Māksla piedot sev

Trešdiena, 14 Oktobris 2015 10:24

Piedošanas māksla iekļauj sevī arī piedošanu sev pašam. Šis ceļš sākas ar lēmumu piedot, kam seko emocionālo ievainojumu pārvarēšana.

Iespējams, tu teiksi: „Esmu izgājis cauri visiem pieciem etapiem, taču nejūtu nekādu atvieglojumu.” Reizēm tā mēdz būt piedošanas sākumposmā, kad mūsu sirds vēl piepildīta ar sāpēm un atmiņām par ievainojumu.

Visdrīzāk tev ir gadījies iedomāties: „Cik es esmu stulbs! Kā varēju izdarīt kaut ko tādu?!” vai „Ārprāts, kāpēc es atļāvu ievilt sevi šajā situācijā?” Šādi izteicieni norāda uz vēlmi sodīt sevi pašu. Iespējams, tu tomēr atbrīvo sevi no vainas nastas, domājot: „Tāda ir dzīve, esmu tikai cilvēks. Ceru, ka Dievs man piedos...” Taču sirds dziļumos tu jūties slikti un centies apspiest tieksmi pēc sevis nosodīšanas. Patiesībā tu domā, ka atšķirībā no citiem cilvēkiem, tu neesi piedošanas vērts.

Piedodot sev, cilvēks neatceļ savas rīcības sekas un netiek atbrīvots no atbildības. Tieši otrādi, viņš nobriest tam, lai šo atbildību uzņemtos. Piedošana ļauj labāk iepazīt savu personību, pieņemt sevi, uzņemties atbildību par savu dzīvi un visbeidzot - atvērties pārmaiņām.

Kā var saprast, ka cilvēks nespēj sev piedot? Viņš netaisās laboties un šaubās, ka tas vispār ir iespējams, viņš nelietderīgi izmanto savu dzīves laiku, viņš ir nemitīgi neapmierināts ar sevi, pat apzinoties vainu, viņš aprobežojas tikai ar sevis šaustīšanu. Piedošanas vietā tu sevi žēlo, sodi, liedz sev ceļu pie dziedināšanas un laimes, ko esi pelnījis tāpat kā jebkura cilvēciska būtne. Ja kāds apgalvo, ka viņam nevar piedot un viņš nekam neder, viņš ļaujas vainas sajūtai, kļūst bezpalīdzīgs un emocionāli truls.

Nepiedošana sev pašam kļūst par iekšējo konfliktu avotu, traucē atbrīvoties no ievainojumiem un nemiera. Neiemācoties piedot sev, mēs nebūsim spējīgi piedot arī laulātajam, radiniekiem, vecākiem un visiem pārējiem. Dusmojoties uz sevi vai meklējot sodu „vainas izpirkšanai”, tu nespēsi labot pagātnes kļūdas,

Veselīga vainas sajūta ļauj mums atpazīt pieļautās kļūdas un izvairīties no tām nākotnē. Mums jāspēj novērtēt savu rīcību un jāuzņemas atbildība, ja kādam esam nodarījuši pāri. Šis ceļš vienmēr saistās ar piedošanu sev pašam. Tas noder arī tad, ja tu lūdz piedošanu kādai nozīmīgai personai. Tev būs daudz vieglāk to pieņemt, samierinoties ar to, ka esi nepilnīgs cilvēks, kurš apdāvināts ar daudziem talantiem, taču nav brīvs arī no daudziem trūkumiem. Akceptējot savu personību, rodas pašcieņa, kas savukārt ir nepieciešama, lai cienītu tuviniekus.

Atturoties no citu personu nosodīšanas vai kontrolēšanas, tu kļūsti žēlsirdīgs arī pret sevi pašu. Un tas ir piedošanas sākums. Akceptējot savus trūkumus, tu spēj akceptēt tos arī cilvēkos, kuri ir tev apkārt. Iespējams, jaunības gados tu esi izdarījis daudz kļūdu. Padomā par to, ka tas ļāva tev iegūt labu mācību un turpmāk rīkoties savādāk. Starp citu, šis mehānisms skar ne jau tikai jaunību, bet visu cilvēka mūžu. Ja pagātnes kļūdas joprojām izraisa tevī vainas sajūtu, tas nozīmē, ka tu esi zaudējis kādu svarīgu instrumentu, kas ļautu tev mainīties. Neveselīga vainas sajūta sasaista cilvēku, piespiežot palikt bezpalīdzībā un sevis šaustīšanā.

Ja tev šķiet, ka tu nekam nederi, atceries, ka šeit ir runa par sevis nosodīšanu. Runājot par sevi šādā veidā jebkādā kontekstā, tu zaudē spēkus, ko varēji ieguldīt pašakceptācijas darbā. Katram cilvēkam ir dota izvēles brīvība, kas nozīmē, ka mūsu dzīve atkarīga no tā, kādu izvēli mēs izdarām. Mūsu laime vai nelaime izriet no tā, kādu dzīvi esam izvēlējušies. Piedodot sev, mēs radam apstākļus tam, lai spētu piedot arī citiem.

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: 5 podstawowych zasad przebaczenia sobie, deon.pl

Foto: morguefile.com