Pāvesta Franciska revolūcija

Otrdiena, 25 Augusts 2020 12:48

Es atļaušos sniegt savu ieguldījumu debatēs, kas pēc arhibīskapa Karlo Marijas Vigano iejaukšanās tika uzsāktas par Vatikāna II koncilu. Sākšu ar to, ka neesmu teologs, un man nepiemīt ne tāda autoritāte, ne arī tik liela kompetence šajā jautājumā kā plaši pazīstamajiem  komentētājiem, kas jau ir izteikuši savu viedokli šajā diskusijā. Es esmu tikai parasts žurnālists, kas ar kvēlu interesi seko līdzi notikumiem Vatikānā, un šī degsme ir mani pamudinājusi uzrakstīt arī divas grāmatas. Pirmā no tām iznāca vēl pirms diviem gadiem, un tās nosaukums ir “Pāvesta Franciska revolūcija – kā viņš pārveido Baznīcu virzienā no dona Milani uz Luteru”; otra grāmata tika izdota 2020. gada janvārī un saucas “Baznīca politikā – kā Itālijas Bīskapu konference ir mainījusies no Ruini laikiem līdz pāvestam Franciskam”. Abas grāmatas ir publicējusi izdevniecība Historica.

Jau gadiem ilgi ir raisījušies strīdi ap Vatikāna II koncila interpretāciju, un, konkrētāk, tiek apstrīdēta kontinuitātes hermeneitika, kas Koncila notikumā saskata pilnvērtīgu Tradīcijas, Baznīcas maģistērija un līdz ar to arī Tridentes tradīcijas turpinājumu. Kontinuitātes hermeneitiku atbalstīja vispirms Jānis Pāvils II un pēc tam arī Benedikts XVI. Šim skatījumam oponējot, izveidojās diskontinuitātes hermeneitika, starp kuras piekritējiem vispirms jāmin tā sauktās Boloņas skolas mācekļi, kuras izveidi savulaik iedvesmoja divi progresīvā katolicisma pārstāvji – kardināls Džakomo Lerkaro un dons Džuzepe Doseti. Diskontinuitātes hermeneitikas piekritēji Vatikāna II koncilā saskatīja atraušanos no Tradīcijas.

Vēsturnieks Roberto de Matei savā grāmatā The Second Vatican Council (An Unwritten Story)ir atspēkojis kontinuitātes hermeneitiku, tēzi, kas bija tik tuva gan Vojtilam, gan Ratcingeram, parādot, kāpēc nav iespējams nošķirt Koncilu no maldiem, kas tam sekoja. De Matei skatījumā ir jānoraida ideja, ka šos maldus varētu uzskatīt vienīgi par patoloģisku stāvokli, kas uzveicams citādā ziņā viscaur veselā ķermenī. Šodien, kad vērojam pašreizējam pontifikātam raksturīgās iezīmes, izskatās, ka De Matei izvirzītā tēze jau daudzkārt guvusi apstiprinājumu, jo Koncils ir kļuvis par lietussargu, zem kura var atrast patvērumu daži, maigi sakot, apšaubāmi viedokļi.

Pāvesta Franciska pontifikāts, iespējams, ir vislabākais pierādījums tam, ka Vatikāna II koncils ne tuvu nav spējis atjaunot Baznīcu kā vienotības un pastāvīguma simbolu, bet tā vietā ir kļuvis par pagrieziena punktu, kas darīja galu Baznīcai kā “vienai” un vienīgajai Kristus Baznīcai apustuliskajā pēctecībā un vienīgajai Baznīcai, kurā iespējams rast pestīšanu.

