Benedikts XVI: Tikai līdz ar Dievu cilvēks ir liels. Ar Mariju mums ir jāsāk saprast, ka tas tā ir.

Sestdiena, 15 Augusts 2020 22:17

Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos piedāvājam plašus izvilkumus no emeritētā pāvesta Benedikta XVI homīlijas, ko viņš teica 2005. gada 15. augustā.

 ***

Marijas Debesīs uzņemšana ir prieka diena. Dievs ir uzvarējis. Mīlestība ir uzvarējusi. Dzīvība ir uzvarējusi. Marijas Debesīs uzņemšana atklāj, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi, ka Dievam pieder patiesais spēks un ka Viņa spēks ir labums un mīlestība.

Marija ir uzņemta debesīs ar dvēseli un miesu: arī miesai ir vieta Dievā. Debesis vairs nav mums ļoti tāla un nepazīstama vieta. Debesīs mums ir Māte. Un Dieva Māte, Dieva Dēla Māte ir mūsu Māte. Viņš pats to mums teica. Jēzus viņu mums deva par mūsu Māti, kad teica savam māceklim un visiem  mums: Lūk, tava Māte”. Debesīs mums ir Māte. [..]

Evaņģēlijā esam dzirdējuši Magnificat dziedājumu, šīs dzejiskās rindkopas nāca no Marijas lūpām, no Marijas sirds, ko iedvesmoja Svētais Gars. Šajā brīnišķajā dziedājumā atspoguļojās visa Marijas dvēsele, viņas personība. Mēs varam teikt, ka šis dziedājums ir īsta Marijas ikona, kurā varam viņu skatīt tādu, kāda viņa ir. Es gribētu šeit izcelt divus šī skaistā dziedājuma aspektus.

 

Dziedājums sākas ar vārdiem Magnificat  – augsti slavē Kungu mana dvēsele, proti, pasludina Viņu par lielu. Marija karsti vēlas, lai Dievs ir liels pasaulē, liels viņas dzīvē, ir klātesošs starp mums. Marijai nav baiļu, ka Dievs var kļūt mūsu konkurents, ka mums var atņemt kaut ko no mūsu brīvības, sava lieluma dēļ mums atņemt kaut ko no mūsu vitālās telpas. Viņa zina, – ja Dievs ir liels, arī mēs esam lieli. Mūsu dzīve netiek nomākta, gluži pretēji, pacelta un paplašināta – un tieši tad kļūst liela Dieva spožuma gaismā.

Tas fakts, ka mūsu pirmvecāki domāji pretēji, bija pirmgrēka kodols. Viņi baidījās, ka tad, ja Dievs būs pārāk liels, Viņš tiem atņems kaut ko no viņu dzīves. Viņi domāja, ka Dievs ir jānostumj malā, lai iegūtu telpu sev. Šis ir arī lielais modernā laikmeta kārdinājums, pēdējo trīs–četru gadsimtu kārdinājums. Arvien vairāk tika domāts un teikts: ak, šis Dievs, Viņš vairs neatstāj vietu mūsu brīvībai, ar saviem baušļiem Viņš sašaurina mūsu dzīves telpu, tāpēc Dievam ir jāpazūd; mēs vēlamies būt autonomi, neatkarīgi. Bez šī Dieva mēs paši kļūsim par dieviem, darot to, kas mums patīk ar mūsu dzīvi.”

Šīs ir arī pazudušā dēla domas, kas nesaprata, ka viņš ir brīvs tikai tāpēc, ka dzīvo tēva mājās. Viņš aizgāja uz tālām zemēm un iztērēja savas dzīves spēkus. Viņš saprata, ka tikai atgriežoties tēva mājās, viņš var patiesi kļūt brīvs, visā savas dzīves krāšņumā. Tāpat notiek arī modernajā laikmetā. [..]

Taču tur, kur Dievs izzūd, cilvēks nekļūst liels. Gluži pretēji, viņš pazaudē dievišķo cieņu, pazaudē Dievišķo spožumu uz sava vaiga. Beigu beigās sāk domāt, ka viņš ir akla evolūcijas procesa produkts un kā tāds var būt lietots un izmantots kā lieta. Tas ir tieši tas, ko mūsu laikmeta pieredze mums apstiprina.

