SEKSUĀLĀ VARDARBĪBA

“Lai jūsu sirdis nebīstas”

 

“Jo nav nekā noslēpta, kas netiktu atklāts, un nekā paslēpta, kas nekļūs zināms un nenāks atklātībā” (Lk 8, 17). Ir atklājusies patiesība par šokējoši lielu seksuālās vardarbības gadījumu skaitu Katoļu Baznīcā. Kristus Miesa cieš no strutainām brūcēm, kuras vairs ilgāk nevar apslēpt zem priesteru tērpa. Jauni atzinumi un jauni skandāli seko viens aiz otra. Statistika rāda, ka vairāk kā 80 % no seksuālās vardarbības gadījumiem Katoļu Baznīcā priesteri izmantojuši dažāda vecuma zēnus. Pirms neilga laika arhibīskaps Georgs Gensvains runāja par “Katoļu Baznīcas 11. septembri”, uz kuru tai jāraugās ar šausmām, “kaut arī šī katastrofa nesaistās ar vienu konkrētu datumu, bet ilgst daudzas dienas un gadus, nesot sev līdzi neskaitāmus upurus”[1]. Ja šis smago grēku bezdibenis paliktu mulsinošā tumsā, piesegts ar noklusējuma un iecietības pārklāju, nekādas izmaiņas, atgriešanās un šķīstīšanās vairs nebūtu iespējamas.

 

Bērnu un jauniešu seksuālā izmantošana, ar kuru nodarbojas pieaugušie, mūsu hiperseksualizētajā sabiedrībā ir plaši sastopams grēks. Taču, kad to dara priesteris, tas, kuru Dievs ir aicinājis ar visu savu dzīvi apliecināt Evaņģēliju un Jēzus piedošanu no krusta, tad bezdibenis, kurā viņš iekrīt, ir bezgalīgs kā viņam pašam, tā arī tiem, kurus viņš ir pavedis vai ar varu izmantojis. Viņš ir sagādājis cietušajai personai ne vien dziļu garīgu kaitējumu, bet vairumā gadījumu ir izdzēsis arī upura ticības ceļu. Tomēr Jēzus var un vēlas dziedināt cietušo un atbrīvot noziedznieku no grēka bezdibeņa.

 

Seksuālā vardarbība, kas plosās gan Baznīcas iekšienē, gan ārpus tās, ir viens no seksuālās revolūcijas rezultātiem. Tikai dažu gadu desmitu laikā tika atmestas jebkuras normas, kas regulē pienācīgu seksuālās enerģijas izlietojumu. Morāles standartu “nojaukšana” šobrīd var notikt bez ierobežojumiem – gan ar cilvēka saprāta līdzdalību, gan bez tās. Tagad jau visa sabiedrība ir gendera ideoloģijas piesūcināta. Jebkurš gan šo ideoloģiju drīzāk varētu uzskatīt par melīgu izdomājumu, it sevišķi apgalvojumus, ka mēs varam brīvi izvēlēties savu dzimumu un to pēc savas gribas izmainīt, ka pastāv “dzimumu saplūšana”, pārejas formas starp vīrieti un sievieti. Taču revolucionārajām manipulācijas stratēģijām piemīt tāds spēks, ka tām ir izdevies iespaidot tautas masu apziņu, patiesībā ne tikai masu, bet arī ietekmīgu personu apziņu, kas ieņem atbildīgus amatus universitātēs, politikā, medijos, biznesā, tiesu sistēmā, izglītībā – un pat baznīcās. Gendera pūķis var pacelt savas septiņas ar varas dārgakmeņiem izgreznotās galvas vienīgi tāpēc, ka tautās, kas reiz bija kristīgas, lielākajai cilvēku daļai Dievs ir miris un Viņa vietu ir ieņēmis “grēka cilvēks” (2 Tes 2, 3). Pat daudzi no tiem, kurus saista pienākums sludināt Dieva patiesību, kā izskatās, vairs netic, ka svētais, varenais, nemirstīgais Dievs, kura priekšā ikvienam nāksies atbildēt, tik tiešām eksistē.

 

Laicīgā pasaule ir iestrēgusi dilemmas priekšā. No vienas puses, lezbiešu, homoseksuāļu, biseksuāļu, transpersonu, interseksuāļu, zilo (LGBT) pieņemšana un atbalstīšana ir kļuvusi par varas elites vispārējās dienaskārtības sastāvdaļu. Ikviens, kas uzdrīkstas tai oponēt, riskē piedzīvot sociālu, politisku, profesionālu un ekonomisku sagrāvi. Taču, no otras puses, (homo)seksuālās vardarbības gadījumu atmaskošana kalpo kā visassākais zobens uzbrukumiem Baznīcai. Un tad citkārt tik agresīvais LGBT lobijs klusē. Viņi savu mērķi jau ir tikpat kā sasnieguši. Ar to viņi būs tikuši galā tad, kad Baznīca izsvītros no katehisma savu spriedumu par homoseksuālu uzvedību (KBK 2357–2359) kā neobjektīvu un ne tikai svētīs viendzimuma pārus, bet arī atzīs par pilnvērtīgām viendzimuma “laulības”. Taču nemuļķosim sevi: arī tad seksuālajā frontē neiestāsies miers, jo cīņa jau notiek par pilnīgu divdzimumu struktūras iznīdēšanu cilvēces eksistencē. Transpersonu aktīviste Rikija Vilhinsa par to ir izteikusies pavisam skaidri: “Lieciet binaritātei sadegt! Tikai darot galu mūsu kultūras apsēstībai ar to, kas “vīrišķs” un kas “sievišķs”, mēs būsim atpestīti.”[1]

 

Cik traģiski, ka tas, kas šādi runā, un ikviens, kas šādas runas uzklausa, nepazīst ne Pestītāju, nedz Dieva pestīšanas plānu visai cilvēcei. Tas ir mīlestības plāns, kurā centrālo vietu ieņem laulība, seksualitāte un ģimene. Un tas atspoguļojas vīriešu un sieviešu sirdīs kā ilgas pēc ilgtspējīgas mīlestības. Šis pestīšanas plāns ir atklāts Svētajos Rakstos. Baznīcas uzdevums ir sludināt tautai Dieva pestīšanas plānu, lai pasargātu cilvēkus no maldīgas izpratnes un piemērošanās valdošajai ideoloģijai, kā arī palīdzētu tiem dzīvot pilnvērtīgi no Dieva žēlsirdības klātbūtnes.

 

Ja Baznīca, kā vēl pēdējā palikusī autoritāte, pārtrauks turēties pie Bībeles patiesības, ka cilvēki tika radīti kā vīrietis un sieviete pēc Dieva tēla un līdzības (Rad 1, 27), tad arī ceļš uz pilnīgu sociālo struktūru likvidāciju un cilvēku sadomātiem nosacījumiem laulībai un ģimenei būs brīvs. Diez vai vairums bīskapu, priesteru un ticīgo vēl joprojām ir pārliecināti, ka mūsu identitātei kā vīrietim un sievietei un mūsu seksualitātei ir kaut kas kopīgs ar pestīšanas plānu, caur kuru Dievs mums vēlas dāvāt nākotni un cerību (sal. Jer 29, 11)?

 

Daudzi bīskapi un mediji problēmu saskata vienīgi “vardarbībā”, bet ne homoseksuālismā, kuru praktizē tik daudzi priesteri un bīskapi līdz pat augstākajiem garīdzniecības slāņiem. Tomēr tieši tā ir augsne, no kuras izaug vardarbība. Vai tās būtu Amerikas Savienotās Valstis vai Kanāda, Čīle, Argentīna, Beļģija, Īrija, Nīderlande, Vācija, Austrija vai Austrālija[2], ap 80 % no priesteru seksuālās vardarbības upuriem ir zēni. Homoseksualitāte gan nav cēlonis  vīriešu vardarbībai pret zēniem, bet ir tās priekšnosacījums. Gluži tāpat arī heteroseksualitāte nav cēlonis vīriešu vardarbībai pret meitenēm, bet ir tās priekšnosacījums. Vardarbība sākas tad, kad seksuālās dziņas tiek sakāpinātas pilnīgi ārpus kontroles robežām un gūst tādu varu pār cilvēku, ka tas pat ir gatavs kļūt par noziedznieku, lai tikai varētu apmierināt savas seksuālās vēlmes. Acīmredzami nevaldāmās priesteru tieksmes ir vairāk vērstas pubertātes vecuna zēnu vēl neaizskarto, jauneklīgo ķermeņu virzienā. Tā ir efebofilija. Nozieguma izdarītājs vairs nespēj ieklausīties sirdsapziņas balsī un padomāt, cik postošas ciešanas viņš sagādā otram.

 

Savā jaunākajā pētījumā tēvs Pauls Salins, filosofijas zinātņu doktors, katoļu priesteris un emeritētais socioloģijas profesors no Amerikas Katoļu universitātes, analizēja trīs lielākos pētījumus par garīdznieku seksuālo vardarbību ASV Katoļu baznīcā: Džona Džeja Krimināltiesību koledžas ziņojumu, Pensilvānijas zvērināto tiesas 2018. gada augusta ziņojumu un datus par katoļu priesteriem no 2002. gada pārskata laikrakstā “Los Angeles Times”.[3]

 

Rezultāti rāda, ka procentuāli homoseksuāļu starp priesteriem ir astoņas reizes vairāk nekā pārējā sabiedrības daļā un ka pastāv acīmredzama sakarība starp to priesteru skaitu Katoļu Baznīcā, kas paši sevi ir atzinuši par homoseksuāliem, un vardarbības gadījumiem, kuros garīdznieki seksuāli izmantojuši nepilngadīgas personas. Ceturtā daļa priesteru, kas ordinēti pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās, atzīst, ka viņu seminārā ir pastāvējusi homoseksuāla subkultūra, bet no astoņdesmitajos gados ordinētajiem priesteriem to atzīst jau vairāk kā puse. Šāda tendence ir arī lielā mērā saistīta ar bērnu seksuālās izmantošanas pieaugumu.

