Kas ir pāvests Francisks?

Trešdiena, 16 Septembris 2020 16:06

Publicējam interviju, ko itāliešu vatikānists Marko Tozati deva Radio Linea žurnālistei Beatrisei Silenci, atklāti sarunājoties par aktuālām baznīcas problēmām un pāvestu. Labu lasāmvielu!

Beatrise Silenci pirmais jautājums bija: Kas ir pāvests Francisks?Ir cilvēki, kas viņu sirsnīgi mīl, un ir tādi, kas viņu nevar ciest. Cita starpā, viņš jau no paša savas ievēlēšanas brīža ir dziļi iespaidojis visu publiku, ieskaitot  arī to daļu, kas nav katoļi – pateicoties tam, ka stādījās priekšā ar vienkāršo sveicienu “Buona sera” un tūdaļ kļuva par personību. Varbūt var vienkārši teikt – viņš izgāja ārpus rāmjiem. Tāpēc es sev jautāju – vai viņš tiešām ir tik pretrunīga figūra kā daži ļaudis liek mums ticēt?

 

Marco Tosatti: Viņš ir ārkārtīgi pretrunīgs vairāku iemeslu dēļ. No sākuma mums kaut kas jānoskaidro. Būt katoļticīgam nozīmē ticēt virknei lietu; neviens nav spiests būt katolis, taču, piemēram, piederot golfa klubam, jāievēro golfa likumi; citādi nevari  būt golfa kluba dalībnieks. Daudzi cilvēki ārpus Baznīcas, kuri mīl pāvestu Francisku, mīl viņu tāpēc, ka viņa teiktajā ir ļoti maz katoliska satura. Tā ir realitāte. Francisks ir pāvests, kas ir mediju lietpratējs, un ļoti jauks un simpātisks pāvests, it īpaši attiecībās ar žurnālistiem un masu medijiem.

Bet es gribētu pievērsties sarunai par katolicisma tēmu, jo tieši tur ir patiesā problēma. Jau pāris gadsimtus un it īpaši pēdējos 30–40 gadus ir sadūrušās divi lieli pasaules uzskati. Viens ir tīri laicīgs redzējums, kurā vispārējā kultūra ir kreisi progresīvā, kas atbalsta abortus; tā ir ļoti individuālistiska un tās mērķis ir attīstīt kultūru, kuras indivīdam, kas jau ir dzimis, gūt labu veselību un bagātību nozīmē viss. No otras puses ir pretēja, tradicionālā kultūra,  kurā pastāv indivīds, ģimene pastāv kā apvienota grupa, kas jāaizsargā un kurā pastāv vērtības, utt.

Tātad, iepriekšējais tika izklāstīts, lai īsi pateiktu, ka no vienas puses ir masu mediju un finanšu pasaule, kas atbalsta šo “progresīvo” kultūru. Un no otras puses ir kaut kas cits. Šis “kaut kas cits” lielā mērā bija Katoļu baznīca, kamēr Jānis Pāvils II un Benedikts XVI bija starp mums, un Katoļu baznīca stāvēja pretī masu mediju dominējošajam vēstījumam. Šis pretstatījums beidzās ar Bergolio, un tāpēc Bergolio jūt līdzi daudziem cilvēkiem, kas nav ne katoļi, ne kristieši, kā arī tādiem, kam  Jānis Pāvilu II un Benedikts XVI koda kā dūmi acīs, nevis kā personības, bet gan viņu  argumentu dēļ, kas bija kultūras pretstatā tam pasaules tipam, kurā mēs šodien dzīvojam.

Šī ir kopaina. Tātad mums ir Bergolio, kurš vienmēr runā par migrantiem, un - kāda sagadīšanās! - migranti un NVO ir lielākais starptautisko finanšu avots, Soross, kreisie utt. Viņš runā par ekoloģiju, bet - cik dīvaini! - ekoloģija ar visām lielajām pretrunām ir vēl viens mērķis, par kuru cīnās pasaule. Viņš runā ļoti maz par ģimeni un par veselu virkni citu lietu. Tāda ir situācija. Un tāpēc Bergolio kā pāvests atsakās no tā, kas pēdējos trīsdesmit gados vienmēr ir bijusi Baznīcas pretkultūra. Un uz kā balstījās šī nostāja? Ne jau uz jaunāko pāvestu iegribām, bet gan uz katolisko ticību. Tas, ļoti īsi, ir koptēls. Cilvēkus apbur arī fakts, ka Bergolio smaida, taču tā nav patiesība - patiesībā viņš ir sīksts, nežēlīgs, atriebīgs. Bet visi tic saldajiem mediju stāstiem, jo ​​ nav jau cita veida, kā saprast un uzzināt patiesību.

 

Jautājums: Kas notiks, ja Benedikts mirs?

