• Tomēr sava satura vai arī pāvesta īpašā stila dēļ, tas vienlaikus var gan sajūsmināt, gan pievilt ikvienu, kurš to lasīs. Vēstule, tāpat kā tās autors, ir noslēpumains. Un tā nemaz nav slikta iezīme, jo arī Jēzus bieži vien izturējās noslēpumaini.
• Tradicionālisti, kurus uztrauc katolisko morālo vērtību panīkums, var justies mierīgi. Amoris neatceļ nekādas fundamentālās morālās vērtības, kuras aizstāv Baznīca. Ārlaulības sakari joprojām ir grēks; laulības pārkāpšana arī vēl arvien ir grēks; arī homoseksuālās attiecības joprojām ir grēks; kā arī tiek parādīts, ka laulību joprojām veido viens vīrietis un viena sieviete.
• Nez vai milzīgā uzmanība, kas ir pievērsta Amoris veicinās arī interesi par citiem pāvesta dokumentiem un lēmumiem – piemēram, Evangelii Gaudium, Laudato Si, Jubilejas gada atlaidām un Žēlsirdības Jubilejas gadu? Cik daudzas iniciatīvas mēs gan spējam vienlaikus ieviest un veicināt? Visu cieņu Jums, Svētais Tēvs, bet ir nepieciešams neliels pārtraukums, lai arī mēs spētu uzelpot!
• Raugoties ilgtermiņā, viena no būtiskākajām tēzēm varētu būt šī: „Mēs esam aicināti veidot sirdsapziņas, nevis tās aizstāt.” (# 37)
• Dokumentā pāvests vēršas arī pret mūsdienās tik ļoti plaši propagandēto jautājumu par, tā saukto, „gender teoriju”. Viņš raksta: „Šī ideoloģija noved pie tādas izglītības programmas un tādiem normatīvajiem aktiem, kas veicina aplamu personisko identitāti un emocionālo intimitāti, kas ir radikāli nošķirta no vīrieša un sievietes bioloģiskās atšķirības… Tas vieš bažas, ka dažas šāda veida ideoloģijas cenšas sevi proklamēt kā absolūtas un neapšaubāmas, pat uzspiežot maldīgu viedokli par bērnu audzināšanas tēmām… Neiekritīsim grēkā, cenšoties aizstāt Radītāju.” (# 56,2)
• Mani īpaši iepriecināja, ka pāvests stingri nosoda abortu: „Ja ģimene ir dzīvības svētnīca – vieta, kur tiek ieņemta un aprūpēta dzīvība, - tad tas ir pilnīgi nepieņemami, ka tā kļūst par vietu, kur dzīvība tiek noraidīta un iznīcināta. Cilvēka dzīvība ir nenovērtējama, un nevainīgam bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvību savas mātes klēpī; un nevienam nav tiesību – aizbildinoties ar teorētiskām tiesībām pār savu ķermeni, - lai pamatotu savu lēmumu iznīcināt šo dzīvību.” (# 83)
• Tajā pašā paragrāfā mēs varam lasīt arī intriģējošu komentāru par veselības aprūpē strādājošajiem cilvēkiem: „Ģimene aizsargā cilvēka dzīvību visos tās posmos, arī tās beidzamajā stadijā. Līdz ar to veselības aprūpē nodarbinātajiem tiek atgādināts par šo morālo pienākumu.” Padomājiet par sekām, ko sevī ietver šis apgalvojums!
• Pāvests pievēršas arī kāzu svinību tēmai. Viņš lieto vārdus, kas varētu skanēt kā izaicinājums dažām līgavām, līgavaiņiem un viņu ģimenes locekļiem. Viņš raksta: „Īstermiņā gatavošanās laulībām sevī ietver ielūgumu izsūtīšanu, kāzu drānu sagatavošana, svinības, kā arī dažādas citas lietas, kas ne vien skar budžeta jautājumus, bet arī prasa spēkus un rada prieku; tomēr jaunlaulājamie kāzās ierodas izsmelti un noguruši… Ļaujiet man teikt kādu vārdu jaunlaulājamiem. Lai jums pietiek drosmes būt atšķirīgiem! Neļaujiet, lai jūs „aprij” patērētājsabiedrības uzskati un tukšā izrādīšanās. Svarīga ir žēlastības stiprinātā un svētdarītā mīlestība, kurā jūs dalāties.” (# 212)
• Pāvesta vārdi par gatavošanos laulībām īpaši piemēroti šķiet tieši šeit – Rodā (Little Rhody), - kas ir tik daudzu žilbinošu „kāzu galamērķis, vai ne?”
• Tālāk, kad ir izskanējuši ieteikumi kāzu dienai, pāvests sniedz arī dažus būtiskus ieteikumus vecākiem: „Vienīgi tad, ja mēs saviem bērniem veltām laiku, vienkārši un ar rūpēm runājot par būtiskām lietām, kā arī atrodot veselīgus veidus brīvā laika pavadīšanai, mēs spēsim viņus pasargāt no kaitīgas ietekmes. Modrība vienmēr ir nepieciešama, savukārt nevērība – nekad nenes labus augļus. … Tomēr pārņemtība nav izglītojoša. Mēs nevaram kontrolēt ikvienu situāciju, ar kuru bērni varētu saskarties. … Ja vecāki ir pārņemti ar savu bērnu kontrolēšanu, lai ik brīdi zinātu par viņu gaitām, tad tie tikai turēs viņus savā pārraudzībā. Tas nav veids, lai bērnus izglītotu, stiprinātu un sagatavotu dzīves izaicinājumiem.” (# 260-261,3)
• Daži cilvēki norāda, ka neprecētiem veciem vīriem, kuriem trūkst personīgās pieredzes šajā jomā, nevajadzētu citus pamācīt laulības, ģimenes dzīves vai bērnu audzināšanas jomās. Hmmm… ņemot vērā milzīgo ažiotāžu, kas ir sacelta ap pāvesta vēstuli, šķiet, ka neskaitāmi cilvēki ir ieinteresēti tajā, ko vismaz viens „neprecēts vecs vīrs” var pamācīt šajās dzīves jomās. Patiesi, kurš gan cits jums varētu dot kādu padomu laulības jautājumos: Bils Klintons (Bill Clinton)? Donalds Tramps (Donald Trump)?
• Amoris Laetitia ir ļoti nozīmīgs darbs. Tajā, cieši balstoties katoliskajā tradīcijā, padziļinātā veidā tiek aplūkotas būtiskas tēmas un izaicinājumi. Kā es reiz jau teicu, šo tekstu var salīdzināt ar labu sarkanvīnu, ko vajag malkot un izgaršot, nevis izdzert lieliem malkiem. Vai arī kā daudz viedāk sacīja kardināls Šons O’Meilijs (Sean O’Malley): „Mums nevajag izdarīt tūlītējus secinājumus par tekstu, bet gan pacietīgi un uzmanīgi to pārdomāt un dziļāk izsvērt, ko šajā tekstā paustā mācība nozīmēs Baznīcai un viņas kalpojumam ģimenēm.”

Avots: Bishop Thomas J. Tobin, Quick Takeaways and Tidbits From Amoris Laetitia, aleteia.org

Tulkoja Agnese Strazdiņa