Nezināmie pontifikāta noslēgumā

Otrdiena, 08 Septembris 2020 17:34

/Roberto de Matei/

Benedikta XVI demisija ieies vēsturē kā viens no viskatastrofālākajiem mūsu gadsimta notikumiem, jo tā atvēra durvis ne tikai destruktīvam pontifikātam, bet arī situācijai, kad Baznīcā arvien vairāk vēršas plašumā haoss. Tagad, kad kopš nelaimi nesušā 2013. gada 11. februāra jau pagājuši septiņi gadi, gan Benedikta XVI dzīve, gan arī pāvesta Franciska pontifikāts nepielūdzami tuvojas noslēgumam. Mēs nezinām, kādā secībā risināsies notikumi, bet abos gadījumos pastāv risks, ka “sātana dūmi” apņems Kristus Mistisko Miesu tā, kā tas, iespējams, vēl nekad vēsturē nav noticis.

Bergoljo pontifikāts tuvojas noslēgumam – varbūt arī ne hronoloģiski, bet pavisam noteikti revolucionārās ietekmes ziņā. Laikposms pēc Amazones sinodes nebija veiksmes stāsts, un šā gada 2. februārī klajā nākušais apustuliskais pamudinājums “Mīļotā Amazone” progresīvo aprindu daudzajām cerībām, sevišķi Vācijā, uzlika kapakmeni. Koronavīruss jeb Covid-19 visiem redzamā veidā izjauca pretenciozos pāvesta projektus 2020. gadam, atstājot mūs ar vientuļa un uzvarēta pāvesta vēsturisko tēlu, kas iegrimis spokainā Svētā Pētera laukuma tukšumā. No otras puses, Dieva Apredzība, kas vienmēr sakārto visas norises cilvēku vidū, ļāva Benediktam XVI pieredzēt sabrukumu, kas iestājās pēc viņa atkāpšanās. Bet sliktākais, visticamāk, vēl ir priekšā.

Loģiski spriežot, to jau arī varēja paredzēt, ka situācijā, kad Vatikānā līdzās dzīvo “divi pāvesti”, daļa konservatīvās pasaules, kurai Francisks iedvesis riebumu, raudzīsies atpakaļ Benedikta virzienā, uzskatot viņu par “patieso pāvestu” (atšķirībā no “neīstā pravieša”). Kaut arī šie konservatīvi domājošie kristieši bija pārliecināti par pāvesta Franciska maldiem, viņi tomēr nevēlējās iet Correctio filialis autoru atklātās kritikas ceļu, kas bija iesnieguši pāvestam Franciskam savu dokumentu 2016. gada 11. augustā. Iespējams, ka īstais iemesls, kadēļ konservatīvie nevēlējās šādi rīkoties, bija fakts, ka Correctio uzsver domu par Bergoljo novirzēm no Baznīcas mācības, kuru saknes meklējamas ne vien Benedikta XVI un Jāņa Pāvila II pontifikātos, bet pat Vatikāna II koncilā.

Daudzi konservatīvie joprojām uzskata, ka Jāņa Pāvila II un Benedikta XVI hermeneitikā nevar būt novirzes, un, tā kā Bergoljo pontifikātu, šķiet, raksturo šīs hermeneitikas noliegums, viņi vienīgo problēmas risinājumu redz Franciska izslēgšanā no kopbildes.

Tikmēr Benedikts, kurš sev piešķīris titulu “emeritētais pāvests”, turpina valkāt baltu tērpu un dot apustulisko svētību, un tas, kā izskatās, tikai vēl vairāk uzkurina ļaudīs stūrgalvīgo vēlmi aizvietot pašreizējo pāvestu ar iepriekšējo. Tomēr galvenais iemesls, kurš rosina ticīgos ieņemt šādu nostāju, varētu būt viņu pieņēmums, ka Benediktam drīzāk ir bijusi doma nodalīt  munus no ministerium, respektīvi, Benedikts varētu būt gribējis saglabāt sev kaut kādu mistiskas pāvestības oreolu, atstājot Franciskam rūpes par valsts lietām.Šāda tēze pirmoreiz izskanēja jau 2016. gada 20. maijā Pontifikālajā Gregora universitātē monsinjora Georga Gensvaina uzrunā, kurā viņš paziņoja, ka pāvests Benedikts nav pametis savu amatu, bet gan ir piešķīris tam jaunu, koleģiālu dimensiju, izveidojot no tā gandrīz vai dalītu kalpojumu.

