Ratisbonā Benedikts XVI iesāka savu uzrunu, atsaucoties uz 1391. gada debatēm Ankarā, kur konfrontējās Bizantijas imperators Manuels II Paleologs un kāds persiešu musulmaņu gudrais. Pieņēmis uzaicinājumu, ko nevarēja noraidīt, imperators atrodās svešā teritorijā un bija spiests piedalīties medībās, ko organizēja turku sultāns Bajazets I (Bayazet I), kura draudīgais karaspēks krietni pārspēja Bizantijas armiju.
Tā kā Bajazets bija kaislīgs mednieks, Manuels atļāvās arī pajokot, sakot, ka sultāns cer atrast paradīzē ne tikai slavenās jaunavas, bet arī daudz labu medību suņu. Ņemsim vērā, ka, lai gan Bajazets iegāja vēsturē kā diezgan nežēlīgs valdnieks, tomēr šo 14. gadsimta musulmaņu turku toleranci var droši salīdzināt ar to, kas piemīt daudziem modernajiem musulmaņiem. Viesojoties musulmaņu valstī, Manuels var atļauties ne vien publiski pajokot par paradīzes suņiem, bet arī asi kritizēt Muhamedu, kura vienkārša citēšana no Benedikta XVI puses izraisīja islāma fundamentālistu protestus un pat slepkavības 2006. gada septembrī.
Imperatoram Manuelam nepatika medības, tāpēc viņš atrada sev citu laika kavēkli, kas bija saistīts ar viņa mīlestību pret filozofiju. Ankaras laukumā viņš organizēja sava veida talk show, kurā plašas publikas priekšā 26 vakarus pēc kārtas debatēja ar kādu musulmaņu intelektuāli par kristietības un islāma pienesumu. Taču 1391. gadā Manuels musulmaņu publikas priekšā noteikti nevarēja atsaukties uz Evaņģēliju vai teoloģiju, tāpēc savam sarunu biedram viņš piedāvāja diskutēt nevis uz ticības, bet gan prāta argumentu bāzes. Islāma piekritējs to akceptēja, taču viņu dialogs nevirzījās uz priekšu, jo Manuelam un musulmanim bija atšķirīgi priekšstati par prātu. Grieķu imperatoram prāts ir visu lietu filozofiskais pamats. Musulmaņu gudrajam šis pamats neeksistē – viņaprāt Dievs, Allāhs, “nav atkarīgs ne no vienas savas darbības” un katru minūti var mainīt likumus, kuri regulē pasauli, tādā veidā jebkura racionālā pasaules izzināšana ir nedroša un provizoriska.
Islāma ticīgajam racionālās dabas argumentu izmantošana nozīmē vienkārši empīrisku faktu citēšanu. Viņa prāta jēdziens ir tīri funkcionāls. No šī redzes viedokļa ceturtais no minētajiem 26 dialogiem starp islāma gudro un imperatoru ir “bizantiešu” diskusija, kurai ir sava nozīme.
Manuels II noraidīja dažu musulmaņu viedokli, saskaņā ar kuru nav lielas atšķirības starp cilvēka un dzīvnieka dvēselēm, ja tos aplūko, ņemot vērā spēju droši pazīt patiesību. Manuels teica, ka cilvēkam tomēr ir prāta spējas, kuru nav dzīvniekam. Acīmredzami, ka šeit bija runa ne tik daudz par dzīvniekiem, bet par cilvēka prātam doto iespēju pazīt patiesību.
Apbruņojies ar savu tīri funkcionālo prāta jēdzienu, musulmanis dialogā izmantoja argumentu, kas viņaprāt varētu pielikt punktu diskusijai: to, ka islāms ir pārāks par kristietību, pierāda tas, ka pravieša armijas svin uzvaras visās vietās, un tā pati Bizantijas impērija nu ir kļuvusi par mazu valstiņu. Protams, trīs gadsimtus vēlāk, sākot ar Vīnes sakāvi, musulmaņi sāka zaudēt kaujas un karus, un tad šo argumentu vajadzēja apgriezt otrādi. Taču tam nav nozīmes. Manuelam II – un arī Benediktam XVI – dzīve, cilvēka tiesības un iespēja dažādām reliģijām sadzīvot kopā ir atkarīgas no uzticēšanās cilvēka spriestspējai kā instrumentam, kas spēj pazīt patiesību, un tas attiecas uz visiem – kristiešiem un musulmaņiem, ticīgajiem un neticīgajiem. Ja pietrūkst šīs uzticēšanās prāta spējām, tad dažādu ticību cilvēkiem patiesību nosaka tas, kura karaspēks ir stiprāks, un, vadoties no šīs loģikas, šodien to nosaka tie, kam ir lielākas spējas spridzināt bumbas. Tā veidā patiesība – un arī pats Dievs, kas ir patiesība – kļūst par vienkāršiem vardarbības instrumentiem.