 

Laikā, kad sabiedrību pāršalca skandālu viļņi, bīskapi solīja veikt izmeklēšanu un izvest nepieciešamos pasākumus draudu novēršanai, tomēr viņus pašus izmeklēšana nekad neskāra. Šobrīd vairs nevar noliegt, ka daudzi bīskapi Savienotajās Valstīs un arī daudzās citās zemēs piesedza vai pat veicināja homoseksuālo subkultūru semināros un ka vismaz piecpadsmit ASV bīskapi, starp tiem kardināls Teodors Makariks, arī paši tiek apsūdzēti par nepilngadīgo un padoto seksuālo izmantošanu.

 

Daudzi bīskapi, nožēlas pārņemti, cer apklusināt upurus, piedāvājot tiem dažus tūkstošus dolāru, un galvo, ka sekos virkne pasākumu, lai nākotnē novērstu seksuālās izmantošanas gadījumu iespējamību. Izskatās gan , ka viņi arī lielā mērā nezina, ko iesākt, lai šo ļaunumu uzveiktu. Bet ir vēl citas atbildes reakcijas. Kardināls Kupičs, Čikāgas arhibīskaps, šai sakarā ir izteicies: “Mums ir svarīgāki uzdevumi nekā ļaut tam visam samulsināt prātu”. Runājot par pāvestu, viņš sacījis: “Viņam ir jātiek uz priekšu ar citām lietām, jārunā par vides aizsardzību, jāatbalsta migranti un jāturpina Baznīcas darbs. Mēs nepieļausim, lai kaut kas tāds mums radītu jucekli” (Chicago Sun-Times, 2018. gada 10. un 27. septembris).[4] Vēl citi cenšas izmantot izdevīgu brīdi, lai panāktu pilnīgu celibāta atcelšanu un apgrieztu Baznīcas seksuālo ētiku ar kājām gaisā. Bjorns Odendāls, piemēram, raksta vietnē www.katholisch.de: “Ir tikai viens ceļš [kā izkļūt no seksuālās vardarbības krīzes]: pieņemt homoseksuālos priesterus un atzīt viņus par līdzvērtīgiem”.[5]

 

 Bjorns Odendāls ir šī ietekmīgā Vācijas interneta portāla galvenais redaktors. Vācijas Bīskapu konference atbalsta portālu ar 2 miljoniem eiro gadā.[6] Būtu grūti ticēt, ka šāda interneta vietne pastāvīgi izvērš LGBT mērķu propagandu pret savu finansētāju gribu. Cik gan ilgi vēl ticīgā tauta pacietīs, ka tās ziedojumi tiek izlietoti šādiem mērķiem?  

 

Jezuītu tēvs Klauss Mertess, vācu elitārās Sv. Blazija katoļu internātskolas direktors, par to tikai priecājas. 2016. gadā jau minētajā interneta vietnē bija lasāmi šādi izteikumi:

“’Cīņa par homoseksuāļu tiesībām visā pasaulē ir projekts, kā dēļ ir vērts palikt Baznīcā’, pauž Mertess. Katoļu Baznīca noraida homoseksuālismu galvenokārt ‘tāpēc, ka tā pamatā saista seksu ar auglību. Līdz ar to arī visa reliģijas seksuālā ētika tiek balstīta uz šo vienu uzstādījumu.’ Mertess uzsvēra, ka tas būtu vēlreiz jāizvērtē.”

Klausam Mertesam ir taisnība. Katoļu Baznīca tic vienam Dievam, kas ir dzīvība un mīlestība, un kas vēlas, lai cilvēki dzīvotu un mācītos mīlēt, jo vienīgi tādā veidā cilvēks var dzīvot piepildītu dzīvi un sasniegt mūžīgo pestīšanu.

Laikā, kad atklājās akūta vardarbības krīze, Mertess pat runāja par “homofobijas [!] purvu, kas aizsniedz visaugstākos hierarhijas līmeņus un tur burbuļo.”[7]

Ne homoseksuālas orģijas ar kokaīna lietošanu, kas notiek aiz Ticības doktrīnas kongregācijas sienām, nedz arī tas, ka sērijveida homoseksuālu izvirtību praktizējoši cilvēki strādā par pāvesta padomniekiem, viņam nešķiet “purvs”, bet drīzāk ar šo vārdu tiek apzīmēta turēšanās pie katoliskās doktrīnas.

 

Seksuālās revolūcijas vētrā

 

Vienmēr mēdz būt idejas, kas paver ceļu uz sociālām pārmaiņām. Markss un Engelss izdomāja komunisma teoriju vēl pirms bija sākusies tās asiņainā pielietošana. Frankfurtes skola teorētiski akceptēja atteikšanos no autoritātes[1] atzīšanas, kā rezultātā bērni dienas aprūpes centros tika nolemti seksualizētai visatļautībai. Herberts Markūze glorificēja seksualitātes nošķiršanu no morāles, skaidrojot, ka tas ir sagatavošanās posms pārejai uz “sabiedrību bez vardarbības”. Ar to arī tika nobruģēts ceļš uz verdzisku seksuālu atkarību. Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem gendera teorija ir sniegusi ideoloģisku atbalstu pilnīgai divu dzimumu anulēšanai un līdz ar to arī jebkuru sociālās ētikas normu atcelšanai.

 

Marksistiski noskaņoto studentu mērķi, kas tika izvirzīti pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigu dumpī un starp kuriem seksa atbrīvošana atradās gandrīz topa augšgalā, tika akceptēti Rietumvalstu valdošajās elitēs un tiek īstenoti ar LGBT lobija palīdzību. Šī no augšas organizētā revolūcija tiek vadīta, pielietojot īpaši izsmalcinātas metodes manipulācijai ar masu apziņu. Viena no tās centrālajām funkcijām ir stratēģiska vārdu nozīmju falsifikācija, lietojot tādus vārdus kā brīvība, iecietība, cilvēktiesības, dažādība, seksuālā orientācija un dzimtes identitāte liekulīgā un neīstā nozīmē, pārdefinējot jēdzienus un ieliekot tajos citu saturu, lai varētu radīt jaunu antropoloģiju.

 

Termini homofobija, naida runa, diskriminācija, rasisms, labējā spārna radikālisms un vēl daudzi citi, līdz pat tādam kauna traipam kā nacisms, tiek lietoti, lai patoloģizētu, apmelotu un kriminalizētu tos, kas vēlas saglabāt laulības un ģimenes pamatus. Ikviens var iepazīties ar ceļvedi pilnīgai sabiedrības pārveidošanai pēc LGBT diktāta 2007. gada izdevumā Yogyakarta Principles, kura papildinātā versija vēl nāca klajā 2017. gadā ar nosaukumu Yogyakarta plus 10. Kaut arī neviena politiska organizācija šo izdevumu nebija atzinusi par likumīgi saistošu, tomēr tādu starptautisko institūciju skatījumā kā ANO, Eiropas Savienība un dažādu valstu valdības tas bija normatīvs un tika iestrādāts likumdošanā. Vēlāk neviens nevarēs teikt: “Mēs nezinājām!”

 

Tieši šeit var atrast definīcijas tādiem terminiem kā seksuālā orientācija un dzimuma identitāte, kas jau tiek lietotas antidiskriminācijas likumdošanā visā Eiropā. Un reti vēl kur citur atradīsiet šo terminu definīcijas, jo šāda miglainība dara tās it īpaši piemērotas kalpot par instrumentiem, lai veikli falsificētu morāles normas. Yogyakarta Principles skaidrots:

Termins seksuālā orientācija attiecas uz ikvienas personas spēju izjust dziļas emocijas, draudzību un seksuālu patiku pret cita dzimuma, tā paša dzimuma vai vairāk nekā viena dzimuma pārstāvjiem, kā arī uzsākt ar tiem intīmas un seksuālas attiecības.

 

Šī definīcija nepiedāvā kritēriju seksuālo prakšu šķirošanai. Neviens seksuālo tieksmju vai darbību veids netiek izslēgts, pat ja tā būtu pedofilija (sekss ar bērniem), incests (sekss starp asinsradiniekiem), poligāmija, poliandrija, poliamorija (sekss ar vairāk kā vienu personu no jebkura dzimuma).

 

Dzimuma identitāte attiecas uz ikvienas personas dziļi izjustu, iekšēju un individuālu dzimuma pieredzi, kas var sakrist un var arī nesakrist ar dzimumu, kāds piešķirts no dzimšanas, ieskaitot personīgo ķermeņa izjūtu (kas brīvas izvēles gadījumā var ietvert ķermeņa izskata vai funkciju modifikāciju ar medicīniskiem, ķirurģiskiem vai citiem līdzekļiem) un citas dzimuma izpausmes, ieskaitot ģērbšanās stilu, runu un manieres.

 

Tātad ne vairs bioloģiskā dzimuma pazīmes būs juridiski saistošs kritērijs dzimuma noteikšanai, bet gan mainīgās, subjektīvās izjūtas.

 

Attieksmes maiņa pret homoseksuālismu –

sabiedrības ietekmēšanas rezultāts

 

Vēsturiskais pagrieziena punkts, kas izmainīja attieksmi pret homoseksuālismu, bija Amerikas Psihiatru asociācijas (APA) 1973. gada lēmums izņemt homoseksualitāti no garīgo slimību saraksta, kas ārstējamas ar terapeitiskiem līdzekļiem. Iepriekšējais homoseksualitātes statuss bija balstīts uz vienprātīgiem izcilo dzīļu psiholoģijas pamatlicēju Zigmunda Freida, Kārļa Gustava Junga un Alfrēda Adlera atzinumiem.[1] APA lēmums nobloķēja ceļu zinātniskiem pētījumiem par homoseksualitātes cēloņiem.

