Vai katolis drīkst apšaubīt Vatikāna II koncilu?

Otrdiena, 18 Augusts 2020 20:26

Piedāvājam Džuzepe Pellegrino pārdomas par Vatikāna II koncilu, ko viņš izvērš saskaņā ar sv. Akvīnas Toma sholastisko metodi, apkopojot iebildumus un dodot precīzu atbildi.

*****

Vai katolis drīkst apšaubīt Vatikāna II koncilu?

 

  1. Iebildums. Domājams, ka katolim nav tiesību apšaubīt koncila mācību. Katram katolim jāpieņem ekumeniskā koncila autoritāte, un Vatikāna II koncils bija 21. ekumeniskais koncils. Tātad to nedrīkst apšaubīt.
  2. Koncila dokumentos ir daudz norāžu uz iepriekšējo ekumenisko koncilu mācību, kā arī uz pāvesta dokumentiem un Baznīcas tēvu un doktoru rakstiem. Tādējādi apšaubīt koncila mācību nozīmēt apšaubīt Tradīciju. Katoļiem tas nav pieļaujams, tāpēc koncilu nedrīkst apšaubīt.
  3. Pēckoncila mācība precizējusi strīdīgos jautājumus koncila interpretācijā. Tādējādi, lasot Vatikāna II koncila dokumentus šo skaidrojumu kontekstā, katolis varētu zināt pareizo Baznīcas tradīcijas mācību. Tāpēc nevar apšaubīt “īstā Koncila” mācību.
  4. Jebkādas doktrināras neskaidrības vai haosa rašanās nav saistāmas ar koncilu perse. Šādas neskaidrības un haoss var tikt novērsti, pareizi interpretējot koncilu saskaņā ar pēctecību. Bet tas nozīmē, ka koncila mācība ir pamatota. Tas vēlreiz apstiprina, ka “patiesā Koncila” mācību apšaubīt nedrīkst.

 

Sed contra, profesors Roberto De Mattei saka: “Mēs iesakām uzmanīgi nošķirt teoloģisko dimensiju dokumentos no faktiskās dimensijas attiecībā uz vēsturiskiem notikumiem” (The Second Vatican Council: An Unwritten Story, Loreto Publications, 2012, p. xviii). Tieši šī faktiskā dimensija sniegs skaidrību pašreizējā “izņēmuma stāvoklī” Baznīcā un tādējādi ļaus izrakstīt piemērotu līdzekli pašreizējās nepieredzētās Baznīcas krīzes situācijā. Tādēļ ne tikai var, bet vajadzētu izpētīt to, kas aicināja un vadīja koncilu, patieso nodomu faktisko dimensiju.

Attiecīgi, skaidri jānošķir teoloģijas un vēstures disciplīnas. Ir skaidrs, ka Vatikāna II koncils atbilst visām ekumēniskā koncila teoloģiskajām prasībām, un koncila tēvi pielika visas pūles, lai parādītu, ka viņu mācība saskan ar iepriekšējo ekumēnisko koncilu pēctecību un Baznīcas tēvu un doktoru tradīciju. Bet faktiski no paša sākuma koncils tika sasaukts un sanāca ar mērķi maldināt Baznīcu un ieviest kļūdas un neskaidrību pašā tās sirdī. Tādēļ izskatāms ir vēsturiskā fakta jautājums, kas jāskata ar lielu uzmanību, lai pieņemtu pamatotu spriedumu par koncila būtību.

Arhibīskaps Karlo Marija Viganò raksta: “Pārsteidzošā kārtā cilvēki joprojām nevēlas izpētīt pašreizējās krīzes pamatcēloņus, aprobežojoties ar nožēlu par esošajām pārmērībām, it kā tie nebūtu loģisks un neizbēgams rezultāts plānam, kas orķestrēts pirms gadu desmitiem. ” Tieši šis plāns, šis valsts apvērsums, kas tika realizēts ar Vatikāna II koncilu, ir jāizpēta padziļināti, lai pilnībā izprastu vēsturisko kontekstu, kurā vairums labu bīskapu tika maldināti un ar tiem tika manipulēts, apstiprinot koncila postošos tekstus.


Atbilde uz 1. iebildumu. Koncils tiešām tika likumīgi īstenots saskaņā ar kanoniskajiemlikumiem, bet tas tikai vēl vairāk palielina tā destruktīvo spēku. Tā autoritāte bija daļa no plāna. “Sākotnēji tas tika pakļauts nopietnām piektās kolonnas manipulācijām, kas iespiedās pašā Baznīcas sirdī, sagrozot tās mērķus, kas apstiprinās visiem redzamajās postošajās sekās” (Abp. Viganò). Katru tā rašanās, sagatavošanas, izpildes un ieviešanas aspektu var apšaubīt.

Atbilde uz 2. iebildumu. Ja kļūtu zināms fakts par koncila dokumentu autoru ļaunprātīgu nodomu un “plānu”, tad šo pašu ļaundaru cītīgie centieni citēt Tradīciju, iepriekšējos ekumeniskos koncilus, pāvestu dokumentus un Baznīcas tēvus un doktorus, lai maskētu savu revolūciju, tikai palielina viņu krāpšanas un maldināšanas bīstamību.

Atbilde uz 3. iebildumu. Jau ar pašu Pāvilu VI pēckoncila mācība ārkārtīgi pūlējās risināt “pēckoncila krīzi”. Pastāvīgie centieni, lai nodrošinātu koncila pareizu interpretāciju un īstenošanu, bija, var sacīt, nepareizas diagnozes noteikšana. Lai arī nākamie pāvesti šķita pārliecināti, ka krīzes risinājumu var atrast pareizā koncila interpretācijā, viņi acīmredzot nesaprata, ka koncils nav krīzes risinājums, bet drīzāk tās cēlonis.

Atbilde uz 4. iebildumu. Mēs vairs nevaram izlikties, ka tas, kas notika pēc Vatikāna II koncila, pat līdz elku pielūgšanai Svētā Pētera bazilikā “Vatikāna II koncila” vārdā, nav saistīts ar “koncila pasākuma” – “īstā koncila” per sevēsturisko gaitu. Kā saka De Mattei, "kaut kas notika pēc koncila kā tam atbilstošas sekas…” Laikposma starp 1959. gada 25. janvāri un 1965. gada 8. decembri notikumu rekonstrukcija ir neizbēgams priekšnoteikums nopietnām pārdomām par Vatikāna II koncilu" (Turpat, xix. lpp.).

 

 

Avots:

Džuzepe Pellegrino, H.E.D. WHETHER IT IS LICIT FOR A CATHOLIC TO QUESTION VATICAN II?, marcotosatii.com