Karlo Marija Vigano vēstule Tomasam Vainandi par krīzi Baznīcā un "pāvesta iekšējo sašķeltību"

Piektdiena, 28 Augusts 2020 13:12

Tēv Tomas! Es uzmanīgi izlasīju Jūsu eseju Vatikāna II koncils un Svētā Gara darbība, kas bija publicēta izdevumā Vatikānā 2020. gada 27. jūlijā. Man šķiet, ka Jūsu domas varētu apkopot divos teikumos:

Es spēju saprast daudzas izskanējušās bažas un atzīstu, ka daļa no uzskaitītā ir teoloģiski un doktrināli problemātiski jautājumi. Tomēr mani mulsina secinājums, ka Vatikāna II koncils kaut kādā veidā ir uzskatāms tieši par pirmsākumu un cēloni Baznīcas bēdīgajam stāvoklim šodien.

Ļaujiet man, godātais tēv, Jums atbildēt, minot kā autoritāti vienu no Jūsu interesantajiem rakstiem, Pāvests Francisks un shizma, kas bija publicēts forumā The Catholic Thing 2019. gada 8. oktobrī. Jūsu vērojumi ļauj man izgaismot analoģiju, kura, kā es ceru, var palīdzēt izskaidrot manu domu un parādīt mūsu lasītājiem, ka dažas šķietamas atšķirības var tikt atšķetinātas, pateicoties jēgpilnai diskusijai, kuras galvenais mērķis ir slavēt Dievu, stiprināt Baznīcas cieņu un glābt dvēseles.

Esejā Pāvests Francisks un shizma Jūs ar saviem komentāriem raksturīgo pamatotību un trāpīgumu atzīmējat, ka starp pāvesta personu un Horhi Mario Bergoljo pastāv zināma norobežošanās, kaut kāda dihotomija, kad Kristus Vikārs klusē un ļauj visam aiziet pašplūsmā, kamēr enerģijas pārpilnais argentīnietis, kas šodien dzīvo Svētās Martas namā, runā un rīkojas. Atsaucoties uz kritisko Baznīcas stāvokli Vācijā, Jūs rakstāt:

Pirmkārt, daudzi Vācijas Baznīcas hierarhijas pārstāvji zina, ka, pieļaujot šķelšanos, viņi zaudēs savu katolisko identitāti un ietekmi. To Vācijas bīskapi nevar atļauties. Viņiem ir jābūt vienotiem ar pāvestu Francisku, jo tieši šis pāvests ieviesa sinodalitātes jēdzienu, kuru bīskapi tagad mēģina īstenot dzīvē. Tādēļ viņš ir Vācijas bīskapu augstākais aizstāvis.

Otrkārt, ja arī pāvests Francisks var atturēt Vācijas bīskapus no tādiem soļiem, kas ir kliedzošā pretrunā ar Baznīcas mācību, viņš vēl joprojām ļaus tiem rīkoties vismaz šķietami neatbilstoši, jo šāda divdomīga mācība un pastorālā prakse labi saskan ar paša stilu. Tieši tāpēc arī Baznīca ir nonākusi tādā situācijā, kādu tā nebija gaidījusi.

Jūs turpināt: Svarīgi atcerēties, ka Vācijas situācija ir jāaplūko plašākā kontekstā, iekļaujot tādus momentus kā teoloģiskā divdomība pēcsinodes apustuliskajā pamudinājumā Amoris Laetitia”; atklāta iestāšanās par homoseksuāļu prasību izpildi; Romas Jāņa Pāvila II Laulības un ģimenes institūta “pārdibināšana”, t. i., Baznīcas konsekventās mācības graušana jautājumos par morāli un sakramentiem, it īpaši saistībā ar laulības nešķiramību, homoseksuālismu, kontracepciju un abortiem.

Un tad vēl mums ir Abū Dabī deklarācija, kas pauž tieši pretēju nostāju Debesu Tēva gribai, graujot ticību Jēzum Kristum, Dieva Dēlam, kā mūsu augstajam Kungam un visas cilvēces Pestītājam.

Turklāt arī Amazones sinode pulcina dalībniekus, kas simpatizē visam tikko minētajam un to atbalsta. Lai atceramies, cik daudzus teoloģiski apšaubāmus kardinālus, bīskapus, priesterus un teologus pāvests Francisks atbalsta un virza uz augstiem garīdzniecības amatiem.

