Kas tā par civilizāciju? Ķīmiskais aborts mani ieveda šausmīgos maldos

Otrdiena, 25 Augusts 2020 12:22

Intervija ar itāliešu modeli, kas veica ķīmisko abortu ar tableti RU 486, tika publicēta pēc tam, kad Itālijas veselības ministrija deva zaļo gaismu mājas aborta procedūras ar tableti RU 486 legalizācijai.

 “Man teica: sāpēs tikai mazliet stiprāk par parastām mēnešreizēm. Taču es locījos krampju sāpēs un zaudēju samaņu. Man klabēja zobi, biju pilnībā dehidrēta. Izgrūdu savu bērnu, sēžot uz bidē, un aizskaloju viņu kanalizācijā; medmāsas man jautāja, vai esmu beigusi. Tas bija šausmīgi, es veselu gadu murgoju, un tad man atrada fibromu."

 Šo dramatisko pieredzi onlinežurnālam Nuova Bussola Quotidiana pastāstīja Itālijas modele, slepkavnieciskās RU 486 tabletes upuris, Nataša B. Viņa brīdina politiķus, kas palīdzēja legalizēt šo DIY aborta (self-induced abortion) veidu: "Mans ārsts mani pievīla sakot, ka aborts mājās būs ērtāk. RU 486 nav nedz drošs, nedz civilizēts vai nesāpīgs." Nataša to veica tādēļ, ka viņa nezināja, kas tas ir, tas viņai bija pirmais aborts.

“Ministra kungs Speranza (Itālijas veselības ministrs Roberto Speranza), jūs nekad neesat veicis abortu ar šo tableti. Es no savas puses nevaru sev piedot, ka nogalināju savu bērnu. Nav taisnība, ka RU 486 ir nesāpīgs kā pastaiga parkā. Gluži otrādi, tas ir briesmīgs. Es esmu cietusi milzīgas mokas, un jums tas ir jāzina.”

 

38 gadus vecā modele un trenere Nataša B. cenšas pārvarēt lielās sirdssāpes, ko slēpj viņas ogļu melnās acis un garo matu apmetnis. Uzsākot interviju, viņa teica: “Manam stāstam jāatver meiteņu acis.”

Vai juties piemānīta?

Jā. Jūlijā no sava partnera es cietu psiholoģisku un fizisku vardarbību. Ārste, kas ieteica tableti, nebija labs cilvēks.

Ko viņa jums teica?

Viņa centās nivelēt tabletes bīstamību. Viņa teica, ja es būtu viņas meita, viņa man to rekomendētu.

Vai tu nesaprati, kas ar tevi notiks?

Domāju, ka tas būs kaut kas cits. Protams, biju nobijusies, kaut ko par to biju lasījusi internetā, bet ārste likās ļoti iedrošinoša un mazliet nepacietīga, kad uzdevu jautājumus. Viņa man atkārtoja: "Bet nē, jums būs tikai nelielas vēdera sāpes. Tas būs kā menstruācijas, tikai mazliet stiprākas." Es nezināju, kur es iesaistos.

Tiešām?

Viņa teica, ka es izgrūdīšu savu bērnu bidē un man būs jānoskalo tas podā… (klusums) Vai zināt, ka par RU 486 tiek runāts kā par kaut ko drošu un nesāpīgu, lai to veiktu mājas kārtībā?

Veselības ministrs runāja par to tā, it kā mēs spertu soli tālāk civilizācijas attīstībā.

Kāda civilizācija? Pēc aborta es nezināju, ka mēnešiem ilgi murgošu par podā iemestiem bērniem, par to, ka, atverot ledusskapi, lai ielietu nedaudz ūdens, tur nāks laukā bērniņi. Nezināju, ka man sāksies panikas lēkmes. Tas neizklausās pēc lielas civilizācijas. Un neviens nerunā par pēcaborta sindromu. Es savām acīm esmu redzējusi 18-gadīgas meitenes veicam trešo abortu ar RU 486.

Vai tu atbalstīji abortus?

Es nekad nebiju sev uzdevusi šo jautājumu, taču teicu: "Ikvienam jābūt brīvai izvēlei". Tā var runāt, kad pats nekad to neesat pārdzīvojis. Toreiz es biju ļoti neatkarīga, nāku no labas ģimenes. Es studēju, esmu “emancipēta” sieviete, domāju, ka nekad nevajadzēs veikt abortu. Viss, kas jādara, ir dzimstības kontrole. Bet tad man bija veselības problēmas, sešus mēnešus iztrūka mēnešreizes. Bet patiesā problēma bija tā, ka paliku stāvoklī 37 gadu vecumā ar nepareizo partneri, un ārsts neko nedarīja, lai mani atrunātu.

