komplicētāki par moderniem datoriem, taču cilvēki vienalga uzskata, ka to Radītājs neeksistē. Šāda ticība ir mazāk pamatota, salīdzinot to ar ticību Dievam, Debesu un Zemes Radītājam.
Galvenais „zinātniskā” ateisma arguments Padomju Savienībā bija tas, ka Jurijs Gagarins kosmosā nav redzējis Dievu. Līdzīgi spriež katrs cilvēks, kurš ikdiena nepiedzīvo Dieva klātbūtni. Taču arī tā nav racionāla domāšana. Es taču nevaru apgalvot, ka mans vectēvs nekad nav eksistējis, jo nevaru viņu nevienam parādīt. Vectētiņa gadījumā var iedarbināt loģisko domāšanu. Pirmkārt, konkrētā vietā eksistē viņa kaps. Otrkārt, pastāv dokumenti, kas apliecina viņa eksistenci. Treškārt, ir cilvēki, kuri viņu pazina. Ceturtkārt, eksistēju es, kas nebūtu iespējams bez mana vectēva. Protams, skeptiķis varētu iebilst, ka kaps ir tukšs (vai tajā ir apbedīta cita persona), dokumenti ir viltoti, bet liecinieki maldās. Kas attiecas uz manu eksistenci, to var palaist garām.
Pārdomājot Dieva eksistences problēmu, būtu jāatzīst fakti: eksistē Viņa darbi, dokumenti un liecinieki. Skatoties uz augu un dzīvnieku pasauli, kā arī uz Bībeli, kas ir pamatīgs dokumentu krājums, kā arī uz kristiešu ietekmi pasaules vēsturē, būtu prātīgi atzīt, ka Dievs eksistē un darbojas. Pie šāda secinājuma par nonākt par spīti tam, ka mēs Dievu neredzam, tāpat kā Viņu nav redzējis Gagarins.
Bībele tiek uzskatīta par Dieva Vārdu. Analizējot šī fakta pamatotību, būtu jāsaprot, kādi notikumi tās autoru dzīvē pamudināja viņus uzrakstīt tieši šos tekstus. Tāpat būtu jātiek skaidrībā, cik lielā mērā Bībeles teksti paliek aktuāli, un cik lielā mērā tie skar konkrētu cilvēku.
Vēlos pieskarties tikai vienam notikumam, kas izraisīja patiesu revolūciju gan vienkāršu zvejnieku, gan atzītu ebreju zinātnieku prātos. Tā ir Jēzus augšāmcelšanās. Liecinieku stāsti pierāda, ka šis notikums viņiem ir bijis pārsteigums, kas pamudināja pārskatīt iepriekšējos uzskatus. Šiem cilvēkiem piemita racionāla domāšana: „pirmkārt, cilvēks nevar piecelties no mirušajiem, otrkārt, mēs paši esam redzējuši Jēzus nāvi, treškārt, esam satikušu dzīvo Jēzu 40 dienu laikā pēc Lieldienām, ceturtkārt, Viņa kaps joprojām paliek tukšs. Kas no tā izriet? Esam Viņu redzējuši un ar Viņu sarunājušies, tātad, Jēzus ir augšāmcelies. Ja Viņš ir augšāmcēlies, tātad, Viņš ir īpaša persona. Viņš solīja piecelties no mirušajiem un to izdarīja, tātad, Viņa vārdiem var ticēt. Tāpat Viņš ir apsolījis atgriezties, lai tiesātus dzīvos un mirušos, un mums ir pamats uzskatīt, ka tā tas arī būs”.
Kas attiecas uz Bībeles tekstu ticamību, pastāv vesela virkne faktu, ko var pierādīt. Bībeles teksti ir ļoti labi saglabājušies, un var uzskatīt, ka pašlaik tie ir tādi paši kā to uzrakstīšanas brīdī. Nav pamata domāt, ka šos tekstus ir radījis kāds cits, nevis aprakstīto notikumu liecinieki. Bībeles tekstos netika iekļautas izmaiņas, kas mainītu to sākotnējo jēgu. Ir pamats uzskatīt, ka Bībeles autori ticēja tam, ko rakstīja. Dažādu Bībeles grāmatu liecības, ko uzrakstījuši dažādi cilvēki dažādos laikmetos un dažādās kultūrās, saskan viena ar otru. Bībele nepauž fantastiskus priekšstatus vai mītiskas līdzības, kas būtu atrautas no konkrētas sociāli vēsturiskās realitātes.
Līdz ar to esmu nonācis pie secinājuma, ka Bībeles vārdi ir adresēti man tādā pašā mērā kā svētajiem Jānim, Pēterim, Pāvilam vai Lūkasam. Vairākkārt esmu saskaries ar mēģinājumiem diskreditēt racionālus ticības pamatus. Tas pamudināja mani vēlreiz un vēlreiz atgriezties pie savu uzskatu saknēm. Pirmā saskarsme ar Bībeli man bija 1989. gadā. Kopš tā laika patiesības meklējumi aizvien vairāk nostiprināja manu ticību. Šī ir ticība, ka izriet no racionālas domāšanas un ved pie personiskas saiknes ar dzīvo Jēzu ikdienas lūgšanā, kā arī izlīgšanas un Euharistijas sakramentā.
Tulkoja Marks Jermaks
Avots: Dr. hab. inž. Miroslavs Ruckis, „Jeszcze nie rozumiecie?” (Mk 8,21). Liczbowe dowody wiary”
Foto: Sweetie187, flickr.com