 

LGBT lobijs vajā jebkuru, kas tomēr uzdrīkstas šo jautājumu pētīt vai arī piedāvā kādu terapiju homoseksualitātes ārstēšanai, un tiek meklēti visi iespējamie līdzekļi, kā šādu pētnieku vai pat veselu institūciju iznīcināt gan juridiski, gan finansiāli.[2] (Aktīvistu organizācijām, šķiet, nerūp fakts, ka homoseksualitātes nepastāvīguma un tās spējas pāriet heteroseksualitātē neatzīšana ir pretrunā ar gendera ideoloģijas propagandēto patvaļīgas dzimuma maiņas iespējamību.)

 

Zinātniskās konferences nākas noturēt slepenībā, ja to organizētāji negrib riskēt ar iespēju piedzīvot triecienus no LGBT lobija.[3] Tas tikai parāda, ka tie, kas apgalvo, ka pārstāv homoseksuāļu un transpersonu intereses, nemaz daudz nedomā par šo cilvēku patiesajām vajadzībām. Slimības skartajiem tieši pienāktos izmantot pašsaprotamās tiesības gūt informāciju par savas diagnozes cēloņiem no zinātniskiem pētījumiem un iepazīties ar pastāvošajiem psiholoģiskajiem un fiziskajiem riskiem. Viņu interesēs ir arī nodrošināt ārstam brīvību piedāvāt terapeitiskus risinājumus, lai varētu rast izeju no egodistoniskās homoseksualitātes, brīvi izvēloties piemērotu terapiju. Baznīcai, kas tagad, kā visi zina, ir apgānīta ar lielā pārsvarā homoseksuālu vardarbību, vajadzētu īpaši interesēties par šādiem pētījumiem un terapeitiskas palīdzības iespējām, kā arī atbalstīt, finansēt un aizsargāt pētniekus un institūcijas, kas šajā jomā darbojas.

 

Amerikas Psihiatru asociācijas lēmums nebija zinātniski pamatots, tas bija politiska spiediena rezultāts uz dažām personām, kuras to nespēja izturēt.[4] Saujiņai aktīvistu izdevās sašķobīt cilvēces vēsturiskās attīstības virzienu. Vai viņu līdzskrējēji apzinājās savas klusēšanas vēsturiskās sekas?

 

Tagad homoseksualitāti varēja pasniegt kā normālu cilvēka seksualitātes variantu, un ikviens, kas šo ideju kritizēja, tika apsūdzēts diskriminācijā. Gluži tāpat uz 1990. gadu arī Pasaules Veselības organizācija (PVO) bija gatava pieņemt APA pozīciju. Bija pagājuši 17 gadi kopš laika, kad nevalstiskās organizācijas, kuras saņēma finansējumu no biljonāru fondiem (tai skaitā Rokfellera, Bila Geitsa un Džordža Sorosa fondiem), veiksmīgi ķērās pie izskaidrošanas darba, ka rīcību, kas izriet no seksuālās dažādības, aizsargā “cilvēktiesības”, un panāca, lai to respektētu visā pasaulē. “Geju tiesības ir cilvēktiesības, un cilvēktiesības ir geju tiesības!” izsaucās Hilarija Klintone Nāciju pilī 2011. gada Cilvēktiesību dienas svinībās [5]

 

Seksuālās dažādības parādes, kas tiek organizētas lielo pilsētu ielās, kalpo kā kolektīva “iznākšana no skapja”, lai soli pa solim panāktu izmaiņas likumdošanā. No iecietības uz pieņemšanu un tālāk uz oponenta kriminalizēšanu. No reģistrētām viendzimuma partnerattiecībām uz pilnīgu vienlīdzību ar laulību. No tiesībām mākslīgi radīt bērnus līdz trūkstošā ģenētiskā materiāla – olšūnas vai spermas šūnas – iepirkumam un īres maksai par sievietes dzemdi, lai iznēsātu mēģenē sagatavotu embriju. No homoseksualitātes pie transseksualitātes.

 

Un, kā jau ikvienā revolūcijā, arī seksuālās dažādības revolūcijā izšķirošo lomu spēlē mediji un jaunās paaudzes iesaistīšana.

 

Mediju manipulācija: 1989. gadā sabiedrības pētnieki un homoseksuāļu aktīvisti Maršals Kērks un Hanters Medsens publicēja grāmatu Pēc balles: kā Amerika uzvarēs savas bailes un naidu pret gejiem deviņdesmitajos gados (Penguin Books, New York, 1989). Tajā detalizēti izklāstītas sociālpsiholoģiskās metodes, kādas vajadzētu pielietot, lai pašos pamatos ar mediju propagandu trīspakāpju procesā izmainītu iedzīvotāju uzskatus par homoseksualitāti:

1. Jūtīguma mazināšanai: reprezentēt homoseksuāļus kā labus un patīkamus pilsoņus.
2. “Aizspriedumu mehānisma nobloķēšanai”: apzīmogot ar kauna traipiem cilvēkus, kas neatzīst homoseksuālismu, dēvējot tos par “homofobiskiem cilvēknīdējiem, fanātiķiem, rupjiem klaigātājiem, stulbiem atdarinātājiem, kas lieto ne vien vārdu ‘pediņš’, bet arī ‘melnādainais’, ‘žīds’ un citus apkaunojošus apzīmējumus un kas nav kristieši” (151. lpp.).
3. Konvertēšanai: jāpanāk, lai fanātiskie liekuļi iemīlētu homoseksuāļus.

 

Un šīs stratēģiskās manipulācijas rezultātā dažu gadu desmitu laikā masu apziņa ir tā izmainījusies, ka tagad jau uz homoseksuālisma noraidīšanu mēdz atbildēt ar vārdiem “homofobs”, “cilvēknīdējs”,  “fundamentalists”, “fanātiķis”, kas satur tik negatīvu emocionālo lādiņu, ka atgādina drīzāk lāstus, un šāds vērtējums caurmērā atbilst sabiedrības viedoklim.

 

Kurš gan vēlētos pakļaut sevi šādiem apvainojumiem, kas kļūst tikai arvien agresīvāki, rīkojot mediju kampaņas un skandālus, kā arī draudot ar tiesas prāvām – atkarībā no tā, cik lielu ietekmi sabiedrībā attiecīgā persona bauda? Skumji, ka arī tik maz starp bīskapiem vairs palicis to, kas vēlas uzņemties šo krustu, lai ietu Jēzus pēdās.

 

Tie, kas audzina nākamo paaudzi, nosaka, kāda būs mūsu nākotne. Seksa revolucionāri zina, ka jaunais seksualizētais gendercilvēks var tikt izveidots, vienīgi sniedzot bērniem citādu izglītību un audzinot tos saskaņā ar savu mācību. Un bērniem jau no mazotnes tiek mācīts saprast, ka seksuālā daudzveidība ir vēlams morāls labums. Kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem valsts ir iekļāvusi mācību programmā seksuālo izglītību ar pieaugoši neķītru, kauna izjūtu noārdošu, “emancipējošu” saturu. Jau sākot no bērnudārza vecuma, bērni un jaunieši tiek iepazīstināti ar visa veida hedonistiskām seksuālām praksēm, kā noteikts valdības pieņemtajās programmās, kuras atbalsta Apvienoto Nāciju komisija izglītības, zinātnes un kultūras jautājumos[6], Pasaules Veselības organizācija, Starptautiskā ģimenes plānošanas federācija vai Vācijas Federālais veselības izglītības centrs.[7]

 

Bērni mācās, ka visas seksuālās prakses (LGBT) ir vienlīdz labas un viņi var sev izvēlēties jebkuru no tām, ka pastāv dažādi ģimeņu modeļi un ka princis var apprecēt princi. Jau sākot no bērnudārza vecuma, viņiem ir bilžu grāmatas, kuras vēsta, ka viņi var izmainīt savu dzimumu (un vēlāk viņi var dabūt pubertāti bloķējošus hormonus, kas apdraud dzīvību). Tā sauktās grūtniecības nepieļaušanas programmas rosina bērnus masturbēt un pievērsties seksuālām spēlēm, jo, baudas izjušana savā ķermenī viņiem it kā palīdzot sevi aizstāvēt seksuālas varnācības gadījumā. (Taču patiesībā ir tieši otrādi: tas dara viņus piekāpīgākus, sastopoties ar pedofilu.)[8]

 

Valstu valdības, parlamenti, tiesas un ētikas padomes attaisno, leģitimizē un akceptē visas šīs izmaiņas, nevairoties atņemt bērnam pat viņa izcelsmi. Stādieties priekšā, ka bērns izaug un varbūt kādā brīdī attopas, ka viņš nekad nevarēs uzzināt, kas ir viņa māte vai tēvs. Viņu var pārņemt bīstams niknums.

 

Pašlaik mēs dzīvojam amorālā sabiedrībā, kas mudina nodoties seksam it visur un bez pārstājas. Mediji, izklaides programmas un reklāmas katru dienu stundām ilgi pārpludina ar saviem netīrumiem publiskas vietas, ikvienu dzīvojamo istabu un ikvienu sirdi. Katrs trešais meklējums internetā ir saistīts ar pornogrāfiju. Mūsdienās, kad valda viedtālruņu ēra, bērnus vairs nav iepējams no tā visa pasargāt. Apvienoto Nāciju Organizācijai un Eiropas Savienībai nemaz nebūtu grūti uzsākt cīņu arī pret visu šajā jomā notiekošo, tādu pašu cīņu, kāda tika uzsākta pret smēķēšanu, taču trūkst ieinteresētības. Starpība gan ir tāda, ka smēķēšana bojā veselību, bet pornogrāfija izjauc laulību un ģimeni, iznīcina jauniešos un arī pieaugušajos spēju mīlēt un uzņemties saistības.

