Saskaņā ar Vana Žičena (Wang Zhicheng) rakstu Asia News mājaslapā lielo atgriešanās skaitu veido daudzas epizodes Ķīnas kontinentālajā daļā. Pekinas katedrālē, kas ir veltīta Jaunavas Marijas Bezvainīgajai ieņemšanai, Lieldienu vigīlijas dievkalpojumā arhibīskaps Džozefs Li Šens (Joseph Li Shan) nokristīja vairāk nekā 100 cilvēku. Citā draudzē, Šanhajas nomalē, draudzē, ko veido 100 katoļi, notika 27 kristības. Tagad draudzes kopiena kļuva par vienu ceturtdaļu lielāka. Milzīgajā Āzijas valstī tas pats kristību rits notika visās katoļu draudzēs. Aplēse par 20 tūkstošiem kristību saskan ar Study Center of Faith 2012. gada aprēķiniem, kā par to ziņoja Fides aģentūra: 22 104 cilvēki tika nokristīti Lieldienu naktī vien. Apsverot, ka kristības notiek arī Ziemassvētkos, Vasarsvētkos un Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos, vienā gadā Ķīnā kristiešu skaits pieaug par 100 tūkstošiem. Šie aprēķini attiecas tikai uz katolisko Baznīcu, savukārt protestantiem kristības notiek vēl lielākā skaitā. Tie ir svarīgi skaitļi, kas izgaismo kristietības nākotni Āzijā un pasaulē. Tas apstiprina apsvērumus, kas apgalvo, ka kontinentālā Ķīna drīz kļūs par skaitliski lielāko kristīgo nāciju pasaulē.
Var ilgi diskutēt par to, cik liels ir Ķīnas kristiešu skaits. Saskaņā ar valdības datiem tie ir 16 miljoni (no gandrīz pusotra miljarda iedzīvotāju kopskaita), taču valdība skaita tikai tos kristiešus, kas pieder pie režīma apstiprinātām baznīcām. Kad Masimo Introvinje (Massimo Introvigne) intervēja amerikāņu sociologu Rodniju Stārku (Rodney Stark), tas paskaidroja, ka “2007. gadā kristiešu skaits izauga līdz 64,3 miljoniem, kuriem šodien jāpievieno vēl 70 miljoni. Tas ir daudz vairāk nekā 16 miljoni, par ko runā valdība, bet mazāk nekā 100 vai 200 miljoni, ko minēja kāda kristīga aģentūra. Domāju, ka šīs aģentūras dati attiecas uz tiem ķīniešiem, kuri pozitīvi atbildēja uz aptauju, vai ķīnieši interesējas par Jēzu Kristu; protams, šie pēdējie skaitļi nav bez nozīmes, taču tos nevar identificēt ar kristiešu skaitu.” Pretēji izplatītiem stereotipiem par to, ka atgriešanās kā izplatīta parādība attiecas galvenokārt uz zemākajiem un maz izglītotiem sociāliem slāņiem, Stārks informēja, ka “visvairāk atgriežas bagātie un izglītotie, tostarp daudzi skolotāji un universitāšu pasniedzēji. Ja mani aprēķini ir pareizi, tad Ķīnas kristiešu īpatsvars ir 5 % no visiem iedzīvotājiem. Attiecībā pret visu Ķīnas populāciju kristieši ir minoritāte, pat ja, ņemot vērā viņu izaugsmes tempu, drīz vien Ķīna kļūs par valsti, kur dzīvo lielākais kristiešu skaits, nevis procentuāli, bet absolūtos skaitļos. Jāņem arī vērā, ka viņi ir nācijas elite, kuras rīcībā ir lielāka kultūras ietekmes iespēja, nekā to var panākt vienkārši lielāks kristīto skaits.”
Cits sociologs, profesors Fengangs Jangs (Fenggang Yang), ASV Perdjū (Purdue) universitātes pasniedzējs un autors grāmatai “Reliģija Ķīnā: izdzīvošana un atdzimšana komunistu režīma laikā”, ir vienisprātis ar domu par Āzijas lielvalsts kristietības nākotni. Intervijā britu laikrakstam The Telegraph 2014. gadā Jangs skaidroja: “Pēc maniem aprēķiniem Ķīna drīz vien kļūs par lielāko kristīgo nāciju pasaulē. Pārmaiņas notiks mazāk nekā vienas paaudzes laikā. Daudzi nav sagatavoti tik drastiskām izmaiņām.” Viņa pētījums pa lielākai daļai skar protestantu kopienas: 1949. gadā protestantu kopienām piederēja aptuveni viens miljons ticīgo, 2010. gadā viņu skaits jau bija 58 miljoni. Profesors Jangs paredz, ka 2025. gadā tas pieaugs līdz 160 miljoniem, proti, viņu būs vairāk nekā Amerikas protestantu (159 miljoni). Perspektīvā Jangs paredz, ka 2030. gadā protestantu un katoļu skaits Ķīnā sasniegs 247 miljonus, kas ir vairāk nekā Meksikā, Brazīlijā un ASV.