Un noslēgumā Jūs rakstāt:

To visu apzinoties, mēs saskatām arvien kulminējošu situāciju, kurā, no vienas puses, lielākā daļa pasaules ticīgo, kā garīdznieki, tā laji, ir lojāli un uzticīgi pāvestam, jo tas ir viņu augstākais garīdznieks, tomēr viņa pontifikātu vērtē kritiski, un, no otras puses, plašs pasaules ticīgo kontingents, gan garīdznieki, gan laji, ar entuziasmu atbalsta Francisku tieši tāpēc, ka viņš pieļauj un piesedz viņu praktizēto divdomīgo mācību un ekleziālo praksi.

Kas tagad sagaida Baznīcu? Būs pāvests – Katoliskās Baznīcas pāvests un vienlaikus de facto vadītājs sašķeltā Baznīcā visa veida praktiskiem mērķiem. No ārpuses paliks redzama viena Baznīca, kaut gan patiesībā būs divas, un pāvests pārvaldīs abas.

Pamēģināsim pāvesta vietā iedomāties Koncilu un Bergoljo vietā – Vatikāna II koncilu. Domāju, ka jūs atradīsiet izteiktas paralēles, kas aizved pie visai interesanta rezultāta. Patiesībā katoļi uztur spēkā gan pāvesta godināšanu, gan cieņas pilnu attieksmi pret ekumenisko Koncilu, kā Baznīca to no viņiem pieprasa. No vienas puses cieņa tiek parādīta Kristus Vikāram, no otras puses – maģistērija norādei, ka caur Romas Bīskapu un viņam pakļautajiem bīskapiem runā mūsu Kunga balss. Ja mēs domājam par svēto Piju V un Tridentas koncilu vai par Piju IX un Vatikāna I koncilu, tad nebūs grūti saskatīt pilnīgu atbilstību starp tiem pāvestiem un pāvestību un starp tiem konciliem un maldiem nepakļauto Baznīcas maģistēriju. Tik tiešām, pat aizdomas par iespējamu dihotomiju būtu taisnīgi pelnījušas kanoniskas sankcijas un dievbijīgu cilvēku uztverē izklausās kā aizvainojums.

Un tomēr, kad uzlūkojam Horhi Mario Bergoljo apustuļu prinča pēcteča sirreālistiskajā tērpā, viss šķiet citādi. Arī Jūs pats esat izteicies: “Vienīgā frāze, kādu es varu atrast, lai aprakstītu situāciju, ir “pāvesta iekšēja sašķeltība”, jo pāvests, kaut arī ir visas Baznīcas vadītājs, spēj būt efektīvs vadītājs tikai tai Baznīcas daļai, kura ar tās doktrīnu, morāli un ekleziālo struktūru ir visu praktisko mērķu dēļ kļuvusi shizmatiska.”

Tad es jautāju: ja Jūs, dārgais tēv Tomas, pieļaujat, ka Dievs savā apredzē ir pakļāvis Baznīcu sāpīgam pārbaudījumam, lai to sodītu par tās visnecienīgāko locekļu, un it īpaši tās vadītāju,  grēkiem ar to, ka pats pāvests ir sašķeltības stāvoklī ar Baznīcu, un pieļaujat šādu domu pat  līdz tādai pakāpei, ka spējat rakstīt par “pāvesta iekšējo sašķeltību”, kādēļ tad Jūs nevarat pieņemt, ka tas pats varēja notikt arī ar Koncila pausto mācību un ka Vatikāna II koncils ir ienesis iekšējas sašķeltības plaisas maģistērijā? Ja ir iespējams, ka šis pāvests kļuvis “sašķelts visa veida praktisku apsvērumu dēļ” – un es vēl teiktu, ka arī herētisks – kādēļ gan nevarētu tāds kļūt arī šis Koncils, neraugoties uz faktu, ka mūsu Kungs kā vienu, tā otru ir iedibinājis, lai stiprinātu brāļus ticībā un morāliskajā stājā? Es Jums jautāju, kas gan var aizkavēt arī Vatikāna II koncila lēmumu novirzīšanos no Tradīcijas ceļa, ja jau pats augstais gans var noliegt savu priekšteču mācību? Un, ja persona Papae ir sašķeltības stāvoklī ar pāvestību, tad kādēļ gan Koncils, kurš vēlējās būt pastorāls un atturējās no dogmu sludināšanas, nevarēja nonākt pretrunā ar citiem kanoniskajiem konciliem un de facto atšķelties no katoļu maģistērijā paustās mācības?

Situācija tiešām ir vienreizēja, Baznīcas vēsturē šāds gadījums pats par sevi vēl nekad nav pieredzēts. Bet, ja kas tāds attiecas uz pāvestiem, turklāt arvien pieaugošā veidā no Ronkali līdz Bergoljo, es neredzu iemesla, kādēļ tas pats nebūtu sakāms arī par Vatikāna II koncilu, kurš, tieši pateicoties pēdējiem pāvestiem, ir pats kļuvis par notikumu, kas dod iespēju ideju rosinātājiem to izmantot.