Teologa un filosofa Karla Rānera tēze, kurš pārliecinoši atbalstīja Koncila virzību uz Baznīcas atraušanos no Tradīcijas, šodien, kā izskatās, ir kļuvusi par ceļazvaigzni, pēc kuras vadās pašreizējais pāvests. Rānera skatījumā nevis piederība Baznīcai nosaka dvēseles pestīšanu, bet gan sirdsapziņa, respektīvi, ja cilvēka sirdsapziņa ir objektīva un orientēta uz labo, tā atved viņu tuvu pie Dieva pat bez ticības Dievam (anonīmās kristietības teorija). Ne jau gadījuma pēc par šobrīd valdošo pāvestu vairāk jūsmo un priecājas ateisti nekā praktizējoši katoļi, un arī viņš pats nekad nav slēpis, ka viņam ir lielākas simpātijas pret dažiem neticīgajiem, tādiem kā, piemēram, Eudžēnio Skalfari, nekā pret tā sauktajiem “tradicionālajiem” katoļiem.

Līdz ar to ir skaidri redzams, ka no Koncila izriet maldi. Mēs nevaram domāt, ka, piemēram, Isolotto shisma*, kas savulaik izveidojās kādā Florences “katoļu komunistu” kopienā saistībā ar Džordžo La Piras (Giorgio La Pira)idejām, būtu Koncila gara kļūdainas interpretācijas auglis. Gluži tāpat par kļūdainu interpretāciju nevar uzskatīt tik daudzu katoļu kalpošanu komunistiskajai partijai, kā arī ievērojamu priesteru un teologu izrādīto attieksmi pret itāļu laulības šķiršanas referendumu. Lerkaro gadījums pavisam noteikti nebija kļūdainas interpretācijas auglis, un tāds nebija arī plaši pazīstamais Boloņas arhibīskapa sprediķis, kurā viņš vērsās pret karu Vjetnamā un amerikāņu imperiālismu aukstā kara spriedzes laikā, kamēr komunisti asiņaini apspieda sacelšanās Austrumeiropas zemēs, ieslodzīja cietumos, spīdzināja un nonāvēja priesterus un ordeņu ļaudis.

Vigano kā arhibīskaps veic labu darbu, izskaidrojot, ka īstenībā, lai iespaidotu Koncila virzību, pret to tika vērsti sabotāžas akti, kas ietvēra organizētas sazvērnieciskas darbības kā no iekšpuses, tā  arī no ārpuses. Starp tiem, kas centās ietekmēt Koncila rezultātus, īpaši jāizceļ organizācija ar nosaukumu “Opus Angeli”, kuras galveno vadoņu rindās bija ultraprogresīvi noskaņoti garīdznieki – beļģu kardināls Leons Svenens (Leon Suenens) un brazīliešu bīskaps Helders Kamara (Helder Camara), kurš viens no pirmajiem propagandēja atbrīvošanas teoloģiju (ko tik bieži slavina arī pāvests Francisks). Viņi centās ietekmēt Koncila darbu un galarezultātus visos iespējamos veidos, arī ar masu mediju spēka atbalstu. Un kaut arī tiem neizdevās sasniegt savu galamērķi – panākt, lai Baznīca apstiprina viņu programmu civiltiesībās, atvērtību sieviešu ordinācijai, seksuālās morāles reformu, kas dotu zaļo gaismu kontraceptīvo līdzekļu pielietojumam un valsts ieviestai dzimstības kontrolei, – viņi tomēr veiksmīgi saduļķoja ūdeņus, piesārņojot tekstus, un tādējādi tika pavērts ceļš uz brīvu un divdomīgu doktrīnas interpretāciju modernistiskās noskaņās, kas arī veidoja pamatu turpmākiem maldiem.