Jau daudzas reizes tika taisnīgi uzsvērts, ka Ratisbonas uzruna nebija domāta kā uzruna par islāmu. Islāms tika izmantots kā piemērs tam, ka pasaule šobrīd zaudē uzticēšanos prātam un dabiskajam likumam, kas inficē arī Eiropu un Rietumu pasauli. Taču tieši šeit ticības un prāta tikšanās paradoksālā veidā attīstījās kā “sintēze starp grieķu garu un kristīgo garu”. Sasniegta ar lielām grūtībām, šī harmonija drīz vien cieta krīzi. Ratisbonas uzrunā Benedikts XVI aprakstīja Rietumu moderno laiku vēstures tapšanu kā vairāku mēģinājumu virkni de-helenizēt kristīgo ticību, proti, noliegt apgalvojumu, ka “kristietības attīrīts grieķu mantojums ir kristīgās ticības integrāla sastāvdaļa”, tā ir vēlme noliegt sintēzi starp prātu un ticību, kuras dēļ Eiropa ir tas, kas tā ir.
Ratisbonas uzrunā 8 lappuses ir veltītas Eiropai un tikai 1,5 – islāmam. Ja to vajag paturēt prātā, tad ir arī jāsaprot, ka tas, kas tur ir teikts par islāmu, ir būtiski. Apkārtrakstā “Ticība un prāts” (Fides et ratio) svētais Jānis Pāvils II atgādina, ka, lai lidotu, cilvēkam ir vajadzīgi divi spārni: ticība un prāts. Ja prāta spārns ņem virsroku pār ticības spārnu, tad dzimst pasaule, kurā nav vietas ticības vērtībām – laiciskums. Savukārt, ja ticība ņem virs roku pār prātu, tad rodas fundamentālisms. Cilvēkam, tāpat kā lidmašīnai, ir vajadzīgi divi spārni, lai lidotu. Citādi tā nevis lido, bet sašķīst. Baznīca neatbalsta ticības spārna anomālo attīstību salīdzinājumā ar prāta spārnu, un brīdina arī par laiciskuma briesmām, kad prāts noliedz ticību. Baznīca vēlas harmoniju starp diviem spārniem, apzinoties, ka tikai tādā veidā var lidot.
Ratisbonā Benedikts XVI paskaidroja islāma problēmu. Vienā savas vēstures posmā, nobijies no racionālisma formām, kas valdzināja daudzus islāma filozofus, tas atteicās no auglīga dialoga, ko bija uzsācis ar grieķu kultūru. Tika dedzinātas filozofu grāmatas, un dažu reizi, lai izvairītos no kļūdām, sadedzināts arī pa kādam filozofam. Taču tādā veidā, izvairoties no racionālisma, tas iekrita pretējā kļūdā – fideismā, kas kļuva par 20. gadsimta politiku, iegūstot vārdu fundamentālisms.
Pāvests Benedikts XVI norādīja uz dialogu ar islāmu kā obligātu. Tādu dialogu, kurš tomēr neizvairās no pienākuma pateikt musulmaņiem par zaudējumiem, ko viņu vēsturē sagādāja ticības atdalīšana no prāta, kā arī to, ka šī atdalīšana neizbēgami noveda līdz vardarbībai.
Tas viss netiek teikts, lai islāmu nomelnotu vai apvainotu, bet gan lai aicinātu uz pārdomām par nepieciešamo harmoniju starp ticību un prātu. Tikai tad, ja tiks akceptēts, ka prāts pamato dabisko likumu un tiesības, kuras pieder visiem cilvēkiem, neraugoties uz viņu reliģiju, islāms, neatsakoties no savas identitātes, spēs atrast līdzekļus, lai izolētu fundamentālistus un pamatotu galīgo vardarbības nosodījumu.
Avots: Massimo Introvigne, Ratzinger a Ratisbona ci aveva già detto tutto, lanuovabq.it
Foto: commons.wikimedia.org