Izsakoties Jūsu vārdiem, “tas, pie kā nonāk Baznīca”, ir Koncils, kurš gan ir Katoļu Baznīcas koncils, taču vienlaikus arī de facto pirmais shizmatiskas Baznīcas koncils visa veida praktiskiem mērķiem jeb “koncila Baznīca”, kura uzskata, ka ir dzimusi Vatikana II koncilā. Vatikāna II koncils ir gan ekumenisks koncils, gan “velna koncils” [conciliabolo], un, kaut arī tas saglabā viena atsevišķa Koncila izskatu, realitātē ir divi koncili. Šeit es vēl papildinātu, ka viens koncils bija likumīgs un ortodoksāls, bet tika pirms dzimšanas abortēts apvērsumā, kuru sagatavoja intrigas, un otrs koncils bija nelikumīgs un herētisks (vai vismaz favens haeresim), un tas ir šis oncils, uz kuru atsaucas visi jauno ideju paudēji, ieskaitot Bergoljo, lai piešķirtu likuma spēku savām doktrinālajām, morālajām un liturģiskajām novirzēm. Tieši tāpat, kā daudzie teoloģiski apšaubāmie kardināli, bīskapi, priesteri un teologi, kurus pāvests Francisks atbalsta un virza uz augstiem garīdzniecības amatiem, uztur spēkā  principu, ka pāvesta darbībās, kad tas pārvalda Baznīcu, vadoties pēc maģistērija, būtu jāsaskata Kristus Vikāra autoritāte, un visvairāk par to rūpējas tieši tad, kad ar šīm darbībām Horhe Mario parāda, ka “visu praktisko mērķu dēļ” ir sašķelts.

Un, kaut arī, no vienas puses, Jums ir pilnīga taisnība, ka pāvests Francisks var atturēt bīskapus no tādiem soļiem, kas ir kliedzošā pretrunā ar Baznīcas mācību, taču viņš vēl joprojām ļauj tiem rīkoties šķietami neatbilstoši, jo šāda divdomīga mācība un pastorālā prakse labi saskan ar paša stilu, taču, no otras puses, nedaudz pārfrāzējot Jūsu vārdus, tikpat labi varētu sacīt: “Lai arī Jānis XXIII un Pāvils VI atturēja modernistus no tādiem soļiem, kas ir kliedzošā pretrunā ar Baznīcas mācību, viņi vēl joprojām ļāva tiem rīkoties vismaz šķietami neatbilstoši, jo šāda divdomīga mācība un pastorālā prakse labi saskanēja ar Ronkali un Montīni stilu.”

Man gribētos domāt, ka tagad Jūs, godātais tēv, būsiet saskatījis pamatojumu tam, par ko es diskusijas sākumā rakstīju savā esejā par Koncilu, proti, ka tas bija tikai “koncila ietvars”, kuru izmantoja, lai piešķirtu šķietamu autoritāti labi izplānotajam Baznīcas graušanas pasākumam – gluži tāpat, kā šodien mūsu acu priekšā tiek izmantots arī Kristus Vikāra tēls, lai piešķirtu šķietamu autoritāti apzināti graujošai darbībai. Abos gadījumos ticīgās tautas un garīdzniecības dabiskā cieņas izjūta pret Kristus Baznīcu tiek izmantota atbilstoši elles kara viltībai – tas ir Trojas zirgs, kas tiek ievests Svētajā Citadelē, lai ticīgos atrunātu no jebkādas iebildumu izteikšanas, kuru mums uzliek pienākums, no kritizēšanas jebkādā tās formā un taisnīgas atmaskošanas.

Ir sāpīgi atzīmēt, ka šādi vērojumi, kas ne tuvu neattaisno Vatikāna II koncilu, apstiprina dziļu krīzi visā Baznīcas institūcijā – krīzi, kuru veicinājušas renegātu darbības, kas izmantojuši savu autoritāti, lai cīnītos pret Autoritāti, ar pāvesta varu izgājuši cīņā pret pašu pāvestību, ar Koncila tēvu autoritāti cīnījušies pret pašu Baznīcu. Tā ir viltus ceļu gājēju gļēvulīga nodevība, kas nākusi no Baznīcas iekšienes un kuru savā laikā jau bija paredzējis un nosodījis svētais Pijs X savā enciklikā Pascendi, norādot, ka vispostošākie Baznīcas ienaidniekiir modernisti.

 

Lai atceramies, ka Dante novieto krāpniekus devītajā elles lokā.

Saņemiet manu svētību, dārgais tēv Tomas!

† Karlo Marija Vigano, arhibīskaps

 

Foto: marcotosati.com