Divi no trim svētdienas Sv.Mises lasījumiem bija veltīti pasaules galam. Šķiet, dažus no pastardienas aprakstiem, ko dzirdējām baznīcā, varētu būt sarakstījis kāds astrofiziķis, kurš caur teleskopu novēro jaunas galaktikas sprādzienu vai vecās bojāeju.

Jāuzsver, ka kristīgajā skatījumā, par kuru runā Jēzus, pasaules gals nav katastrofa, lai gan katastrofu vīzijas piekritēji ļoti bieži atsaucas tieši uz Evaņģēlija tekstiem. Šeit netiek runāts par sagraušanu, iznīcināšanu vai dusmu dienu. Dažādu gadsimtu katastrofisti, uzlūkojot sava laika pasauli, saskatot tajā ļaunumu un iznīcību, un atsaucoties uz Jauno Derību, apgalvoja, ka beidzot jāatnāk dusmu dienai, kad tiks atmaksāts par visām netaisnībām. Taču tā nav kristīga vīzija.

/Pēteris Bankovskis/

Latvijas Republikas proklamēšanas diena – 18. novembris – ikvienu pavalstnieku aizvien mudina uz kādām pārdomām. Vedina jautāt pašam sev – kā tas var būt, ka, neraugoties uz tik dažādām un šķietami nepārvaramām grūtībām, Latvijas valstiskums Pirmā pasaules kara drupās tapa, starpkaru Eiropā attīstījās, okupāciju laikā gruzdēja zemdegās un kā tāds paplucis fēnikss atkal iznira no PSRS krāsmatām 1991. gadā. Kā tas var būt, patiešām!

Atbilde ir mūsu valsts himnā, Baumaņu Kārļa sacerētajā tautas lūgšanā, tās pirmajā rindiņā: “Dievs, svētī Latvijuˮ. Liekas, nebūs daudz valstu, kam viens no galvenajiem valstiskuma simboliskajiem apliecinājumiem – himna – būtu īsa, kodolīga un precīza lūgšana. Brāļi lietuvieši savā “Tautiška giesmėˮ ir kareivīgi patriotiski, igauņu “Mu isamaa, mu õnn ja rõõmˮ pauž lirisku saikni ar dzimtenes dabu, amerikāņi, dziedot par Zvaigžņoto karogu, gara acīm skata cīņas un uzvaras, kas ļāvušas tuvoties amerikāņu sapnim, vācieši pēc Otrā pasaules kara, vairīdamies no vāciskuma slavināšanas, dzied tikai pēdējo Jozefa Haidna un Augusta Heinriha Hofmana fon Falerslēbena kopdarba pantu, kur mudina vienoties, Tēvijā īstenojot tiesiskumu un brīvību.

Lasot dažus katoļu (nemaz nerunājot par sekulārajiem) autoru rakstus par uzbrukumiem Parīzē, nolaižas rokas. Viņiem visiem šķiet, ka islāmisti cenšas nepieļaut iespējamo dialogu un sapratni.

Nu jau kādu laiku desmitiem publicistu (t.sk. sutanās) atkārto, ka teroristu mērķis ir aplipināt mūs ar naidu vai iebaidīt. Tomēr mēs, kārtīgie ļaudis, nepadosimies un turpināsim mīlēt un ievest kārtējos imigrantus dziļā pārliecībā, ka starp imigrāciju un teroristiskiem aktiem nav nekā kopīga. Kas attiecas uz faktu, ka daļa musulmaņu piedalās slepkavībās, tam nav nekāda sakara ar pašu islāmu. Taču šāds domu gājiens liecina ne tik daudz par drosmi un baiļu neesamību, cik par veselā saprāta un racionalitātes trūkumu. Kristietība un kristīgā politika nav tas pats, ka naivums, labprātīgi radot milzīgas problēmas sev pašiem.

/Masimo Introvinje/

Pēc traģiskajiem notikumiem Parīzē “civitas.lv” lasītājiem piedāvājam ievērojamā Itālijas reliģijas sociologa pārdomas par Itālijas musulmaņiem. Viņa secinājumus droši var attiecināt arī uz citām Eiropas valstīm, tai skaitā Latviju, domājot par to, kas gadu gaitā var notikt arī pie mums.

Itālijā dzīvo viens miljons astoņi simti tūkstoši musulmaņu, kas ir gan Itālijas pilsoņi, gan imigranti. Protams, Itālijā nedzīvo viens miljons astoņi simti tūkstoši teroristu. Gluži pretēji, lielākā daļa Itālijā dzīvojošo musulmaņu stingri nosoda atentātus, kas notika Parīzē, un karsti vēlas dzīvot mierā līdzās pārējās tautas pārsvaram, kas nav musulmaņi. Varētu pat teikt, ka musulmaņu vidē ir grūtāk nosodīt atentātus, kas ir vērsti pret ebrejiem vai Izraēlu, bet patiešām maz būs tādu, kas izrādīs simpātijas Al Qaeda vai Islāma valstij.