1947. gadā Dievmāte parādījās itāliešu adventistam Bruno Kornakiolam (Bruno Cornacchiola), kurš tik ļoti ienīda Katoļu Baznīcu, ka taisījās nogalināt Romas pāvestu.

Jāsaka, ka uz to brīdi Kornakiola bija aktīvs adventistu kopienas biedrs. Pirms tam viņš piedalījās pilsoņu karā Spānijā. Brauciena laikā vīrietis iepazinās ar kādu vāciešu protestantu un nolēma atteikties no savas katoliskās ticības. Tieši tajā laikā pāvests Pijs XI enciklikā "Miserentissimus Redemptor" īpaši aicināja ticīgos veltīt piektdienas lūgšanām un gandarīšanai par saviem un visas pasaules grēkiem. Ir zināms, ka vēl 1940. gadā Bruno sievai Lolandai izdevās pārliecināt vīru ievērot šo garīgo praksi.

Tomēr Bruno tomēr nolēma pievienoties Romas baptistiem. 1943. gadā Bruno kopā ar sievu, bērniem un māsu Helēnu pieņēma kristību baptistu draudzē. Jau drīz Bruno pārgāja uz adventistu draudzi, kas pulcējās tajā pašā zālē. Jaunā konfesijā Kornakiolu iecēla par adventistu jauniešu misijas vadītāju. Draudzes līderi pienācīgi novērtēja vīrieša aktivitāti un degsmi, kaut gan Bruno slikti runāja itāliešu valodā. Kopš tā brīža līdz pat 1945. gadam Kornakiola atklāti cīnījās pret katolicismu. Īpaši aktīvi adventists kritizēja ticības patiesību par Dievmātes Bezvainīgo Ieņemšanu.

Tu varēsi vislabāk piedzīvot Svēto Misi, piedaloties tajā kopā ar Vissvētāko Jaunavu un Dievmāti Mariju. Viņa stāvēja zem krusta, kad Jēzus mīlestības dēļ atdeva par mums dzīvību. Krusta pakājē Marija kļuva arī par mūsu Māti, par Baznīcas Māti un par Māti katram cilvēkam, kurš pie tās pieder. Tādēļ Katoļu Baznīca Svētā Gara vadīta godina Mariju kā vismīļāko Māti.

Cik ļoti Viņa mūs mīl! Marija to dara tāpat kā jebkura laba māte, kura mīl savus bērnus. Dievmāte grib mums pateikt: „Es mīlu jūs visus! Piedzīvojot grūtības, nepadodieties bailēm, jo es jūs mīlu arī tad, kad jūs esat tālu no manis un mana Dēla! Ja jūs zinātu, cik ļoti es jūs mīlu, jūs raudātu no prieka! Es mīlu jūs īpašā veidā un gribu jūs visus aizvest līdz Dievam debesīs!”

/Bekija Roiča/

7. Svētdiena ir mana vienīgā brīvdiena

Ak, svētdienas! Vai tad mums visiem negribētos vienu dienu nedēļā paņemt brīvu no mūsu darbiem un vispār neko nedarīt? Mēs domājam, ka atpūtīsimies uz dīvāna, skatoties filmu, iepērkoties lielveikalā vai pārlūkojot Pinterest. Tomēr Jēzus māca mūs: “Nāciet pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es gribu jūs atvieglināt.” (Mt 11, 28) Vienīgais veids, kā patiesi atjaunot spēkus un gūt mieru jaunajai nedēļai, ir pavadīt stundu vai dienu ar mūsu Kungu. Viņš no jauna piepildīs mūs, iedrošinās un stiprinās mūs. Tu atklāsi, ka tev vēl ir pietiekami daudz laika, lai izbaudītu savas svētdienas, kad esi pārnācis mājās no baznīcas. Ja tu vēl nevari izbrīvēt vienu stundu savā brīvdienā, tad mēs zinām, ka baznīcas piedāvā sestdienas vakara dievkalpojumu laikus.

“Tu esi radījis mūs sev, ak, Kungs, un mūsu sirds ir nemierīga līdz brīdim, kad tā gūst mieru Tevī!” (sv. Augustīns)

“Kamēr mēs nejūtam stipru mīlestību uz mūsu Kungu Vissvētākajā Sakramentā, mēs nevaram paveikt neko.” (sv. Pēteris Julians Eimards)

/Marks Jermaks/

Iespējamās pārdabiskās atklāsmes Medžugorjē, nelielā pilsētiņā Bosnijā un Hercogovinā, sākās pirms 34 gadiem. Kopš tā laikā katoļu aprindās norisinās karstas diskusijas par šī fenomena autentiskumu.

Aizdomas par to, ka ilgi gaidītais Vatikāna slēdziens par vīziju patiesumu varētu būt negatīvs, pēdējā laikā pastiprināja pāvesta Franciska izteikumi. Pavasarī, apmeklējot Bosniju un Hercegovinu, pāvests aprobežojās tikai ar vizīti Sarajevā. Atgriežoties Romā, Francisks atzīmēja: „Ir cilvēki, kuriem nemitīgi vajag jaunumus attiecībā uz kristīgo identitāti. Viņi ir aizmirsuši, ka Dievs mūs ir svaidījis, apzīmogojis un ielējis mūsu sirdīs savu Garu. Tādēļ viņi meklē. Piemēram, viņiem interesē, kur ir vizionāri, kas mums pateiks, ko Dievmāte ir paziņojusi pulksten četros pēcpusdienā... Ar to viņi arī dzīvo. Tā nav kristīgā identitāte. Pēdējais Dieva vārds ir „Jēzus”. Nekas vairāk”.