Kā tā?

Esmu pārliecināta, ja būtu izmantojusi tās 7 dienas pārdomām, kā ieteikts, nebūtu to darījusi. Vairāk laika pārdomām būtu līdzējis. Es nekad nebūtu gājusi uz ķirurģisko abortu. Bet tad jau bija 8 nedēļas (limits pirms jaunajām norādēm bija 7 nedēļas, tagad – 9). Daktere teica, lai daru to drīz. Trīs dienas pavadīju raudot un drebot.

Kur tas notika?

Es devos uz Ligūriju, uz pilsētu, kur ārstei bija prakse. Mana pašas ginekoloģe ir apzinīga un iebilstu. Viņa nekad nebūtu ļāvusi man veikt abortu. Kad es viņai izstāstīju, viņa iesaucās: "Nati, kāpēc tu nenāci pie manis? Es tev būtu palīdzējusi."

Kāpēc tiki steidzināta?

Jo pēc likuma man nedrīkstēja dot tableti 8. nedēļā. Viņa uzrakstīja medicīnisku slēdzienu, ka man ir psiholoģiskas problēmas.

Vai ārsts nepastāstīja par augsto risku?

Kādi riski? Ārstam tas bija kā ieņemt aspirīnu. Jo vairāk jautājumus es uzdevu, jo vairāk viņa vedināja: "Tātad, kā jūs nopelnāt iztiku? Āā... modele? Nu, protams, es saprotu. Jums tas jāatrisina pēc iespējas ātrāk. Vai jūs es redzēju dažās reklāmās? Jūs esat tik skaista..." Viņa šādi runāja, lai novērstu manu uzmanību un attaisnotu traģēdiju, kuru man bija jāpiedzīvo.

Vai jūties izmantota?

Jā. Kā visas sievietes, kurām saka, ka RU 486 tablete neesot nekas sevišķs. Tās esot drošas, bez riskiem. Esmu ļoti labi izglītota, bet tai brīdī es skaidri nedomāju. Es biju ļoti neaizsargāta. Šādā stāvoklī tu tiešām neko nesaproti. Viss, ko tu saproti, ir tas, ka vajag atrast kādu, kurš par tevi parūpētos. Bet šie ārsti acīmredzami nerūpējas par tevi. Viss notika ļoti ātri. Man vajadzēja nogaidīt tās septiņas dienas, lai to pārdomātu, tomēr es visu sasteidzu.

Kas notika?

Ārsta vizītē mani nosūtīja uz slimnīcu jau pēc divām dienām, nenogaidot likumīgās septiņas. Otrdien palātā ieņēmu pirmo tableti (mifepristonu, kas nogalina augli).

Vai radās problēmas?

Nē. Bet norijot tableti, tu pilnībā apzinies, ka nogalini bērnu.

Kā bija ar otro – misoprostolu, kas izgrūž augli, radot kontrakcijas un asiņošanu?

Pieņēmu to ceturtdien. Atkal biju slimnīcas palātā. Pēc 15 minūtēm kļuva nelabi un stipri vēmu, tā ka pilnīgi atūdeņojās organisms. Sāka klabēt zobi, tik skaļi, it kā būtu īsts sals. Pasaucu ārsti.

Ko viņa teica?

Viņa tur stāvēja, skatījās uz mani un pacēla rokas: “Nu tā tas arī notiek. Man ļoti žēl…”

Viņi tev neko neiedeva?

Tikai ibuprofēnu, bet es to tūdaļ izvēmu. Man bija briesmīgas kontrakcijas, locījos gultā sāpēs un ģību katrreiz, kad gāju uz tualeti.

Ko darīja mediķi?

Ik pa brīdim ienāca un vaicāja, vai izgrūšana jau notikusi, un es tikai visu laiku atbildēju – nē. “Tad jūs šovakar ejat mājās.” Viņi paturēja mani vēl stundu, kamēr mocījos lielās sāpēs vēdera lejasdaļā, un vienīgā palīdzība bija tupēt uz bidē un liet karstu ūdeni uz manām ģenitālijām. Un tad tas… (klusums).