 

Tikai līdz ar Dievu cilvēks ir liels. Ar Mariju mums ir jāsāk saprast, ka tas tā ir. Mums nav jāattālinās no Dieva, bet jādara Dievs klātesošs. Jādara, lai Viņš ir liels mūsu dzīvē, tad arī mēs kļūstam dievišķoti; tad viss dievišķās cieņas spožums pieder arī mums. Īstenosim to mūsu dzīvē. Tas ir svarīgi, lai Dievs kļūst liels starp mums, privātās un publiskās dzīves telpā. Publiskajā dzīvē ir svarīgi, ka Dievs ir klātesošs, piemēram, patiecoties krustiem publiskajās ēkās. Tāpēc, ka tikai tad, ja Dievs ir klātesošs, mums ir kopējs orientieris, kopīgs ceļš: pretējā gadījumā kontrastus vairs nevar savienot, ja neatzīstam kopējo cieņu. Darīsim Dievu lielu mūsu publiskajā un privātajā dzīvē. Tas nozīmē dot Dievam vietu mūsu ikdienas dzīvē, sākot ar rīta lūgšanu, un pēc tam veltot Dievam laiku, veltot Dievam svētdienu. Mēs nezaudējam mūsu brīvo laiku, to atdodot Dievam. Ja Dievs ienāk mūsu laikā, viss mūsu laiks kļūst liels, plašs un bagāts.

 

Otrais novērojums. Šī Marijas Magnificatpoēzija ir pilnīgi oriģināla, taču reizē tas ir “gobelēns” no Vecās Derības “diegiem”, ko veido Dieva Vārds. Tādējādi mēs redzam, ka Marija uzturējās Dieva Vārdā kā mājās, dzīvoja no Dieva Vārda un bija Dieva Vārda caurstrāvota. Tādā mērā, kādā viņa runāja ar Dieva Vārdiem, viņa reizē domāja ar Dieva Vārdiem, viņas domas bija Dieva domas, viņas vārdi Dieva Vārdi. Viņa bija dievišķās gaismas piepildīta un tāpēc viņa bija tik starojoša, tik laba, tik daudz izstaroja mīlestību un labumu [..]

Tas, kurš domā līdz ar Dievu, dara labi, un tas kurš runā ar Dievu, runā labi. Tam ir derīgi kritēriji, lai izvērtētu visas pasaules lietas. Tas kļūst zinošs, gudrs un tai pat laikā labs. Tas kļūst arī spēcīgs un drosmīgs, ar Dieva spēku tas pretojas ļaunumam un veicina pasaulē labo.

Un tā Marija runā arī ar mums, runā mums un mūs aicina pazīt Dieva Vārdu. Un mēs to varam darīt dažādos veidos: lasot Svētos Rakstus, galvenokārt piedaloties liturģijā, pateicoties kurai liturģiskā gada laikā Svētā Baznīca atver mūsu priekšā visu Svēto Rakstu grāmatu. Viņa to atver mūsu dzīvei un to dara klātesošu mūsu dzīvē. [..]

 

Marija ir uzņemta ar miesu un dvēseli debesu godībā un ar Dievu un Dievā ir debesu un zemes karaliene. Vai tāpēc viņa ir tālu no mums? Patiesība ir gluži pretēja. Tieši tāpēc, ka viņa ir Dievā un ar Dievu, viņa ir tuvu katram no mums. Kad viņa dzīvoja virs zemes, viņa varēja būt tuvu tikai dažiem cilvēkiem. Esot Dievā, kurš ir tuvu mums, vēl vairāk, kurš ir mūsos, Marija ņem dalību šajā Dieva tuvumā. Esot Dievā un ar Dievu, viņa ir tuvu katram no mums, pazīst mūsu sirdi, var dzirdēt mūsu lūgšanas, var mums palīdzēt ar savām mātes rūpēm, un viņa, kā to teica Kungs, mums ir dota kā Māte, pie kuras varam vērsties katru mūsu dzīves brīdi. Viņa mūs vienmēr uzklausa, vienmēr mums ir tuvu, un kā Dēla Māte, viņa ņem dalību Dēla varā, Viņa labestībā. Mēs vienmēr varam uzticēt savas dzīves šai Mātei, kas nav tālu no katra no mums.

 

Šajā svētku dienā pateiksimies Kungam par Mātes dāvanu un lūgsim Mariju, lai viņa mums palīdz katru dienu atrast pareizo ceļu. Amen.

 

 

Pēdējo reizi rediģēts Sestdiena, 15 Augusts 2020 22:26