 

Jānis Pāvils II drosmīgi meklēja ceļus, kā iebīdīt Koncilu atpakaļ pareizajās sliedēs, un kardināls Ratcingers netaupīja savus spēkus, lai šajā darbā pāvestu atbalstītu, bet daži satricinoši gadījumi arī pašu pāvestu ievilka maldu tīklos, iespējams, tāpēc, ka viņš bija pirmais ārzemju pāvests Vatikāna kūrijā, kuru pilnībā pārvaldīja itāļi, kūrijā, kuru viņš bija mantojis vēl no Montīni laikiem un kura kaut kādā mērā bija uzņēmusi sevī arī Koncila gadu noskaņojumu ar visiem tā maldiem. Citādi nevarētu izskaidrot lēmumu ieturēt tik skarbu attieksmi pret bīskapu Marselu Lefebru, kurš bija liels Koncila pretinieks un Svētā Pija X brālības dibinātājs. Šādu pašu attieksmi stingri uzturēja arī kardināls Akille Silvestrīni, Vatikāna Valsts sekretāra Agostīno Kazaroli protežē. Kā viens, tā otrs bija uz Austrumiem vērstas politikas veicinātāji. Tā bija Baznīcas politika tuvināties padomju komunistu pasaulei. Lefebrs tika ekskomunicēts, balstoties uz Romas kūrijas kreisā spārna radikāļu lūgumu, kaut arī Ratcingers bija pretējos uzskatos. Franču arhibīskaps tika sodīts, jo, lai arī cik paradoksāli tas nebūtu, viņš [ar Tradīciju] konsekventi pierādīja Vatikāna II koncila kontinuitātes hermeneitikas neesamību.

Kā atkārtoti uzsvēra Vojtilas draugs Vitorio Mesori, kas viņu vienmēr apbrīnojis, svētais Jānis Pāvils II pat nespēja iegrožot un savaldīt “Asīzes garu” ar visiem tā izlēcieniem. Mesori nosodīja nepieņemamās izdarības Asīzē 1986. gada 27. oktobrī, Vispasaules Miera dienā, kas sniedzās līdz pat pagānisku ritu piekopšanai Svētā Franciska bazilikā, cāļu kaušanai uz svētās Klāras altāra, ezotēriskām dejām un citām līdzīgām darbībām. Šie pārkāpumi bija paslīdējuši garām pat Ratcingeram, kurš vēl iepriekšējās dienās bija iejaucies, lai pārtrauktu citas apšaubāmas iniciatīvas ar ķecerīgu nokrāsu.

Visas šīs iniciatīvas kalpoja vien tam, lai sagatavotu vietu tādam ekumenismam, kas ne tuvu nebija tendēts uz savstarpējas cieņas pilnu attiecību veidošanu starp dažādām ticībām dialoga zīmē, bet tā vietā izvirzīja pavisam citus mērķus – idejas leģitimāciju par universālu Baznīcu, par vienu un vienādu Dievu ikvienam, par to, lai katram cilvēkam būtu brīvība izvēlēties tādu baznīcu, kas vislabāk atbilst viņa vēlmēm, jo pestīšanas iemantošanai pietiekot ar to, ka tic vienam Dievam, un tā neesot atkarīga no kristības. Šādu ideju attīstība sevi piesaka arvien redzamākā veidā tieši pēdējos gados, jau pēc Ratcingera ēras, kuru raksturoja Benedikta XVI centieni no jauna apstiprināt hermeneitikas kontinuitāti, lai izrādītu pretsparu Vācijas bīskapu pūliņiem paātrināt saišu saraušanu ar Tradīciju, it īpaši morāles jomā, un panākt nacionālo Bīskapu konferenču neatkarību no Romas. Un šādi projekti rod Bergoljo labvēlību, it īpaši pateicoties vācu kardināla Valtera Kaspera ietekmei uz pašreizējo pāvestu, kurš iedvesmoja arī Sinodi par ģimeni un meklējumus jaunu iespēju pavēršanai šķirtajiem, vairākkārt precētajiem, kopā dzīvojošajiem pāriem un geju savienībām, un ir visnotaļ pazīstams kā attiecību tuvināšanās rosinātājs ar luterāņiem un protestantu pasauli.