…kas notika?

Es izgrūdu sarkanu augļa maisiņu, kurā bija bēšs auglis. Tas bija mans bērniņš. Man vajadzēja to pacelt un noskalot podā.

Piedod, nezinu, kā turpināt runāt par to.

Es raudāju izmisīgi. Atpazinu to ļoti labi, jo tas ir skats, kurā uzreiz ir skaidrs, kas tas ir. Tas bija mans bērniņš, kurš tikko bija miris. Medmāsa apsēdās blakus un noslaucīja manas asaras. Tad es saģērbos un gāju mājās ar visu smago nastu sirdī – vainas apziņu un fiziskām sāpēm…

Vai redzat, kāpēc viņi tagad atļauj sievietēm iet mājās pēc tabletes pieņemšanas? Jo pat dakteri un māsas slimnīcā nespēj skatīties uz šīm lietām. Visiem ir skaidrs, kas notiek. Tāda bija šī “spēcīgākā menstruēšana” un tas, ko dakteri sauc par “pastaigu parkā”.

Kas notika vēlāk?

Milzu mocības, krampji nedēļām ilgi. Pēc 10 dienām dzemde nebija iztīrījusies, tāpēc devos pie savas ginekoloģes. Izstāstīju visu, jutu lielu kaunu. Viņa mani pieņēma asarās. Tad konstatēja fibromu, asinīs bija augsts audzēja rādītāju līmenis.

Vai tās ir RU 486 lietošanas sekas?

Viņa bija ļoti aizdomīga, man noteikti nekas tāds agrāk nebija bijis.

Nataša, tas ir ļoti smags stāsts, bet bija vērts to izstāstīt. Vai esi sev piedevusi?

Nē, es nekad sev nepiedošu, jo Dievs gribēja dot man šo skaisto dāvanu, un es to izmetu mēslainē.

Bet tev bija drosme runāt.

Es ceru, ka tas izglābs citas sievietes un meitenes no tām sāpēm, ko es jūtu.

Vai baidies tikt stigmatizēta?

Jā, visa pasaule mani nosodīs. Bet tie, kas mani bombardē un apgalvo, ka sievietēm ir jādod brīva izvēle, nav gājuši cauri abortam.

Ir stāsti par sievietēm, kas ir atgriezušās, kurām vairākkārt ir bijis aborts. Vai esi domājusi par to, ka pirmais, kas tev piedos, būs mazais zēns vai meitiņa, ko tu nesi savā klēpī?

Ļaujiet man pateikt, ko nevienam neesmu teikusi.

Protams, droši…

Manam bērnam būtu bijis jāpiedzimst marta pirmajā nedēļā, un tieši no tā laika man vairs nav murgu. Es sāku sapņot par mazu meitenīti savās rokās. Pamodos laimīga, jutos labāk.

Ko tu gribētu pateikt ārstiem Augstajā Veselības aizsardzības padomē par RU 486 briesmām?

Lai nekad to nelieto. Tik vienkārši.

Un ko teiksi tai ārstei, ja viņu atkal satiksi?

Ka tik daudz tiek runāts par brīvību, bet nekad par veselību. Ka sievietes tiek uzskatītas par priekšmetu, un tā ir briesmīga sajūta. Es pat nezināju, kas ir pēcaborta sindroms, un tas ir drausmīgi. Nav runa par to, lai sievieti piespiestu paturēt bērnu. Bet par to, kā palīdzēt viņai domāt. Man nebija vajadzīga finansiāla, bet gan psiholoģiska palīdzība. Toties šī ārste nemaz nemēģināja izprast situāciju. Viņai rūpēja tikai, lai es lietoju šo tableti, jo tas bija ātrākais veids, kā atrisināt problēmu. Tagad man jātiek galā ar visu šo vainu.

Tu esi saņēmusi traumu, bet tas, ka esi šeit, lai par to runātu un ziņotu par to, kas notiek, ir tavs ceļš. Tava dzīve nebeidzās tajā slimnīcas palātā.

Varbūt. Es tikai nevarēju par to nepateikt.

Tavs ceļš sākās, kad pieņēmi to tableti, bet nav vēl beidzies.

Ceru. Tikai Dievs zina, kur tas mani vedīs.

 

Andrea Zambrano, "What civilisation? Chemical abortion led me into a dreadful deception.", newdailycompass.com/en