Nelīdzēja pat tas, ka monsinjors Georgs Gensvains 2019. gada 14. februārī interneta vietnē LifeSiteNews publicētā paziņojumā apstiprināja Benedikta XVI atkāpšanās likumību, norādot, ka “ir tikai viens pāvests, kas likumīgi ievēlēts, un tas ir Francisks.” Doma par iespējamo pāvesta pienākumu pārdali jau bija pārņēmusi ļaužu prātus. Pat uz iebildumu, ka pāvestība var būt tikai viena un nedalīta un tajā nevar veikt nekādu iekšēju pārdalījumu, šie konservatīvi noskaņotie ļaudis atbild, ka tieši šis fakts arī pierāda Benedikta demisijas nelikumību. Viņi apgalvo, ka Benedikta nodoms bijis paturēt sev pāvesta varu, izveidojot vienīgi kanceleju, kas sazarotos divās daļās. Bet tā ir pavisam aplama iedoma, jo pāvestības monarhistiskā un viengabalainā daba ir nākusi no Dieva. Tad jau arī Benedikta atkāpšanās būtu nelikumīga.

Šos maldus ir viegli atspēkot. Ja pierādītos, ka Benediktam XVI ir bijis nodoms sašķelt pāvestību, izmainot Baznīcas konstitūciju, viņš būtu kritis par upuri herēzei; un, tā kā šī herētiskā pāvestības koncepcija noteikti būtu pastāvējusi jau pirms viņa ievēlēšanas, Benedikta ievēlēšana būtu jāuzskata par nelikumīgu tieši tā paša iemesla dēļ, kāpēc arī viņa atteikšanos no pāvesta varas uzskata par nelikumīgu. Viņš nekādā gadījumā nebūtu pāvests. Bet tās ir abstraktas pārdomas, jo vienīgi Dievs var izvērtēt katra cilvēka nodomus, turpretī Baznīcas kanoni ļauj spriest vien par kristīto Baznīcas locekļu ārējo uzvedību.

Lūk, labi pazīstams izteikums no Baznīcas kanoniem, uz kuru atsaucas gan kardināls Valters Brandmillers, gan kardināls Reimonds Leo Berks: “Tiesnesis netiesā cilvēka iekšieni” («De internis non iudicat praetor»). No otras puses, jaunā kanonu kodeksa 1526. kanona 1. § ir norādīts: “Atbildība par pierādījumu sniegšanu gulstas uz to, kas apgalvo” («Onus probandi incumbit ei qui asserit»). Ir atšķirība starp pavedieniem un pierādījumiem. Pavediens liek domāt par fakta iespējamību, pierādījums parāda fakta esamību.Agatas Kristi likums, kur trīs pavedieni veido pierādījumu, ir derīgs daiļliteratūrai, bet ne civiltiesā vai Baznīcas tiesā.

Turklāt, ja pāvests Benedikts ir likumīgais pāvests, tad, kas notiktu, ja viņam būtu pēkšņi jānomirst, vai arī pāvests Francisks nomirtu vēl pirms viņa? Ņemot vērā faktu, ka daudzus no pašreizējiem kardināliem ir iecēlis pāvests Francisks un neviens no kardinālu elektorāta neuzskata viņu par antipāvestu, tiktu pārrauta apustuliskā pēctecība un briesmām pakļauta Baznīcas saredzamība. Paradoksāli, ka, lai pierādītu Benedikta atkāpšanās nelikumību, tiek meklēti juridiski sofismi, bet pēc tam, lai atrisinātu Benedikta vai Franciska pēctecības problēmu, vajadzētu rast ārpuskārtas risinājumus kanoniskajās tiesībās.