Benedikta atkāpšanās bija absolūti nepieredzēta mūsdienās; tas ir radījis milzīgu apjukumu, un Dievs zina, vai tas tiešām bija vajadzīgs. Patiesā problēma ir jautājums, kāpēc viņš atkāpās: tika teikts, ka tāpēc, ka bija noguris un ļoti vājš, bet tagad, vairāk nekā septiņus gadus pēc tam,  viņš joprojām ir ar mums, un viņš raksta un runā; un arvien to dara, kad redz, ka Baznīcā patiešām tiek darīts pārāk daudz un pārāk fundamentāli, - šajā dīvainajā Baznīcā, kurā nekas vairs nav saprotams.

Ticu, ka pāvests Francisks ir likumīgs, šajā ziņā nav šaubu: viņu ievēlēja, viņa iecelšanu un balsošanu neapstrīdēja neviens kardināls. Tomēr es domāju, ka, neskatoties uz visu minēto, Benedikts joprojām ir pāvests, ņemot vērā, ka viņš tērpjas baltā un pat Francisks vēršas pie viņa kā pie viņa ”Svētības” .

Kad viņš nomirs, nekas nemainīsies. Un, kad Francisks nomirs, arī nekas nemainīsies tādā nozīmē, ka es neticu, ka Benedikts pēc atkāpšanās kādreiz atgrieztos iepriekšējā situācijā. Būs nākamais konklāvs. Diemžēl realitāte  ir absolūti ārkārtējs neskaidrības stāvoklis, kas radās Benedikta XVI atkāpšanās rezultātā.

Pēc tam - nezinu. Nav šaubu, ka Baznīca pārdzīvo neskaidrības un ārkārtas krīzes laikus. Man kā žurnālistam patīk darbs, jo ir interesanti būt par šo laiku liecinieku. Tad ir vēl metafiziski apsvērumi, kas norāda, ka mēs tuvojamies beigu laikiem, taču šīs lietas es atstāšu vizionāriem, tiem, kuriem ir īpaša pieredze. Tādas domas pastāv. Un varbūt tas nav nemaz  tik dīvaini, jo, ņemot vērā mūsdienu pasaules realitāti no metafiziskā viedokļa, parādās divas stipri pretējas dzīves vīzijas.

 

Jautājums par islāmu un Pačamamu

Evaņģēlijs un Svētais Pāvils apgalvo, ka, izņemot Kristu, nav cita vārda, kurā mēs varētu tikt glābti. Mums jāsāk no pieņēmuma, ka šī dzīve nav viss, ka ir daudz ilgāka dzīve, kas sākas ar brīdi, kad nomirstat ķermenī, un ka šajā brīdī jūs varat vai nu tikt izglābts ... vai arī neizglābts. Tās, teiksim, ir bāzes koordinātas.

Jautājums nav būt vai nebūt  par integrālistu. Vai nu tu tam tici, un tad esi katolis, vai saki, ka vari tikt izglābts kaut kā citādi, un tad tu neesi katolis. Kristietis, katolis, nevar domāt, ka Jēzus Kristus tevi izglābj tāpat kā Buda. Kāda tam būtu jēga?

Tātad var teikt: "Došos uz lielveikalu un izvēlēšos sev varbūt ērtāku pestīšanas veidu, tādu, kas man dod vairāk tā, ko es vēlos" ... Kāda tam būtu jēga? Ja kaut kas izglābj, un patiešām izglābj, paturiet tikai to.

Un šādas lietas notiek ne pirmo reizi. Kā rakstīja svētais Pāvils: ja es vai kāds cits pasniegtu atšķirīgu evaņģēliju nekā Jēzus Kristus, viņš melo, lai viņš ir anatēma; tas ir, viņš melo. Svētais Pāvils to teica pirms diviem tūkstošiem gadu, un sekojoši, tā nav jauna problēma 2020. gadā. Kas tic Evaņģēlijam, tas ir kristietis. Ja viņš netic Evaņģēlijam, kas ir absolūti likumīgi, viņš ir kas cits.

 

Jautājums: Vai šie jautājumi netiecas atpakaļ  uz Jāņa Pāvila II laiku?

Kāda ir atšķirība? Ir divi ļoti atšķirīgi darbības veidi. No vienas puses, ir pāvests, kurš teica: Plaši atveriet durvis Kristum, patiesi, speriet tās vaļā; un tad viņš teica: Tie, kas tic, var būt brāļi, bez izšķirības. No otras puses, mums tagad ir pāvesta parakstīta Abu Dabi deklarācija, kurā teikts, ka reliģiju daudzveidība ir kaut kas, ko vēlas Dievs.

Redziet, ja jūs piederat kādai reliģijai, jums tas būtu jāpasaka skaidri, ja ne, tad nav jēgas, ka jūs valkājat baltu, ka jūs esat pāvests, Kristus vikārs. Ja jūs esat pāvests, jums jāsaka: ir pareizi, ka ikvienam ir ļauts ticēt tam, kam vēlas, ir pareizi, ka apziņas brīvība ir absolūti jāaizsargā un ir svēta. Bet man kā pāvestam arī jāsaka, ka vienīgais īstais glābiņš ir ticība Jēzum Kristum, tad pārējie var veikt savu izvēli.

 

Avots: www.marcotosatti.com