Brīnums: Piedzīvojot dzemdības 24. nedēļā, mēs ar bērniņu izturējām augsta riska grūtniecību

Ceturtdiena, 11 Aprīlis 2019 20:06

Mana grūtniecība sākās kā daudzas citas – divas mazas rozā līnijas, šoks, prieks un pāri plūstoša mīlestība. Mēs pateicāmies Dievam par šo dāvanu, par šo otro iespēju pēc pirmajā grūtniecības trimestrī pazaudētā pirmā bērniņa. Manī attīstījās jauna dzīvība. Centos ievērot veselīgu dzīvesveidu – lietoju vitamīnus, atbilstošu, labu pārtiku, dzēru daudz ūdens.

Manā veselības stāvoklī bija dažas neskaidrības, kā dēļ pēc iespējas ātrāk pieteicos pie dzemdību speciālista. Sestajā nedēļā mēs dzirdējām bērniņa sirdspukstus. Man bija jāpasargā šī mazā dzīvībiņa. Septītajā nedēļā sāku justies slima – man diagnosticēja nopietnus veselības traucējumus. Slimība bija tik nopietna, ka man visur nācās nēsāt līdzi maisiņus ar šķidrajiem medikamentiem un pretiesnu zālēm. Principā, man nekas no tā visa nepalīdzēja, bet bērniņš manās miesās joprojām bija vesels, un tas bija galvenais.

 

Devītajā grūtniecības nedēļā man bija jāveic kārtējās asins analīzes. Joprojām jutos slima un miegaina, man trūka elpas, reiba galva. Ar manu bērniņu joprojām viss bija kārtībā, tas atviegloja manas sāpes. Dažas stundas pēc analīžu veikšanas man piezvanīja vecmāte – viņa teica, ka nespēj mani medicīniski apkopt, jo manām asinīm trūkstot kapacitātes izturēt grūtniecību. Ārste ieteica vērsties pie citiem mediķiem.

 

Desmitajā grūtniecības nedēļā satikos ar mediķi, kurš specializējās asins slimībās. Šis ārsts man pavēstīja sliktas ziņas – man diagnosticēja retu kaula asiņu slimību, kas nozīmēja, ka manā ķermenī neizstrādājās pietiekami daudz asiņu, lai uzturētu manis pašas dzīvību, nemaz nerunājot par bērniņu.

 

Divpadsmitajā nedēļā satikos ar vecmāti, kas specializējās augsta riska grūtniecībās. Ārste man pavēstīja, ka bērniņš neizdzīvos ilgāk kā pirmo trimestri. Tas esot tikai laika jautājums. Mediķi man piedāvāja pārtraukt grūtniecību – apstādināt mazo dzīvībiņu manī, nogalināt šo pupiņas izmēra cilvēciņu, kuru ar prieku vēroju kustamies manī iknedēļas ultrasonogrāfijās.

 

Mēs ar vīru palikām nelokāmi savā izvēlē – mēs vēlējāmies turpināt šo grūtniecību. Ārsti izstrādāja plānu – katru nedēļu devos uz ultrasonogrāfiju un asins atveseļošanu, lai bērniņš varētu izdzīvot. Plāns bija efektīvs. Divdesmit trešajā nedēļā devāmies uz kārtējo ultrasonogrāfiju. Mēs uzzinājām, ka gaidām meitenīti, kura ar katru dienu kļūst arvien stiprāka. Mēs ar vīru nevarējām vienoties par mazās vārdiņu – palikām pie Ēdenes Greisas. Viņa bija veselīgs bērns, atbilstoši svēra un bija aktīva.

 

Četras dienas pēc divdesmit trešās grūtniecības nedēļas iestāšanās mana meitiņa sāka piedzīvot grūtības, kuras ārsti paredzēja – placenta nespēja veikt savu funkciju. Mani nekavējoties nogādāja slimnīcā. Asinsspiediens bija ārkārtīgi augsts. Ārsti ieteica nekavējoties dzemdēt, bet es atteicos. Man noteica gultas režīmu un nemitīgu medicīnisku novērošanu.

