Kīnas vīrusa laikmetā kļūst arvien aktuālāks jautājums par vesela saprāta saglabāšanu. Ir vērts atcerēties, ko savā uzrunā 15. augustā teica nuncijs Baltijas valstīs, Peters Rajičs. Viņš lūdza mūs nosargāt veselo saprātu, apvienojot to ar dzīvu ticību.

“Pat Rietumos un brīvajāpasaulē, kurākristieši ir vairākums, pastāv dažādi spēki un kustības, kuri tiecas darīt relatīvu Kristus mācību, paužvienaldzību pret Baznīcu, kristīgajām vērtībām un morālajiem principiem vispār. Sliktākajāgadījumākristieši Rietumos ar klusēšanu izrāda toleranci pret Dieva izslēgšanu no sabiedrības un šādi atļauj darboties neredzamiem varas centriem, kuri kā pūķi noposta visu, kas saistīts ar kristietību, patiesību un dabiskiem morāliem principiem. 

[…] 

Pagātnes pieredze un cīņas pret ļaunuma un tumsas spēkiem diemžēl turpinās arīšodien, pārsvarāiespaidojot cilvēka sirdi un prātu. Neļausim ļaunajam mūs maldināt vai paverdzināt ar hedonisku baudu pievilcību, kuras noved verdzībāun atkarībā, ar vilinājumiem uz neuzticību, vienaldzību, izmisumu vai grūtsirdību. Neļausim citiem vai kaut kam iznīcināt mūsu ticību Dievam, mūsu reliģisko mantojumu un vērtības, mūsu dabiskos morālos principus, mūsu cilvēcisko izpratni, mūsu veselo saprātu, kāarīmūsu mīlestību uz Dievu un tuvāko.” (Visu uzrunu lasi šeit)

Ķīnas vīrsusa laikā valsts ierēdņu diktētās normas ne tikai ir mainījušas ierasto dzīves kārtību, bet arī ierasto lūgšanas kārtību, tāpēc argumentēti Andžela Peličari ironiski pārdēvē Svēto Misi no ticības noslēpuma par “jocīgo noslēpumu”. Itāliešu žurnāliste nepieder tiem intelektuāļiem, kas raksta, sēžot ērtā kluba krēslā, tālu no briesmām, bet dzīvo valstī, ko ir smagi skārusi ķīniešu vīrusa izplatīšanās. Un tieši tāpēc viņai ir tiesības uz ironiju, jo redzot, kā pēc Itālijas valsts ierēdņu diktētajām normām par kristīgo noslēpumu svinēšanu, ko bez ierunām ir akceptējusi Itālijas bīskapu konference, dievkalpojumu norise pārtapusi par tādu “jocīgu noslēpumu” (pat ar stingro norādi dalīt Svēto Komūniju ar vienreizējās lietošanas cimdiem), viņa arī izsecina iemeslus, kāpēc mūsu baznīcās rūpes par sanitārajām normām guvušas virsroku pār dvēseļu svētdarīšanu. Ir par ko aizdomāties. Vērtīgu lasāmvielu!

Pr. Aleksandrs Stepanovs

******

Mana kaisle ir Itālijas dolomītu klintis, un es tur atgriežos katru gadu. Vairāku pastaigu starpā kopā ar draugu priesteri bijām devušies uz Svēto Misi. Priesteris devās uz zakristeju, lai lūgtu iespēju koncelebrēt Svētajā Misē. Taču atbilde pārsniedza jebko, ko iepriekš varējām iedomāties: “Nevarēsi, jo es tevi nepazīstu”. Pārtulkojot saprotamā valodā nolieguma motīvus: “Kas var man garantēt, ka tu neesi inficēts?” Tā kā priesteris bija aizmirsis masku, viņam iedeva savādu priekšmetu, kas gandrīz pilnībā aizsedza seju.

Kopš vairākiem mēnešiem nedaru neko citu,kā diskutēju un strīdos ar draugiem un paziņām, jo man radies iespaids, ka liturģija ir pārveidota par sava veida “jocīgu noslēpumu”, kas tiek upurēts uz politiskā korektuma altāra, pārveidotā par reliģisko korektumu. Tāpēc ka, manuprāt, Baznīcas pienākums ir pārtapis par uzdevumu izrādīties pasaulei, ka baznīca ir ticama, civilizēta, kas ciena “citu” veselību, respektējot noteikumus, ko ir nodiktējušas bailes no nāves, lai izvairītos no inficēšanās.

/pr. Aleksandrs Stepanovs/

1. decembrī nāca klajā jauna Ostina Aivreja grāmata – intervija ar pāvestu Francisku “Let Us Dream”. Šajā garajā intervijā pāvests Francisks pirmo reizi publiski runā par uiguru vajāšanu Ķīnā, pauž atbalstu rasu taisnīguma protestiem, kas sekoja Džordža Floida nogalināšanai, un ar uzsvērtu nosodījumu runā par tiem, kas protestē pret koronavīrusa ierobežojumiem. Pāvests pretstata šo divu grupu protestētājus. Viņš atbalsta rasu vienlīdzību un protestus pret policijas vardarbību, ko izraisīja Džordža Floida nāve, lai gan protestētāji ir pastrādājuši masu nekārtības un grautiņus.