 

Baznīca seksuālās revolūcijas vētrā

 

Katoliskā Baznīca nav cietoksnis, kas var, uzbrucējam tuvojoties, uzsliet augšā paceļamos tiltus. Tā ir kristītu grēcinieku kopiena, kuras locekļi, tik ilgi, kamēr vēl apmeklē baznīcu un tic tam, ko izsaka Apustuļu ticības apliecinājumā, tiecas pēc pestīšanas mūžīgajai dzīvei un zina, ka viņiem nepieciešama grēku piedošana, lai Jēzus Kristus varētu viņus atpirkt ar savu krustu. Bet par cik daudziem no mūsdienu 10 procentiem baznīcas apmeklētaju to tiešām varētu apgalvot?

 

1968. gada seksuālā revolūcija sākās drīz vien pēc Vatikāna II koncila (1962.–1965.), ko daudzi uztvēra kā sekas tam, ka groži, kas stingri turēja kopā katolisko mācību un praksi, nu ir kļuvuši vaļīgāki. Cik šāds secinājums ir vai nav pamatots, to šajā rakstā neaplūkosim. Taču jebkurā gadījumā jaunās vēsmas, kas ieplūda caur Aggiornamento (“atjaunināšanas”) atvērto logu, ienesa arī Baznīcā seksuālās revolūcijas sēklas, kas iesakņojās pārsteidzoši ātri un laida dzinumus gan mācībā, gan praksē.

 

Svētais pāvests  Pāvils VI ar savu encikliku Humanae Vitae, kas tika publicēta liktenīgajā 1968. gadā, vēl mēģināja iedzīt tapas, lai saturētu kopā Baznīcas kuģi. Taču veltīgi! Lai arī kā viņš lūdza bīskapus saglabāt vienotu mācību, daudzi tomēr nolēma iet citus ceļus. Bija sākusies atklāta dumpošanās pret Baznīcas maģistēriju, kuru vēl pavadīja mediju un laicīgo institūciju protesti visā pasaulē. Bīskapu un teologu pretenzijas it īpaši bija vērstas pret 11. un 12. punktu, kuros noteikts, ka “ikvienam un katram dzimumaktam ir jāsaglabā tam raksturīgā saikne ar cilvēka dzīvības radīšanu dzemdējot…, kuru cilvēks pats pēc savas iniciatīvas nav tiesīgs pārraut…” Bet protestējošie bīskapi daudzās zemēs uzņēmās tieši šo “iniciatīvu” un, lai arī vārdos atzina maģistērija autoritāti, tomēr praksē atļāva precētiem pāriem lietot kontracepciju, vadoties pēc viņu pašu “subjektīvās sirdsapziņas”.

 

Pirms vēl paguva nožūt uzrakstītās enciklikas tinte, amerikāņu priesteris un morālteologs Čārlzs Karens (Charles E. Curran) jau bija aizsūtījis uz Romu protesta vēstuli, kurai tika savākti 87, bet vēlāk pat 300 teologu paraksti. Ja saistība starp seksualitāti un reproduktivitāti tiek teorētiski un praktiski atmesta, tad durvis ir plaši atvērtas, lai attaisnotu jebkādu seksuālo uzvedību. Tūlīt pat arī Karens ierindojās starp celmlaužiem cīņā par homoseksuālisma praktizēšanas attaisnojumu morālteoloģijā. Viņš pieprasīja, lai Romas katoliskās Baznīcas maģistērijs atzītu viendzimuma attiecības par morālu labumu.[1]

 

Ar laiku šis uzskats pārtapa par galveno virzienu morālteoloģijā, kā to pasniedza daudzās teoloģijas fakultātēs. Koznika pētījums [2], kas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados kļuva par mācību grāmatu Amerikas semināros, piedāvā morālteoloģiju, kas attaisno masturbāciju, kopdzīvi bez laulības, laulības šķiršanu un homoseksuālismu.

 

Prasība pēc absolūtām morāles normām tika atmesta kā nepamatota, līdz ar to priekšplānā tika izvirzīts uzskats, ka nepastāv “būtiski slikta uzvedība”, jo to var attaisnot nodoms un apstākļi. Svētais pāvests Jānis Pāvils II šo morālteoloģisko pozīciju nosauca par “proporcionālisma teoriju” un nosodīja savā enciklikā Veritatis Splendor (§ 79. un 80.) 1993. gadā. Taču enciklika nāca par vēlu. Divdesmit gadu laikā semināros un garīdzniecības aprindās durvis jau bija plaši atvērušās homoseksuālisma praktizēšanas morālteoloģiskai attaisnošanai.

 

Jānis Pāvils II izdarīja visu, kas vien bija iespējams, lai daudzos Baznīcas mācībai veltītos dokumentos un it īpaši vēl savā lieliskajā darbā Miesas teoloģija izgaismotu seksualitātes, laulības un ģimenes skaistumu Dieva plānā – taču veltīgi. Patiesības gaisma vairs nespēja izlauzties cauri grēka struktūrām Baznīcā. Tās bija tā nostiprinājušās, ka varēja sistemātiski atvairīt pāvesta mācības ieplūšanu teoloģijas fakultātēs, semināros, reliģijas mācību klasēs un draudzēs. Baznīcas mācības sludināšana par seksualitāti jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem ir bijusi pilnīgi neauglīga.

 

Ar seksuālo uzvedību saistītie grēki varēja brīvi vairoties, tika teoloģiski attaisnoti, biktskrēslā atlaisti (ja vēl cilvēki vispār gāja pie grēksūdzes), tos piecieta un noklusēja semināros… Vai gan būtu jābrīnās, ka reiz tik prasīgā katoļu mācība, mūsu ticības depozīts, ir jūtami  sašķobījusies? Globālā vardarbības krīze vēl ir tikai seksuālo grēku aisberga redzamā virsotne, kas tagad, paldies Dievam, nākusi gaismā.

 

Nesavienojamība ar kristīgo antropoloģiju

 

Piedzimstot mēs iemantojam ķermeni un ienākam pasaulē. Neko no tā mēs paši neesam veidojuši. Šis ķermenis ir vai nu vīrieša vai sievietes ķermenis. (Šeit mēs neņemsim vērā tādu reti sastopamu organisma anomāliju kā interseksuālisms, lai arī Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa to 2017. gadā noteica par “trešo dzimumu”.) Tā kā tā ir cilvēka identitātes neizskaužama pamatatšķirība, pirmais jautājums par jaundzimušo bērnu ir – vai tas ir zēns vai meitene. Šeit nekas netiek piešķirts vai sociāli izveidots, bet drīzāk gan ir dots un ir jāpieņem, ja vēlamies saglabāt miesas un gara veselumu, lai tālāk izveidotu savu identitāti kā vīrietis vai sieviete un radītu dzīvību ar dzimumaktu kā tēvs vai māte.

 

Tas ir dabas plāns A, kas sevi jau pierādījis visā cilvēces pastāvēšanas vēturē. Ja tā nebūtu, mēs šodien neeksistētu. Evolucionārajiem biologiem nav vajadzīgs Dievs, lai to izskaidrotu, tie vienkārši konstatē: divdzimumu prokreācija ir nepieciešamais stāvoklis homo sapiens, vissaprātīgākajam no zīdītājiem. Taču šim homo sapiens vēl piemīt nemitīga vēlme jautāt par visu, kas bijis sākumā un kādā virzienā mēs ejam tagad, lai spētu saskatīt tās pasaules jēgu, kurā viņš tika iemests, un izprast, kāds ir galamērķis, vai arī, kā sacītu Aristotelis, kas ir šīs lietas telos.

 

Savā priekšvārdā grāmatai Globālā seksuālā revolūcija profesors Roberts Špēmans (Robert Spaemann) raksta:

“Tādēļ, ka vairs nepastāv tāda lieta kā kaut kas ‘nenormāls’, arī jēdziens ‘normāls’ ir kļuvis par tabū un pakļauts ideoloģiskām aizdomām. Un tomēr, tieši normāls stāvoklis ir tas, kas veido katru dzīvu būtni. Nedzīvajā dabā, fizikā, mēs nerunājam par normālu stāvokli, bet gan par stingriem likumiem. Taču tur, kur ir dzīvība, sugām ir kāds mērķis, uz kuru tās tiecas katra savā specifiskā veidā. Bet arī pati daba var palaist garām to, uz ko tai jātiecas. Aplūkojot dzīvības procesus, nevar iztikt bez jēdziena ‘normāls’. Kļūdas šajā ziņā apdraud visas cilvēces dzīvību.”

 

Līdz pat mūsdienu seksuālajai revolūcijai heteroseksualitāte kristīgajās kultūrās tika uzskatīta par normālu un normatīvu un veidoja pamatu sabiedrības struktūrai, kas balstīta uz ģimeni.[1] Dažu gadu desmitu laikā šis pamats tika kāpinātā tempā iznīcināts. Mūsdienās par normatīvu ir kļuvušas hedonistiskās seksuālās prakses, un to pielietojums tiek uzspiests, ņemot talkā aizvien kategoriskākas metodes. To, ka minoritātei, kas veido 2 % no visas cilvēces, būtu paveicies tik daudz panākt, var izskaidrot vienīgi ar situāciju, kad pie varas esošās elites izmanto šīs minoritātes kā instrumentus, lai īstenotu pašas savus mērķus.

 

Kristiešiem, kuri cenšas dzīvot pēc Dieva Vārda, norma un normālais stāvoklis ir heteroseksuālisms, un to nevar mainīt. Ieskatieties šajos Svēto Rakstu fragmentos: Rad 19, 1–29; Lev 18, 22; Rom 1, 24–27; 1 Kor 6, 9–10; Tim 1, 10. To pašu skaidri un nepārprotami māca arī “Katoliskās Baznīcas katehisms” (2016), kura fragmenti šeit tiks citēti, jo tieši tie patlaban ir nonākuši uzbrukumu krustugunīs:

 

2357 Baznīcas Tradīcija, balstīdamās uz Svētajiem Rakstiem, kas homoseksuālismu rāda kā smagu izvirtību, vienmēr sludinājusi, ka homoseksuālas darbības pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību. Tās ir pretrunā ar dabisko likumu. Tās dzimumaktā izslēdz dzīvības davāšanu. Tās nenosaka patiesa jūtu un dzimumdzīves savstarpēji papildinošā dažādība. Nekādā gadījumā tās nevar atzīt par labām.