Divas dienas pēc grūtniecības divdesmit ceturtās nedēļas iestāšanās mans asinsspiediens uzlēca nebijušos augstumos. Ārsti brīnījās, ka man nebija sākušies krampji. Tajā dienā man veica vairākas asins atveseļošanas procedūras, bet mans ķermenis ātri izlietoja jaunās asins rezerves. Nākamajā dienā mediķiem beidzot izdevās manu stāvokli normalizēt. Vienīgais – nevarēja pateikt, uz cik ilgu laiku. Manā priekšā bija trīs iespējamās izvēles – atteikties dzemdēt un riskēt ar savu un meitiņas dzīvību, sākt vaginālās dzemdības un cerēt, ka asinis spēs pildīt savas funkcijas visa dzemdību procesa laikā, vai veikt ķeizargriezienu.

 

Pēdējās divdesmit četras nedēļas veda manu bērniņu uz dzīvību. Es nedrīkstēju padoties. Otrais variants man būtu bijis tas labākais, bet iespējamā vaginālo dzemdību trauma būtiski samazinātu meitiņas izdzīvošanas iespējas. Ja es būtu izvēlējusies to, un dzemdību laikā kristos svarīgie asins rādītāji, ārsti abortētu manu bērniņu. Mediķi mani brīdināja, ka es varētu arī nepārdzīvot ķeizargriezienu – trešo variantu, bet šajā gadījumā bērniņš būtu drošībā. Es nosliecos par labu šai izvēlei.

 

Es atceros nesatricināmo mieru, kuru sevī jutu. Mani ģimenes locekļi stāvēja visapkārt manai gultai. Mēs visi sadevāmies rokās, un mana māsa teica visskaistāko lūgšanu pasaulē. Ar visu savu sirdi es zināju, ka mana meitiņa ir drošībā. Dievs bija šo mazo cilvēciņu iedēstījis manā klēpī. Viņš vēlējās, lai tas dzimtu un dzīvotu. Es biju gatava pat būt tikai par trauku meitiņas iznēsāšanai, biju gatava atdot savu dzīvību, lai ļautu dzīvot bērniņam. 

 

45 minūšu operācija ievilkās trīs stundas. Ar bērniņu viss bija kārtībā. Viņu nogādāja intensīvajā nodaļā, un meitiņas tētis bija pie viņas. Meitenīte izskatījās burvīgi! Tomēr, kad pēc operācijas man noņēma respiratoru, manas plaušas piepildījās ar šķidrumu. Es nezinu visas detaļas, visu atceros ļoti miglaini. Piecas dienas pavadīju intensīvās terapijas nodaļā. 

 

Manai meitiņai kopš dzimšanas bijuši dažādi veselības sarežģījumi, taču viņa izdzīvoja! Viņa izjuta asins analīžu un injekciju sāpes. Viņa izvairījās no cilvēku pieskārieniem. Meitenīte saprata, ka piedzīvo lietas, kuras viņai nebūtu jāpiedzīvo. Bērniņam tika veikta sirds operācija, tas piedzīvo krampjus, cieš no hroniskas plaušu slimības; ir vēl citi sarežģījumi, bet tiek prognozēts, ka mana meitiņa tiks tam visam pāri. 

 

Ēdenei Greisai šobrīd ir četri mēneši; viņa aug un cīnās katru dienu. Mana meitiņa piedzima, tikko sasniegusi otro trimestri, un viņa izdzīvoja. 

 

 

 

Avots: Leanna Hagarda, liveaction.org

Tulkoja Daiga Elizabete Kaša

 Foto: Eloísa Garrido, Pixabay

Pēdējo reizi rediģēts Ceturtdiena, 11 Aprīlis 2019 20:25