Franču vizionāra Žana de Roktaijada (Jean de Roquetaillade(1310–1365) tēze, ka neilgi pirms laiku beigām “eņģelim līdzīgs pāvests” parādīsies neredzamas Baznīcas priekšgalā, ir mīts, kuru izplatījuši daudzi pseidopravieši, bet to nekad nav akceptējusi Baznīca. Vai tas ir ceļš, kuru uzsāk daļa konservatīvo? Šķiet, ka prātīgāk būtu palikt pie domas, ka pēc pāvesta Franciska nāves vai attiekšanās no pāvestības konklāvā pulcējušos kardinālus, kas ievēlēs jaunu pāvestu, vadīs Svētais Gars. Un, lai arī nevar izslēgt iespēju, ka šie kardināli varētu noraidīt Svētā Gara iedvesmu un ievēlēt pat vēl sliktāku pāvestu par Francisku, tikpat labi pastāv arī iespēja, ka dievišķā Apredze varētu mums rezervēt neparedzētus pārsteigumus, kā tas jau vēstures gaitā ir noticis, ievēlot Piju X un citus izcilus pāvestus.

Vairāk nekā “nākamais pāvests” mums ir vajadzīgs svētīgs pāvests.

IzdevniecībāSophia Institute Press tikko iznāca lieliska angļu žurnālista Edvarda Pentina grāmata ar nosaukumu Nākamais pāvests (The Next Pope: The Leading Cardinal Candidates). Šis vairāk nekā 700 lappušu biezais darbs ir nozīmīgs jau ar to vien, ka mums tiek atgādināts: būs arī “nākamais pāvests”. Turklāt tajā ir apkopota visa mūs interesējošā informācija, kas dod iespēju ieiet pēcfranciska laikmetā, jau iepazinušiem 19 pāvesta kandidātu profilu.

Mums ir jāsaprot, ka kontinuitātes hermeneitika ir cietusi neveiksmi, jo mēs piedzīvojam krīzi, kuras dziļums ir mērāms faktos un nevis faktu interpretācijā. Pareizi par šiem jautājumiem spriež Pēteris Kvasņevskis: “To, ka šāda pieeja nav pat iedomājama, līdzās citām zīmēm labi parāda arī konservatīvo niecīgie panākumi, pūloties atcelt postošās “reformas” un izmainīt virzienus, paradumus un institūcijas, kas tika iedibinātas pēc pēdējā Koncila un Koncila vārdā ar pāvesta aprobāciju vai toleranci.”

Pāvests Francisks nekad nav iedziļinājies hermeneitikas “diskontinuitātes” teorijā, viņš ir vienīgi meklējis ceļus, kā ieviest Vatikāna II koncila vadlīnijas praksē, un šīs prakses rezultāts bija vien konkrētu teoloģijas, liturģijas, kanonisko tiesību un morāles izmaiņu realitāte bez teorētiskas  hermeneitikas apspriešanas. Šai sakarā īstā problēma, kas mūs sagaida, būs nevis nākamā pontifikāta kontinuitāte vai diskontinuitāte ar pāvestu Francisku, bet gan tā attiecības ar Vatikāna II koncila vēsturisko mudžekli. Daļa konservatīvo vēlas ierobežot pāvesta Franciska darbības, meklējot kādas vēl neizmantotas kanonisko tiesību pielietojuma iespējas saistībā ar kontinuitātes hermeneitiku. Bet, ja jau ir iespējams apsūdzēt pāvestu diskontinuitātē ar savu priekšteci, tad kādēļ gan nevarētu pieņemt iespēju, ka diskontinuitāte ir bijusi arī starp pēdējo Koncilu un iepriekšējiem konciliem?

Šajā kontekstā ir jānovērtē arhibīskapa Karola Marijas Vigano un Astanas palīgbīskapa Atanāzija Šnaidera nesenie izteikumi par Vatikāna II koncilu. Viņiem bija drosme izteikt savu viedokli diskusijā par teoloģijas un kultūras jautājumiem, no kuras vairs nav iespējams izvairīties. Šāds darbs pie vēsturiskas un teoloģiskas Vatikāna II koncila revīzijas ir nepieciešams, lai izklīdinātu ēnas, kas sabiezē uz pontifikāta beigām, un izvairītos no šķelšanās, kas var nostādīt uzticīgos katoļus izvēles priekšā starp sliktu, bet toties likumīgu pāvestu un antipāvestu ar labāku vai “mistisku” doktrīnu, kas diemžēl būs nelikumīgs. 

 

 

Avots: The Unknowns at the End of a Pontificate, www.robertodemattei.it/en