 

2358 Ir diezgan daudz vīriešu un sieviešu, kuros dziļi iesakņojusies tendence uz homoseksuālismu. Šī tieksme, kas pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību, lielākajai daļai no tiem ir pārbaudījums. Pret viņiem jāizturas ar cieņu, līdzjūtību un iejūtību. Jāizvairās no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm attiecībā pret šiem cilvēkiem. Viņi tiek aicināti izpildīt savā dzīvē Dieva gribu un, ja viņi ir kristieši, pievienot Pestītāja upurim uz krusta grūtības, ar kurām tiem nākas sastapties savā dzīvē.

 

2359 Cilvēki, kuriem ir nosliece uz homoseksuālismu, tiek aicināti uz sķīstību. Pateicoties pašsavaldības tikumam, kas audzina iekšējo brīvību, reizēm – ar nesavtīgas draudzības palīdzību, ar lūgšanu un sakramentālo žēlastību – šie cilvēki var un tiem vajadzīgs pakāpeniski un apņēmīgi tuvoties kristīgajai pilnībai.

 

Vēl vairāk, nav pat apspriežams, ka nešķiramā laulība starp vīrieti un sievieti ir kā draudzīga svētvieta dzimumaktam, kas principā ir atvērts bērnu radīšanai. Ikviens, kas šodien ar vārdiem un darbiem pakļauj sevi valdošajam laikmeta garam, uzsākot pirmslaulību kopdzīvi, apšaubot laulības nešķiramību vai ar teoloģisku sofistiku attaisnojot homoseksuālismu, biseksuālismu un transseksuālismu, ir atlicis sāņus obligāto sekošanu Dieva Vārdam, izplata aplamu mācību un sniedz savu pienesumu kristietības graušanā.

 

Priekšstats par seksu vienīgi starp vīrieti un sievieti noslēgtas laulības kontekstā ir kristīgā mācība, kas sakņojas Dieva atklāsmē, kuru Katoļu Baznīca sludina līdz pat šai dienai un kas ir izklāstīta arī katehismā. Tieši tāpēc seksa revolucionāri ienīst Katoļu Baznīcu. Tas, ka notiek “sarunas”, ir gan ārpus Baznīcas, gan tās iekšienē esošo seksa revolucionāru uzvara gadu desmitiem ilgstošajā stratēģiskajā cīņā, kuras mērķis ir noārdīt Baznīcas aizsargvalni.

 

Bibliskā antropoloģija tiek bīstami sagrozīta, apgalvojot, ka mūsdienās, pretstatā senajiem laikiem, homoseksuālās attiecības parasti raksturo divu partneru uzticīga mīlestība un tās nav saistītas ar kaut kādiem īpašiem riskiem cilvēku veselībai un garīgajam stāvoklim. Tomēr tas ir pretrunā ar zinātnes atklājumiem. Folkers Beks, atklāts homoseksuālis, kas līdz 2017. gadam bija Vācijas Bundestāga Zaļās partijas runasvīrs reliģijas politikas jautājumos, debatēs par reģistrētu partnerattiecību legalizēšanu ir sacījis: “Ja likumdevēji cer pārvērst gejus par uzticīgiem laulības partneriem, viņiem būs jāpiedzīvo vilšanās, sastopoties ar geju attiecību realitāti.”[2]

 

Tikmēr aiz augstajām morāles prasībām atmirdz kristīga cilvēka tēls: “Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Un Dievs tos svētīja un sacīja viņiem: ‘Augļojieties un vairojieties’…” (Rad 1, 27–28). Un citā fragmentā par radīšanu sacīts: “Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu” (Rad 2, 24). No sākuma līdz beigām Bībele runā par laulāto mīlestību, kas atspoguļo un tēlaini parāda Dieva mīlestības saites ar Viņa tautu. Visaugstāko kulmināciju šī metafora sasniedz Jēra kāzās ar Viņa līgavu Baznīcu (Atkl 19, 7). Vai gan mums nebūtu jāpriecājas par neaptverami augsto cilvēka aicinājumu, par to, ka Radītājs ir cilvēku “tikai mazliet šķīris no Dieva”, taču kronē viņu “ar godību un varenību” (Ps 8)?

 

Mīlestības un dzīvības Dievs vēlas mums dāvāt dzīvības pārpilnību, lai mēs varētu būt kopā ar Viņu un dzīvot Viņa mājās, bet, lai tas varētu notikt, mums vispirms ir jāiemācās mīlēt ar miesu, dvēseli un garu. Šķīstība nenozīmē atsacīšanos no seksualitātes. Ne mazākā mērā kā celibāta priesteriem prasība pēc šķīstības ir spēkā arī laulātajiem pāriem. Katoļu Baznīcas katehismā varam lasīt šādu skaidrojumu:

“Šķīstība nozīmē to, ka seksualitāte ir visā pilnībā integrēta personā un tādējādi ir sasniegta cilvēka kā miesīgas un garīgas būtnes iekšējā vienība. Seksualitāte, kurā izpaužas tas, ka cilvēks pieder pie ķermeniskās un bioloģiskās pasaules, kļūst personiska un patiesi cilvēciska tad, kad tā ir iekļauta vienas personas attiecībās ar otru – vīrietim un sievietei sevi dāvājot savstarpējā, pilnīgā un laikā neierobežotā atdevē” (KBK 2337).

 

Cilvēks, kurš ir atkritis no Dieva, vairs nespēj saskatīt kristīgās antropoloģijas sniegto gaismu. Viņš nespēj ticēt apsolījumam, neredz žēlastības mirdzumu, kas ļauj iet pa ceļu, kurš aizved pie mūžīgās dzīvības vārtiem. Viss, kas palicis, ir vien salti skanošie vārdi “tev būs”, pret kuriem viņš saceļas. Tālāk seko ciešanu bezdibenis, kurš atveras, kad cilvēks aplami izmanto savu brīvību un nostājas pret Dieva pestīšanas plānu.

 

Baznīcas uzdevums ir ļaut šai Dieva gaismai spīdēt, lai rādītu meklētājam ceļu uz labu dzīvi virs zemes un mūžīgo dzīvi pēc nāves, kā arī sniegt garīgos līdzekļus, lai viņš spētu pa šo ceļu iet. Baznīcai ir jāmāca Dieva meklētājam izmantot savu brīvo gribu, lai darītu labu un tā izkoptu savu sirdsapziņu, ka spētu atpazīt grēkus, kas viņu nošķir no Dieva. Baznīca piedod viņam grēkus un sludina žēlsirdīgo Dievu, kurš ir sacījis: “Es esmu nācis ne taisnīgos saukt atgriezties no grēkiem, bet grēciniekus” (Lk 5, 32).

 

Tikpat kā nekas no tā vairs nav dzirdams draudzēs sacītajos sprediķos, kur sludina labsajūtas Dievu, tādu Dievu, kurš neizvirza prasības un, cerams, izpildīs lūgumus par mieru un labklājību visā pasaulē. Vienīgi Dieva žēlsirdība vēl tiek sludināta. Bet kāda gan vairs jēga no žēlsirdīga Dieva, ja ar mums viss ir kārtībā – ja esam cilvēki ar savām vājībām, kas laiku pa laikam kļūdās, un kurus jauks Dievs vēlas pasargāt no visām ciešanām?

 

Par garīgo cīņu Dieva bruņās vairs neviens nerunā (Ef 6, 10–18). Kādēļ tā ir noplacis ticīgo skaits, kas pieņem grēksūdzes sakramentu – šo grēku piedošanas dāvanu, kuru Jēzus mums sagādāja caur savu krustu? Kādēļ tikai niecīga daļa cilvēku vēl joprojām iet pie grēksūdzes? Jo tālāk cilvēks aiziet pa Jēzus ceļu, jo labāk viņš sāk apzināties savus grēkus un sāk izjust dziļus sirdsapziņas pārmetumus par to, ka tik ļoti spējis sagandēt savas attiecības ar Dievu, nepareizi izmantojot savu brīvību. Un ne agrāk par šo brīdi, kā tas aprakstīts gan 17. gadsimta svētās Margaritas Marijas Alakokas atklāsmēs, gan arī vēlāk, 20. gadsimtā, sv. Faustīnas Kovaļskas liecībās, var piepildīties Jēzus apsolījums, Viņa neizsmeļamās žēlsirdības straumei nolīstot pār patiesās grēku nožēlas auglīgo zemi.

 

Sirsnīga grēku nožēla ir priekšnosacījums atgriešanās žēlastībai. Uz to cilvēki ir jāvirza ar pilnvērtīgu visa Evaņģēlija sludināšanu. Arvien vairāk un vairāk cilvēku sajūt, ka mīlestības Dievs bez patiesības un žēlsirdības Dievs bez grēka atzīšanas nevar viņiem palīdzēt, un šie cilvēki pagriež Baznīcai muguru.

 

Homoseksuāļu tīkla izplešanās Baznīcā

 

Pēc sava lidojuma uz Fatimu 2010. gada 11. maijā pāvests Benedikts XVI pavadošajiem žurnālistiem sacīja:

“Kungs mums ir teicis, ka Baznīcai būs dažādos veidos jācieš līdz pat pasaules galam… Starp jaunumiem, kurus šodien jau var atklāt (Fatimas vēstījuma trešajā noslēpumā), ir arī fakts, ka uzbrukumi pāvestam un Baznīcai nāk ne tikai no ārpuses. Drīzāk ciešanas Baznīcai tagad tiek sagādātas no iekšienes. Un tās nāk no grēkiem, kas Baznīcā pastāv. Tas gan vienmēr bija zināms, tomēr šodien mēs to redzam patiesi biedējošā veidā: vislielākā Baznīcas vajāšana vairs nenāk no ārējiem ienaidniekiem, bet izaug no grēkiem pašā Baznīcā.”