Sinode par Amazoni bija loģiskas sekas politikai, kas virzīta uz sinkrētisma uzvaru vispārēja Dieva vārdā, kurš kā tāds ir atpazīstams un var tikt godināts jebkurā formā, simbolā vai dievībā, neatkarīgi no tā, vai tas būtu kristīgā vai pagāniskā veidā. Līdz ar to tiek degradēta arī Katoļu Baznīcas nozīme, un Baznīca tiek padarīta vien par kaut kādu labā veicināšanas aģentūru vai nevalstisku organizāciju, kas ir spējīga savā veidā palīdzēt cilvēkiem, stiprināt solidaritāti un ikvienu sirsnīgi uzņemt. Baznīcai vairs nav nekādu mērķu, kas saistītos ar cilvēku atgriešanu pie ticības, tomēr tai vēl ir interese par ticības iekļaušanu planētas globālisma projektā (tādējādi izskaidrojot korāna lasīšanu Baznīcā kā cieņas apliecinājumu musulmaņu migrantiem, kas tiek sveikti universālā sorosiešu humanitārisma vārdā).

Arhibīskapam Vigano ir taisnība. Ir pienācis laiks spriest par Vatikāna II koncilu un par tā nestajiem augļiem. Mēs paliekam cerībā, ka nākotnes pāvests varētu uzklausīt šādu lūgumu un veikt dziļu revīziju priekšstatos par to, kādas ir zīmes, kas norāda uz vienu un patiesu ticību, vienu patiesu Evaņģēliju, vienu un pareizu Maģistēriju, vienu patiesu Iemiesoto Vārdu, Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, Dievu, kas kļuva cilvēks, lai glābtu cilvēci.

 Ameriko Maskaruči

 

*

Termins Izoloto shizmaattiecas uz 1968. gadā notikušo šķelšanos starp Florences priekšpilsētas Izoloto prāvestu donu Enco Madzi(Enzo Mazzi)un viņa arhibīskapu. Dons Madzi, “strādnieku priesteris”, kurš, šķiet, vairāk simpatizēja komunistiem un sociālistiem nekā kristīgajiem demokrātiem, nolēma iet pats savu ceļu. To viņš attaisnoja ar, viņaprāt, cēlo mērķi “pārvarēt plaisu starp ticīgajiem un neticīgajiem, starp labo un ļauno, starp priesteriem un lajiem, starp svēto un pasaulīgo, starp partijām.” Viņu atbalstīja arī tā laika kreisi noskaņotais Florences mērs Džordžo La Pira (Giorgio La Pira). Arhibīskaps atbrīvoja donu Madzi no prāvesta pienākumu pildīšanas. Taču dons Madzi neatkāpās, viņš atņemtās draudzes vietā Izoloto priekšpilsētā nodibināja “pagraba kopienu”, kas kļuva par paraugu citu šādu kopienu izveidei visā Eiropā. Tā bija shizma. 1974. gadā Madzi tika suspendēts, un viņam vairs nebija tiesību veikt priestera kalpojumu. Drīz pēc tam Madzi iecēla atpakaļ laju kārtā. Kaut arī Baznīca neatzina izveidoto pagraba kopienu, to apmeklēja līdzīgi domājoši priesteri no visas pasaules un noturēja tajā dievkalpojumus.

Pats Madzi kļuva par pastāvīgu korespondentu Eudžēnio Skalfari (Eugenio Scalfari) izdotajā kreisi noskaņotajā ikdienas laikrakstā La Reppublica un komunistu ikdienas izdevumā Il Manifesto. Tur arī 2010. gadā tika nopublicēta viņa pēdējā grāmata “Herēzes vērtība”. Madzi nomira 2011. gadā 84 gadu vecumā. Izpildot viņa pēdējo vēlēšanos, Madzi ķermenis tika sadedzināts. (pēc interneta resursiem)

 

Avots:

Americo Mascarucci, La rivoluzione di papa Francesco, marcotosatti.com