Taču patiesā netaisnība bija jau pirms tam - tad, kad nenotika dalīšanās ticības doktrīnā, kura palīdz cilvēkam saglabāt apziņu par savu Dieva bērna cieņu, kā arī uzliek par pienākumu ievērot dabiskos likumus, no kuriem nevar izvairīties, arī ekonomikā. Pēdējā laikā nav noticis nekas cits, kā tas, ko jau pāvests Jānis Pāvils II bija pravietojis enciklikā "Sollecitudo Rei Socialis". Tur viņš rakstīja, ka cilvēks, kuram nepiemīt gudrība, nav pietiekami nobriedis, lai darbotos ar tehnoloģijas instrumentiem, kurus pats ir radījis, jo viņš var zaudēt kontroli pār tiem. Tā tiešām ir noticis, un šo iemeslu - konsekvenču attīstību - perfekti analizē un apraksta Benedikts XVI enciklikā "Caritas in Veritate".
Pāvests Francisks Pasaules ekonomikas forumā Davosā 2014. gada 17. janvārī vispirms mudina uzmanīgi pārdomāt ekonomiskās krīzes iemeslus un to, kāpēc tās iemesli ir "morāli", kas ir saistīti ar nihilistisko kultūru, kura noliedz morālās vērtības, radības patieso cieņu un mudina uz to, ka jāapmierina tikai materiālās vajadzības. Bet matērija dzimst un mirst. Situācija tikai pasliktinās, ja progresu uztver tikai materiālā līmenī. Un pie ikdienas nedrošības ir novedis tas tukšums, kas radies no tā, ka ir domāts tikai par materiālo vajadzību apmierināšanu, neņemot vērā garīgo un intelektuālo sfēru.
Pirms 30 gadiem radies un mūsu piedzīvotais globalizācijas process patiesi neņem vērā un ir pretrunā ar dabas likumiem (dzimstību) un balstās tikai uz patērētāja vajadzību apmierināšanu. Tas ir ticis īstenots, pārceļot uz jaunattīstības valstīm ražošanu, upurējot ietaupījumus patēriņam un aizņemoties patēriņam. Turklāt dzimstības samazināšanās ir veicinājusi fiksēto izmaksu nepastāvību, kas ir atkarīga no populācijas novecošanās, kā arī no valsts parāda un nodokļu celšanās. Brīdī, kad bija jāatmaksā parādi, mūsu pasaule saprata, ka vairs nebija iespējams blefot un melot par realitāti. Un paziņoja par bankrotu, nelūdzot piedošanu tiem, kam par to bija dārgi jāmaksā. Un visdārgāk par šo neveiksmi jāmaksā visnabadzīgākajiem iepriekš bagātās rietumu pasaules iedzīvotājiem. Viņi ir patiesie jaunie nabadzīgie. Un kurš kļuva bagāts? Pirmkārt, jaunattīstības valstis - gandrīz trešdaļa pasaules populācijas šodien ir daudz labākā stāvoklī nekā agrāk, kaut arī tieši tur ir jācīnās ar lielo nevienlīdzību, ko radījusi bagātība. Tas ietver arī Āfriku, kura nākamajos gados piedzīvos negaidītu ekonomisku izaugsmi.
Globalizācijai, lai arī slikti pārvaldītai, izdevās izstiept savu „neredzamo egoistisko roku”, kas ir reāla, lai arī nav tā labākā. Rietumu pasaulē kādam, protams, izdevās gūt labumu no šīs krīzes, bet tā bija ļaunprātība, ko pieļāva jaunizveidotā sistēma. Un, tāpat kā visas citas ļaunprātības, tā noteikti jāsoda.
Bet uzmanīgi - jāatšķir "bagāti ražotāji" no "bagātiem spekulantiem". Nav vērts un ir kaitīgi nosodīt "bagātos", ja ar šo bagātību dalās. Šajā ekonomikas fāzē bagātība tika sadalīta (ja arī nevienlīdzīgi) tautu līmenī - no patērētājsabiedrībām (kas vairs neproducē) uz ražotājsabiedrībām (kas pagaidām vēl nav patērētājas).
Bet netaisnība, arī ekonomiskā netaisnība, kas pēc tam izveidojās, lielākoties attiecās uz garīgām vērtībām, kas noveda līdz cilvēka cieņas un dabīgo ekonomikas likumu ignorēšanai. Lai izietu no krīzes, jāmainās ir cilvēkam, nevis jāmaina instrumenti. To uzsver Benedikts XVI "Caritas in Veritate" un Francisks "Evangelii Gaudium". Ir jādalās ar cilvēkiem ticībā un jāveicina apziņa, ka bagātība jāvairo, respektējot dabas likumus. No tā izriet, ka šāda veida rīcība ir morāla un vistiešākajā veidā arī ekonomiska izvēle.
Avots: Ettore Gotti Tedeschi, “Creare ricchezza, distribuire la fede” www.lanuovabq.it.
Tulkoja Ilze Mežniece