 

Izskatās, ka homoseksuāļu tīkli ir izpletušies pa visu Baznīcu – tie skāruši seminārus, reliģiskās kopienas un laju organizācijas, bet dažas kliķes valda pat visaugstākajos hierarhijas līmeņos Vatikānā. Nāk gaismā šokējoši fakti par to, ka pieaugušie kleriķi savā starpā aktīvi praktizē homoseksuālismu, tiek ziņots par priesteriem, bīskapiem un kardināliem, kuri pastrādājuši seksuālu vardarbību, galvenokārt pret zēniem un jaunekļiem, un par bīskapu reakciju uz notiekošo – gadu desmitiem izrādītu neveiklu toleranci un piesegšanu.[1]

 

Poļu priesteris dr. Dariušs Oko savā esejā Ar pāvestu pret homoherēzi, kas tika uzrakstīta 2012. gadā, Benedikta XVI pontifikāta laikā, bez žēlastības izgaismoja homoseksuāļu ideoloģiju un propagandu, kā arī “homoseksuāļu mafijas” izveidošanos Baznīcā.

 

Nav vajadzības šeit pārstāstīt visos sīkumos dr. Oko aprakstītos gadījumus, kad notikusi aktīva homoseksuālisma praktizēšana, vardarbība un tās piesegšana, bet rezumējumā viņš raksta:

“Ne tikai nopietnu seksuālās vardarbības gadījumu skaits pierāda šīs pagrīdes organizācijas varu, bet vēl jo vairāk par to liecina pakāpe, kādā tika ietekmēts bīskapu kandidātu atlases process, kad izvēlētajiem tika atļauts veidot Baznīcā “karjeru”, neraugoties uz to, ka viņi ir iesaistīti šajos noziegumos un ir dzīvojuši dubultdzīvi. Un tālāk to vēl apstiprina arī veiksmīgā šo gadījumu nosegšana un noslēpšana, kad bieži vien jebkādi mēģinājumi Baznīcā aizstāvēt cietušos, atklāt acīmredzamo patiesību un panākt taisnību ir sastapušies ar nepārvaramu blokādi… Mēs esam kļuvuši par lieciniekiem šausminošai tendencei – izrādās, ka atbalsts homoseksuālajiem noziedzniekiem ir svarīgāks nekā bērnu un jaunatnes liktens, visas Baznīcas liktens… Lai šādu ļaunumu varētu noslēpt un tolerēt, ir nepieciešams, lai vadošajās pozīcijās būtu pareizie cilvēki un lai būtu izveidots ne tik vien kā homolobijs, bet  homokliķe vai homomafija.”

 

Kā tas var būt, ka tik daudzi priesteri ir homoseksuāli? Homoseksualitāte ir daudz izplatītāka priesteru vidū nekā starp pārējiem iedzīvotājiem. (Precīzus skaitļus varētu noteikt tikai bīskapu izmeklēšanas komisijas.)

 

Maikls S. Rouzs savā grāmatā Palieciet sveiki, goda cilvēki: kā liberāļi ienesa pagrimumu Katoļu Baznīcā (Regnery Publishing, Washington D.C. 2002) apraksta kandidātu uzņemšanas procesu ASV semināros, ar kura izpēti viņš bija nodarbojies. Priesteru kandidāti ar normālu vīrieša identitāti, kas dzīvoja saskaņā ar Baznīcas mācību, netika pieņemti vai arī tika atsijāti vēl pirms ordinācijas. Priekšroka uzņemšanā tika dota liberāliem, homoseksuāli orientētiem kandidātiem, kas tika virzīti tālāk un ordinēti.

 

Pols Vuds, bijušais seminārists Toronto Sv. Augustīna seminārā laikā no 1980. līdz 1981. gadam, 2018. gada rudenī uzrakstīja atklātu vēstuli arhibīskapam kardinālam Tomasam Kolinzam (Thomas Collins). Tajā sacīts:

“Mans aicinājums, tāpat kā daudzu citu izcilu kandidātu aicinājumi, tika iznīcināts gejisma un gejiem draudzīgu rektoru dēļ… Nekad vēl nav gadījies dzidrēt, ka bīskapi vai priesteri izteiktos kaut ko pret homoseksuālismu, pieminētu grēku un dzīves problēmas – nekad… Pāvesta Jāņa Pāvila enciklikas tika pilnībā ignorētas. Daži domā, ka Baznīca vēlas normalizēt gejismu. Mēs vairs to necietīsim. Turklāt mūs šausmina garīdzniecības vienaldzība par daudzajiem garīdznieku homoseksuālās vardarbības upuriem. Kad mēs runājām par grēku, par gejisma grēkiem, jūs esat likuši mums justies “izlaidīgiem”, vecmodīgiem, nemiera cēlājiem… Neviens nekā neteica, kamēr vainīgais netika pieķerts… Labi, tikumiski katoļu semināristi tika padarīti par nevēlamiem.”[2]

 

Jau 1982. gadā katoļu priesteris Enrike Rueda izdeva grāmatu Homoseksuāļu tīkls: privātās dzīves un publiskā politika, kurā viņš apraksta homoseksuālisma ideoloģiskā attaisnojuma un praktizēšanas izplatību Katoļu Baznīcā un citās reliģiskās organizācijās, dokumentējot minētos faktus ar 522 atsaucēm un pielikumiem 160 lappušu garumā. Kādā 2002. gada Katoļu globālā televīzijas tīkla (EWTN) pārraidē, kas bija veltīta šīs grāmatas apspriešanai, izskanēja šāds atzinums:

“Ja jūs jau iepriekš būtu izlasījuši šo grāmatu, tad nemaz nejustos pārsteigti par faktiem, kas atklājas saistībā ar Bostonā notiekošo tiesas prāvu pret priesteri Geigenu (John Geoghan), kura interesēs Bostonas arhidiecēze līdz 1998. gadam bija piesegusi 50 pederastijas gadījumu, kamēr 84 citi gadījumi vēl gaidīja kārtu. Grāmatā tēvs Rueda, izmantojot daudzas zemteksta piezīmes, sīki un detalizēti apraksta, kāds jau tolaik bija augošais ‘atbalsta grupu’, ceļvežu, apkārtrakstu un homoseksuāļu un prohomoseksuāļu organizāciju tīkls ASV baznīcās… Tīkls bija īpaši efektīvs Katoļu Baznīcā: kādu laiku pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu izskaņā ASV Katoļu konferences / Katoļu bīskapu Nacionālās konferences Sabiedrisko lietu un informācijas biroja vadītājs vienlaikus bija arī Vašingtonas homoseksuāļu kustības līderis, kā arī grupējuma “Dignity” prezidents. Šis grupējums nodarbojās ar spiediena izdarīšanu uz Katoļu Baznīcu, lai panāktu, ka Baznīca savā attieksmē pret homoseksuāļiem ievērotu homoseksuāļu ideoloģijas principus.[3] 

 

Vīrietim ar homoseksuālām tieksmēm priesterībai raksturīgā vīriešu kopiena sākumā šķiet ļoti pievilcīga un patīkama. Viņam nav jācīnās ar savām grūtībām uzsākt normālas attiecības ar sievietēm. Neviens arī neievēro, ka viņam trūkst intereses par romantiskām attiecībām ar sievieti vai laulību. Pat vairāk, viņš var aizslēpties aiz celibāta likuma, neko par sevi vairāk neizpaužot.

 

Var arī gadīties, ka heteroseksuāls vīrietis, ienācis seminārā, ļauj sevi ievilkt homoseksuālajā subkultūrā. Pat no sava paziņu loka zinu vairākus jaunus vīriešus, kas domāja, ka viņiem ir aicinājums uz priesterību, taču viss beidzās ar aiziešanu no semināra tieši tāpēc, ka viņi nevēlējās iesaistīties homoseksuālisma praktizēšanā.

 

Kā apliecina tēvs Deivids Mārsdens, spēcīga homoseksuāla subkultūra ir valdījusi arī Īrijas nacionālajā seminārā, Meinūtas Sv. Patrika koledžā.[4] Būdams profesionāls psihologs, priesteris Mārsdens tur strādāja par padomdevēju jautājumos, kas saistīti ar aicinājumu, taču 2016. gadā aizgāja no darba, jo viņam vairs nebija iespējams normāli izglītot priesterus šajā  seminārā valdošā homoseksuāļu tīkla un antikatoliskās mācības dēļ. Neviena no paša Mārsdena kā arī semināristu sūdzībām rektoram un bīskapam netika uzklausīta. Kāda priestera seksuālā vardarbība pret semināristiem tika piesegta. Izlasot tēva Mārsdena rakstīto, vairs nav jābrīnās, ka Baznīca Īrijā (gluži tāpat kā citās Rietumvalstīs) nepakustināja pat pirkstu, lai uzsāktu cīņu pret viendzimuma “laulību” legalizēšanu.

 

Vēl bez homoseksuāļu infiltrēšanas semināros atklājas arī citas problēmas. Izskatās, ka priesteru formācijā būtiski pietrūkst atklātu sarunu par seksualitātes jautājumiem. Jāņa Pāvila II grāmata Miesas teoloģija sniedz vīziju un iedvesmojošu mācību par Dieva plānu, kurš radīja cilveciskās būtnes kā vīrieti un sievieti un ir aicinājis tās uz laulību. Lai to aptvertu un spētu uzticami sludināt, ir nepieciešama sirds šķīstība un mīlestība. Mūsdienu hiperseksualizētajā sabiedrībā cilvēki vairs netiek tā audzināti. Topošajiem priesteriem, kuriem ir patiess aicinājums iet priesterisko svētuma ceļu, ir nepieciesams laiks un vieta, lai integrētu savu seksualitāti personības nobriešanas procesā. Tādas tēmas kā masturbācija, pornogrāfija un homoseksuālisms ir jāpasniedz kompetentām personām, un ir jāparāda ceļš, kā konkrēti ar Kristus žēlastības palīdzību dzīvē īstenot augsto šķīstības ideālu un celibātu. Semināristam ir jādod iespēja apspriest šos jautājumus ar pieredzējušiem un uzticamiem personiskiem padomdevējiem, kas paši uzticīgi seko Katoļu Baznīcas mācībai un spēj izskaidrot, kas ir  seksuālā atturība “debesvalstības dēļ”.

