Starptautiskā prese veltī daudz laika, aprakstot karadarbību Sīrijā, uzlidojumus un lielvaru līderu strīdus. Bet kas patiešām ir vajadzīgs šai tautai? Par to intervijā Vatikāna Radio stāsta sīriešu katoļu bīskaps Bata (Mar Youhanna Jihad Battah).

Sīrijai ir vajadzīgs miers un diplomātisko kanālu atvēršana, jo Sīrijai attiecībā pret pasauli trūkst uzticēšanās. Iedzīvotāji domā, ka visa pasaule ir pret viņiem, bet tā nav taisnība! Mums vajag teikt šai tautai, ka tagad visa pasaule vēlas atrisināt šīs valsts problēmas. Pašreiz notiek bombardēšana, bet problēmas nevar atrisināt ar karu, proti, ar vardarbību apspiest vardarbību. Nē, vardarbība neko nelīdz, ir vajadzīgs miers, piedošana, dialogs visu to starpā, kuri dzīvo Sīrijā. Protams, nevar izvērst dialogu ar teroristiem, bet mums ir jāzina, kāpēc radās šīs grupas, un kas bija tas, kas palīdzēja tām izveidoties.

/Kirstena Andersena/

Pirms mūsu vecākais bērns bija dzimis, mans vīrs un es nolēmām, ka mūsu bērniem nebūs Ziemassvētku vecīša. Kā jau pedantiska naivuma apskurbinātie, jaunie vecāki, mēs pieņēmām, ka izslēdzot jautro apaļīgo vīru sarkanā tērpā no mūsu svētku tradīcijām, mēs aizsargātu mūsu bērnus no ieraušanas materiālismā un virzītu viņus uz Ziemassvētku patieso nozīmi — Jēzus Kristus piedzimšanas svinēšanu.

Pēc divpadsmit gadiem un vēl pāris bērniem, esam iemācījušies, ka nav nozīmes, vai zem eglītes paslēptās dāvanas parakstījis vecais labais vīriņš vai vecie, garlaicīgie vecāki, jo jebkurā gadījumā bērnu uztverē tipisks Ziemassvētku rīts tiek sagaidīts ar visai daudzām... dažādām mantām. Pat iztiekot bez Ziemassvētku vecīša tēla, mani bērni ir tikpat apsēsti ar dāvanām kā visi pārējie (uz rezultāta tablo: materiālisms: vecāki 1:0)

Pastāv viedoklis, ka ticība esot pretrunā ar prātu. Neticīgi cilvēki bieži izliekas, ka Dieva atraidīšanas iemesls ir „racionālā domāšana”. Patiesībā pirms noraidīt Dievu, būtu jānoraida daži neapstrīdami fakti. Taču šādu rīcību grūti dēvēt par racionālu.

Kristīgā ticība izriet no faktu analīzes. Piemēram, evolūcijas teorija, kas tiek uzskatīta par zinātnisku, daudz vairāk paļaujas uz aklu ticību nekā kristietība. PSRS totalitārisma laikos evolucionisms tika uzspiests kā dogma, ko neviens nedrīkstēja apšaubīt. Arī tagad mēs nekritiski uztveram šīs teorijas pieņēmumus, aizmirstot, ka tās pierādījumos tiek lietotas nezinātniskas metodes. Zinātniekiem būtu jāpēta realitāte un, pamatojoties uz saviem pētījumiem, jākonstruē teorijas. Evolūcijas piekritēji dara otrādi. Savas nāves priekšvakarā Čarlzs Darvins apšaubīja savas teorijas pamatotību, jo nebija atradis tai zinātniskus apstiprinājumus. Tiesa, tas netraucē viņa sekotājiem, kuriem joprojām nav izdevies šādus apstiprinājumus atrast.