Pr. Aleksandra Stepanova uzruna 20. novembrī Tukuma Romas katoļu baznīcā pirms Rožukroņa par pāvesta Franciska atgriešanos, kurā tiek analizētas vairākas tēmas. Līdzās facebook video saitei publicējam šeit arī šīs uzrunas galvenās domas.

******

Koronavīrusa pacientu ārstēšanai var izmantot daudzas terapijas. Un Britu medicīnas žurnāls ir apkopojis jaunāko informāciju, kā tikt galā ar dažādām situācijām. Taču bieži sāk pietrūkt to, kas šīs terapijas spētu pielietot praksē. Vispirms jau tie ir ģimenes ārsti, kam vajadzētu veidot pirmo barjeru koronavīrusa izplatības apturēšanā. Bet daudzos gadījumos šie ārsti  vairs nav pieejami.

Piedāvājam pr. Serafino Lancetas (Serafino Lanzetta) raksta tulkojumu, kurā viņš ļoti vispārējā veidā centies iezīmēt dziļākās teoloģiskās un pastorālās problēmas, kuras saistītas ar pēdējā Baznīcas ekumēniskā koncila norisi un recepciju. Autors par starta punktu izmanto pāvesta Benedikta XVI uzrunu Romas kūrijai 2005. g. 22. decembrī, kur pāvests pretnostatīja reformu kontinuitātē (pēctecībā) un pārrāvumu kā divas pretējas koncila tekstu hermeneitikas . Autors arī parāda šādas pieejas ierobežojumus un apspriež dažus alternatīvus priekšlikumus, kas izteikti pēdējos gados. Pr. S. Lanceta dzimis 1977. g. Pēc vidusskolas iestājies Bezvainīgās Dievmātes franciskāņu ordenī. Studējis filozofiju Benevento seminārā, ieguvis licenci un doktora grādu teoloģijā universitātē Santa Croce Romā. Ordinēts par priesteri 2002. g. Strādā par pasniedzēju Lugano Teoloģijas fakultātē (Šveicē) un rediģē žurnālu Fides Catholica. Vairāku teoloģisku grāmatu autors. – Tulk. piez.

•••••••

Kardināls Čārlzs Maungs Bo kādā Mateo Matcuci (Matteo Matzutzzi) blogā publicētā intervijā pavisam skaidri un nepārprotami runā par ko tādu, kas izraisa apmulsumu. Baznīca vairs nevarot savu kalpojumu pozicionēt kā pārliecinošu misiju, jo Baznīcai jāsaprot, ka tā ir tikai vārga minoritāte. Baznīcai jāsamierinās ar domu, ka tā dzīvos, neizejot no katakombām, un nav jāplāno nekas vairāk par to. Baznīcai pašai ir nepieciešama kristība, un tā vairs nevar būt citu kristītāja. Bet vai tādā gadījumā tā vēl joprojām ir Baznīca?

/Stefano Fontana/ 

Vatikāna valsts sekretariāts ir izsūtījis vēstuli visām bīskapu konferencēm, pretendējot paskaidrot pāvesta Franciska vārdus par homoseksuālo pāru tiesisko regulējumu, taču šī vēstule, gluži pretēji, pasliktina situācijuapstiprina gan to, ka pāvests šos vārdus ir teicis, gan to, ka viņš iestājas par homoseksuālo personu civilajām savienībām, gan to, ka ar saviem kritērijiem viņš taisa revolūciju Baznīcas morālajā mācībā.

Ziņa par Eugēnija Afinejevska veidoto dokumentālo filmu ir nonākusi visas pasaules uzmanības centrā saistībā ar dažiem pāvesta Franciska izteikumiem, kas ir pretrunā ar Baznīcas Maģistēriju. Pāvesta vēstījums rada nopietnu satraukumu pat tad, ja no tā tiktu izņemts fragments par “civilajām savienībām”, nemaz jau nerunājot par faktu, ka viņš varētu būt atbalstījis divus homoseksuāļus, kas audzina bērnus. Ja Svētais Krēsls šādu informāciju neatsauks, mēs būsim lielas problēmas priekšā.

/pr. Aleksandrs Stepanovs/

Šajās dienās ļoti daudz tiek runāts par pāvesta Franciska izteicieniem par labu homoseksuālām savienībām, kas izskanēja Eugēnija Afinejevska dokumentālajā filmā “Francesco”. Līdz ar to pāvests Francisks dod negaidīti spēcīgu atbalstu homoseksuālajam lobijam un veicina Katoliskajā Baznīcā homoherēziju.

Rožukronis ir spēcīga lūgšana, kas atjauno cilvēku dzīves un izlūdz daudzas žēlastības. Piedāvājam izlasīt (un noklausīties itāliešu valodā ar angļu valodas subtitriem) kāda Milānas eksorcista sarunu ar ļauno garu, kas notika Dievmātes īpašajos svētkos – Rožukroņa karalienes svētkos 2019. gada 7. oktobrī. Eksorcisma laikā priesteris piespiež dēmonu slavēt Rožukroņa lūgšanas spēku, vai, kā viņš pats saka, piespiež dēmonu teikt katehēzi par Rožukroņa spēku. Dēmons izmanto apsēstās personas runas aparātu, komunicējot pārveidotā rupjā balsī.

******