 

Semināram ir jābūt vietai, kur seminārists var augt, pateicoties garīgajai praksei un mīlestības pārpilnai vienotībai ar Jēzu, jo vienīgi tad, ja ir dzīva saikne ar Jēzu, kas sniedz piepildījumu,  cilvēks spēs dzīvot celibātā. Semināri, kuros tiek mācīta ortodoksā teoloģija un kandidātiem ir pieejama katoļu garīgo prakšu dārgumu krātuve, uzplaukst; turpretī tādos semināros, kas iziet uz kompromisiem, pakļaujoties sabiedrībā valdošajām tendencēm, gandrīz vairs nav aicinājumu uz garīgo kārtu. Visa centrā ir jābūt Kunga pielūgsmei, kas ir klātesošs svētajā Euharistijā un kuram jebkurā laikā būtu jābūt pieejamam semināristiem. Tradicionālās dievbijības izpausmes formas, tādas kā Rožukroņa lūgšana, kuru bieži izsmej, ir jātur godā.

 

Tieši par to visu arī domāja pāvests Benedikts XVI, kad viņš 2010. gadu pasludināja par Priesteru gadu un to novēlēja Arsas prāvesta aizbildniecībai. Tas bija gads, kurā Vācijas Baznīcu satricināja pirmais vardarbības krīzes vilnis. Masu mediji uzturēja nepārtrauktus uzbrukumus Katoļu Baznīcai un pāvestam Benediktam XVI, kaut arī, kā vēlāk varēja lasīt žurnālā Spiegel (nr. 39 / 2018): “vairāk kā jebkurš no viņa priekšgājējiem viņš cīnījās pret vardarbību un atstādināja no amata 800 priesteru”. Un tomēr Vācijā pāvests sastapās vienīgi ar naidu, kā viņš pats arī sūdzējās vēstulē Katoļu bīskapiem. Taču no bīskapiem atbalsts nenāca.

 

Jau Benedikta XVI pontifikāta pirmajā gadā Ticības mācības kongregācija laida klajā Instrukciju par kritērijiem aicinājumu izvērtēšanai personām ar homoseksuālām tieksmēm saistībā ar viņu uzņemšanu seminārā un ordinēšanu garīdznieku kārtā. Tā aizliedz uzņemt kandidātus ar dziļi izteiktām homoseksuālām tieksmēm seminārā un virzīt ordinēšanai garīdznieka kārtā, jo priesterim ir nepieciešams “emocionāls briedums”, kas dara viņu spējīgu veidot “pareizas attiecības ar vīriešiem un sievietēm”, lai viņā varētu nostiprināties patiesi tēvišķīga attieksme pret baznīcas kopienu.”[5] Šis aizliegums vēlreiz tika apstiprināts 2016. gadā pāvesta Franciska parakstītā Klēra kongregācijas vēstulē. Taču arī šoreiz veltīgi, jo homoseksuāļu tīkli un kliķes ir pārāk spēcīgi.

 

Pazīstamajā katoļu žurnālā First Things[6] Daniels Metsons ir atzinis sevi par vīrieti ar “dziļi izteiktām homoseksuālām tieksmēm”. Kaut arī šis cilvēks ir atgriezies ticībā, tomēr viņš pauž uzskatu, ka nevienu, kas ir līdzīgs viņam, nevajadzētu ordinēt par priesteri. “Baznīcai ir vajadzīgi nobrieduši vīrieši, kas pārliecinoši apzinās savu identitāti un ir gatavi būt par garīgajiem tēviem.” Viņš atgādina, ka tā nav jauna mācība. “1961. gadā Vatikāns paziņoja, ka vīrieši ar homoseksuālām nosliecēm nevar tikt ordinēti. Semināristi, kas ‘smagi grēkoja pret sesto bausli ar tā paša vai pretējā dzimuma pārstāvi’ bija ‘tūlīt pat jāatskaita’.[7] Autors piekrīt šādai nostājai. Viņš ir pārliecināts: ja vien Baznīca būtu sekojusi pati savām instrukcijām, mēs tagad nelasītu šokējošos virsrakstus, kas apliecina homoseksuāļu iefiltrēšanos visos Baznīcas līmeņos. Metsons pilnībā piekrīt, ka ir arī priesteri ar homoseksuālām tieksmēm, kas dzīvo celibātā un kalpo tautai priekšzīmīgā veidā. Un tomēr viņš saskata divus iemeslus, kas liek viņam domāt, ka tādiem cilvēkiem, kāds ir viņš pats, nevajadzētu kļūt par priesteriem:

No savas pieredzes viņš zina, ka homoseksuālim ir daudz grūtāk savaldīt savas seksuālās tieksmes nekā heteroseksuālam cilvēkam. Viņš atzīst, ka pat vēl pēc savas atgriešanās pie ticības viņš ir kritis vecajos grēkos un nodevies seksam ar gadījuma partneriem (un pēc tam biktskrēslā pamācīts, ka viņam vajadzētu atrast kādu pastāvīgu draugu). Metsona pieredzes stāstu apstiprina arī klīniskā psiholoģija. Ir klīniski pierādīts, ka “homoseksuālu tieksmju apvaldīšana prasa no cilvēka daudz vairāk garīgas enerģijas nekā heteroseksuālu vēlmju nomākšana”, atzīst tēvs Džeimss Loids CSP (James Lloyd), kuram ir doktora grāds klīniskajā psiholoģijā.

 

Neskaitāmi pētījumi parāda, ka homoseksuālisma praktizēšana rada augstas pakāpes psiholoģiskus un fiziskus riskus, kā rezultātā dzīves ilgums mēdz samazināties par 10 līdz 20 gadiem. No zinātniskajiem pētījumiem arī ir redzams, ka homoseksuālisti parasti ielaižas gadījuma sakaros.[8] Jau pēc divu gadu praktizēšanas homoseksuālās attiecības ir pārsvarā “atvērtas attiecības”, un šī tendence, turpinot nodoties homoseksuālismam, ar laiku tikai pieaug.[9] Tas arī izskaidro zemo pieprasījumu pēc viendzimuma “laulībām” valstīs, kur tās tika legalizētas. Krietni mazāk kā 10 % geju un lezbiešu izmanto jauno tiesisko regulējumu, par kuru tik daudzi ar tādu dedzību cīnījās.

 

Daniels Metsons saskata vēl nākamo problēmu: priesteris, kurš pats nespēj dzīvot šķīstībā, nespēj pilnībā īstenot Baznīcas morālteoloģisko mācību savā dzīvē un izskaidrot to draudzes locekļiem; drīzāk viņš vēlēsies atklāti vai slepeni mazināt Baznīcas mācības ietekmi no kanceles vai biktskrēslā.

 

Ar lielu virtuozitāti to jau dara tēvs Džeimss Mārtins no Jēzus Sadraudzības, kuru pāvests Francisks 2017. gada aprīlī iecēla par Komunikācijas dikastērija padomdevēju. Viņš ir autors grāmatai Ceļot tiltu: Kā Katoļu Baznīca un LGBT var nonākt pie attiecībām, kas pauž cieņu, līdzjūtību un jutīgumu (HarperOne, 2017). 2018. gadā, kad Dublinā notika Pasaules ģimeņu tikšanās, viņam bija ļauts runāt par “LGBT personu un viņu ģimeņu laipnu uzaicināšanu” ņemt dalību draudzes dzīvē un noraidīt “homofobiskos draudžu ganus, kas vienkārši atkārto Baznīcas mācību par homoseksualitāti”. Tēvs Mārtins neuzbrūk Katoļu Baznīcas mācībai par seksualitāti tiešā veidā, viņš to pasniedz pareizi un bezkaislīgi. Taču tai pat laikā viņš aicina kristiešus atzīt “geju un lezbiešu identitāti” un pieprasa, lai Baznīca mainītu savu “novecojušo” runas veidu par “homoseksuāliem cilvēkiem” un izkoptu LGBT kopienas pieņemto valodas lietojumu, konkrēti, “geju un lezbiešu identitāte” un “seksuālā orientācija”, lai izrādītu pienācīgu cieņu LGBT ļaudīm. Viņš atbalsta “Praida” rīkotos pasākumus, tādus kā Kristofera ielas diena un LGBT organizācijas, kas cīnās pret Baznīcas mācību. Tēvs Mārtins atzīst katoļu mācību tikai vārdos, lai varētu saglabāt stabilas pozīcijas Baznīcā, bet Baznīcas iekšienē cīnās par LGBT kustības izvirzītajiem mērķiem. Viņš var cerēt, ka homoseksuāļu grupējumi pašā Baznīcā un pieaugošais spiediens no laicīgās sabiedrības puses šajā jomā nostādīs Baznīcu uz ceļiem.

 

Kādēļ no Katoļu Baznīcas puses nebija apņēmības pilnas pretestības? Pastāv grēcīgas struktūras, kas sapin Baznīcu un apklusina tās balsi. Kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem ir sācies Baznīcas desakralizācijas un sekularizācijas process. Pāvests Benedikts pievērsās šai tēmai 2011. gadā Freiburgas koncertzālē teiktajā runā un aicināja “nošķirties no pasaules”, taču sēklas krita uz akmeņainas augsnes. Termini “grēks” un “vaina” ir lielā mērā izskausti no liturģijām un sprediķiem un par Pēdējām lietām vairs nerunā. Sprediķos Baznīcas mācība seksualitātes jomā ir tabū tēma. Visa tā vietā ienāk kas tāds, ko sv. Pāvils paredzēja vēl pirms 2000 gadiem:

“Jo nāks laiks, kad veselīgo mācību necietīs, bet tie pēc pašu iegribām sameklēs sev mācītājus, kas glaimos dzirdei; no patiesības tie ausis noversīs, bet pievērsīsies pasakām” (2 Tim 4, 3–4).