Kas tieši mudina ķīniešus atgriezties? Pēc Žičena domām, tā ir reakcija uz praktisko un doktrinālo materiālismu, kas pārmantots no marksisma un kas mudina arvien vairāk cilvēku meklēt dzīves jēgu kristietībā. “Daudzi jaunkristītie”, raksta Asia News žurnālists, “apstiprina, ka ar labklājību vien nepietiek un ka viņus vada dziļākas jēgas un tādu vērtību meklējumi, kas pārsniedz materiālas vērtības. Tas ir tas, ko viens centrālās Ķīnas bīskaps nosauca par lielām slāpēm pēc Dieva.”
Savukārt pēc Rodnija Stārka domām, tā ir galvenokārt modernitātes izzināšana, kas mudina ķīniešus atklāt un pieņemt kristietību ar atvērtām rokām. Sniedzot interviju Catholic News Agency, pērngad viņš skaidroja, ka ķīnieši ir pārliecināti, ka, “lai saprastu pasauli, kurā viņi dzīvo, ir nepieciešami skatīties uz Rietumiem. Viņi ir pārliecināti, ka austrumu reliģijas nepiemērojas modernajai pasaulei, kurā ķīnieši sākuši dzīvot, tāpēc viņiem ir jāskatās uz Rietumiem, lai atrastu atbilstošas dzīves filozofijas un reliģijas”. Austrumu reliģijas, kā daoisms, konfuciānisms un budisms, ir “pret progresu; tās pasludina, ka pasaule degradējas attiecībā pret godpilno pagātni un tādēļ ir nepieciešams griezties atpakaļ, nevis skatīties uz priekšu. Neviena no tām nepieļauj, ka spētu izprast plašu universu, jo tās to drīzāk redz kā meditācijas objektu, nevis kaut ko, par ko iespējams formulēt teorijas, kā to dara fiziķi un ķīmiķi”. Ķīnas modernizācija un industrializācija ir tālu no tā, lai leģitimētu valsts ateismu, kļūstot par pamudinājumu uz atgriešanos. “Industriāla sabiedrība un visa zinātne, kas to pamato, neiet roku rokā ar Austrumu reliģiju pasaules redzējumu. Bet jautājums par pasaules jēgu un to, kā tajā dzīvot, joprojām paliek aktuāls. Tātad šie ir galvenie Ķīnas kristianizācijas motīvi, kas paskaidro, kāpēc tieši izglītotie ķīnieši pieņem kristietību”.
Jebkurā gadījumā paliek atvērts jautājums, kā tuvākajā nākotnē reaģēs komunistiskais režīms, novērojot tautas atgriešanos. Ķīnas komunistiskajā partijā ir 85 miljoni biedru. Viņu skaitu varētu pārsniegt ticīgo skaits, kas pēc dažiem aprēķiniem to jau ir krietni pārsniedzis. Par spriedzes samazināšanos starp Svēto Krēslu un Pekinu, starp citu, labi liecina bīskapa Džozefa Čang Inlina (Joseph Zhang Yinlin) nomināts, ko apstiprināja abas puses. Bet otra medaļas puse ir krustu iznīcināšanas kampaņa, kas notika Džedzjanas provincē, kā arī kampaņa par ateisma saglabāšanu partijas iekšienē, ko iesācis jaunais prezidents Sji Dzjiņpins (Xi Jinping). Kā pagājušajā decembrī teica kāds protestantu mācītājs intervijā Asia News (drošības apsvērumu dēļ vēloties palikt anonīms), “valdība neuzticas reliģiskajām organizācijām un nav toleranta pret kristiešu ietekmi, uzskatot viņus par draudiem savai drošībai”.
Avots: Stefano Magni, La lunga Marcia del cristianesimo in Cina, lanuovabq.it
Foto: christiansinpakistan.com