 

Ja priesteris iesniedzas neejošajā patiesās katoļu ticības zonā, viņš riskē ar to, ka draudzes locekļi var par viņu sūdzēties, un diecēzes bīskaps var viņu atstādināt no amata. Es pazīstu priesterus, kuri šādā veidā tika salauzti. Ne vienu reizi vien kopš savas atgriešanās pie ticības 1997. gadā esmu dzirdējusi sprediķi par iepriekš minētajām tēmām parastā baznīcas dievkalpojumā. (Šeit mēs neiztirzāsim pilnīgo kristīgās morāles noraidījumu seksa jomā, kāds valda Vācijas Luterāņu baznīcās, kur 2010. gada pastorālie noteikumi paredz, ka “precēti” homoseksuāli vīrieši vai sievietes var būt kristiešu kopienas priekšsēdētāji).

 

Katoļu Baznīcas kongresos LGBT grupas ieņem visgodpilnākās vietas un var propagandēt savu dzīvesstilu, kā arī bibliskās mācības teoloģisko reinterpretāciju, ieskaitot “iznākšanas no skapja” darbnīcas jaunatnei. Turpretī kustības “Par dzīvību” grupām ir jāpaliek nomaļos kaktos un, ja tās uzdrīkstēsies runāt par aborta šausmām pārāk tieši, tām vispār būs jāpaliek ārpusē. Turoties pie sevi attaisnojušās pakāpeniskuma taktikas, LGBT grupas sper pirmo soli, pieprasot svētību viendzimuma pāriem. Daudzās vietās šai prasībai jau ir piekāpušies. “Dieva svētība ir domāta visiem”, atbildēja priesteris, kad sāka atskanēt iebildumi. Jā, Viņa svētība gan ir domāta visiem, tomēr Kungs nesvētī grēku, tā vietā Viņš aicina uz atgriešanos. “Ej un negrēko vairs!” (Jņ 8, 11) – Jēzus sacīja sievietei, kas bija pieķerta laulības pārkāpšanā. Ganam, kuram rūp pestīšana mūžīgajai dzīvei, ir jāmāca avīm, kādi darbi tās novedīs pie žēlastības stāvokļa zaudēšanas, kad tās “debesvalstību neiemantos” (1 Kor 6, 9).

 

Daudz kas ir likts uz spēles – faktiski, viss ir likts uz spēles: cilvēka un Dieva tēls kristīgajā izpratnē, laulības un ģimenes sociālā struktūra ar tajā balstīto jaunas dzīvības radīšanu. Ir vērts atkārtot: mēs ticam trīsvienīgajam mīlestības un dzīvības Dievam, kas radīja cilvēkus kā vīrieti un sievieti un deva viņiem aicinājumu dzīvot mīlestībā un radīt jaunu dzīvību. Dievs radīja cilvēkus ar miesu, no kā var spriest par Viņa plānu, un apveltīja tos ar dvēseli, kas nolemta mūžīgajai dzīvei – vai nu Debesīs, vai ellē. Ar vislielāko nopietnību Jēzus to atkal un atkal uzsver. Par to mums ir biežāk jādzird baznīcā – lai kādu dienu mēs varētu būt kāzu viesi Debesīs.

 

 Turpinājums sekos.

 Foto: youtube, screen shot

 

 

[1] Cf. Du sollst nicht lügen, in: Der Spiegel, No. 39/September 22, 2018.

23 Dariusz Oko, With the Pope Against Homoheresy, in: Theologisches, vol. 42, No. 09/10. http://www.theologisches.net/files/2012%20-%20Theolog%20-%2009%20+%2010.pdf

24 Homoseksuāļu tīkla eksistenci visaugstākajos hierarhijas līmeņos apstiprina arhibīskapa Viagno trešā liecība 2018. gada 19. oktobrī. https://www.lifesitenews.com/news/archbishop-viganos-third- testimony

 

[2] 25 https://www.churchmilitant.com/news/article/one-mans-open-letter-to-the-canadian-bishops

[3] 26 http://www.ewtn.com/v/experts/showmessage_print.asp?number=310257&language=en

 [4] 27 https://www.lifesitenews.com/opinion/homosexual-cesspool-priest-blows-whistle-on-irelands-national-seminary

[5] 29

http://www.vatican.va/roman_curia/congregations/ccatheduc/documents/rc_con_ccatheduc_doc_20051104_istru zione_en.html

[6] Pirmās Lietas (tulk. piez.)

[7] 30 Daniel Mattson, Why Men Like Me Should Not be Priests, in: First Things, 17.08.2018.

https://www.firstthings.com/web-exclusives/2018/08/why-men-like-me-should-not-be-priests

[8] 31 Ar pārskatu var iepazīties šeit: Deutsches Institut für Jugend und Gesellschaft (DIJG), Homosexualität und

wissenschaftliche Studien. www.dijg.de/homosexualitaet; cf. Peter Sprigg, Homosexuality is Not a Civil Right, Family

Research Council, Washington DC.

[9] 32

https://www.rki.de/DE/Content/Infekt/EpidBull/Archiv/2007/Ausgabenlinks/23_07.pdf?__blob=publicationFil e

  

[1] Kā sabiedrība izturas pret ‘nenormālību’, tas jau ir cits jautājums. Sabiedrības, kas balstītas kristietībā, ir jau gadus četrdesmit kā dekriminalizējušas seksuālo uzvedību starp viena un tā paša dzimuma pārstāvjiem. Nepieciešamais labojums likumdošanā bija personisko tiesību aizsargāšana seksualitātes intīmajā sfērā. Kristiešiem būtu jāvadās pēc sv. Augustīna sacītā: Mīliet grēcinieku un nīstiet grēku. Tas nedrīkst palikt par tukšu saukli, bet gan cilvēkiem, kurus pievelk viņu pašu dzimums, vajadzētu rast šādu pieredzi saskarsmē ar kristiešiem. Cilvēka identitātei ir daudz aspektu, un mainīgās seksuālās tieksmes ir tikai viens no tiem.   

[2] Volker Beck, Legalisierung schwuler und lesbischer Lebensgemeinschaften, in: Demokratie und Recht, 1991, 4, p. 457. 

[1] Turpinājumā es balstos uz D. Vincentu Tvomiju (D. Vincent Twomey, The theological roots of the present crisis): https://www.catholicworldreport.com/2018/08/03/the-theological-roots-of-the-present-crisis /

[2] Anthony Kosnik et al, Human Sexuality: New Directions in American Catholic Thought, Paulist Press 1977.

[1] Quoted by Jakob Cornides, “Natural and un-Natural Law,” Selected Works of Jakob Cornides, http://works.bepress.com/jakob_cornides/17/

[2] International Federation for Therapeutic and Counselling Choice. https://www.therapeuticchoice.com

[3] Piemēram, 2009. gadā Vācijas lezbiešu un geju federācija nežēloja pūles, lai kavētu Psihoterapijas un garīgās veselības akadēmijas konsīlija norisi Mārburgā, kur diviem LGBT aplenktiem ekspertiem bija jāuzstājas par identitātes tēmu. Konference varēja notikt tikai policijas vienību aizsardzībā.

[4] Charles W . Socarides, Sexual Politics And Scientific Logic. The Issue Of Homosexuality, in: The Journal of Psychohistory, 19 (3), Winter 1992. Cf. Robert Reilly, Making Gay Okay, p. 118 et seq.

[5] Hillary Rodham Clinton, Remarks in Recognition of International Human Rights Day, Geneva, Palais des Nations, 6 December 2011; https://2009-2017.state.gov/secretary/20092013clinton/rm/2011/12/178368.htm

[6] International technical guidance on sexuality education, UNESCO 2018

[7] Standards for Sexuality Education in Europe, WHO and BZgA, Cologne 2010.

[8] Cf. Gabriele Kuby, The Global Sexual Revolution — Destruction of Freedom in the Name of Freedom, Angelico Press, Kettering OH 2015, chapter 12. 

[1] Theodor W. Adorno–Else Frenkel-Brunswik–Daniel J. Levinson–R. Nevitt Sanford, The Authoritarian Personality, Harper and Brothers, New York 1950. Max Horkheimer–Erich Fromm–Herbert Marcuse, Studien über Autorität und Familie. Forschungsberichte aus dem Institut für Sozialforschung, Paris 1936, Reprint Lüneburg 2001.

[1] Pieejams: https://www.lifesitenews.com/news/bathrooms-are-just-the-beginning-a-scary-look-into-the-trans-movements- end [Visas interneta vietnes skatītas 2018. gada oktobrī].

[2] Das Schweigen der Hirten. Der Spiegel, No. 39, 2018. 22 Sept.

[3] D. Paul Sullins, Is Catholic clergy sex abuse related to homosexual priests? The Ruth Institute, 2018. Pieejams : http://www.ruthinstitute.org/press/ruth-institute-releases-study-on-role-of-sexual-orientation-in-catholic-clerical- sex-abuse-scandal

[4] https://chicago.suntimes.com/news/blase-cupich-catholic-sex-abuse-scandal-we-have-bigger-agenda-than-be- distracted-tells-mundelein-seminarians/ https://chicago.suntimes.com/news/blase-cupich-apologizes- sex-abuse-priests-archdiocese-chicago-catholic/

[5] https://www.katholisch.de/aktuelles/standpunkt/auch-priester-mussen-uber-ihre-sexualitat-reden-konnen

[6] http://www.kath.net/news/58513

[7] https://www.katholisch.de/aktuelles/standpunkt/funf-bemerkungen-zum-missbrauchsskandal

 

 

 

 

 

 

[1]Pieejams: http://www.kath.net/news/65076. [Visas interneta vietnes skatītas 2018. gada oktobrī].