Protams, nevar noliegt – pašnāvību skaits to cilvēku vidū, kuriem ir homoseksuālas tieksmes, ir augstāks nekā pārējā sabiedrībā.
Vispazīstamāko pētījumu par pašnāvībām homoseksuāļu vidū piedāvā Remafedi, pierādot, ka pašnāvības mēģinājumi patiešām daudz biežāk sastopami tieši homoseksuālu, nevis heteroseksuālu jauniešu vidū. Saskaņā ar viņa pētījumu, vīriešu vidū pašnāvības mēģinājuši izdarīt 28% homoseksuālu vīriešu un 4% heteroseksuālu vīriešu. Sieviešu vidū šis skaitlis attiecīgi ir 20% pret 15%i.
Arī Fergusona pētījums pierādīja, ka, salīdzinot ar heteroseksuāļiem, geju, lesbiešu un biseksuāļu vidū ir ievērojami biežāk pieminētas pašnāvības domas (67,9% pret 29,0%), novērots lielāks pašnāvības mēģinājumu skaits (32,1% pret 7,1%) un vecumā no 14 līdz 21 gadam ir augstāks psihiatrisku traucējumu līmenis (depresija 71,4% pret 38,2%, vispārējas trauksmes sajūta 28,5% pret 12,5%, uzvedības traucējumi 32,1% pret 11,0%, atkarība no nikotīna 64,3% pret 26,7%, pārdozēšana un atkarība no citām narkotiskām vielām 60,7% pret 44,3%)ii.
Arī Itālijā geju un lesbiešu vidū daudz biežāk tiek novērotas pašnāvības domas un pašnāvības mēģinājumi: “(..) trešdaļa geju un ceturtdaļa lesbiešu Itālijā ir domājuši par pašnāvības iespēju un 6% ir mēģinājuši to arī veikt”iii.
Līdzšinējie pētījumi skaidri pierāda: “Zinātniskajā literatūrā ir apkopoti ievērojami dati, kas rosina domāt, ka pusaudžu vidū, kas ir geji, lesbietes un biseksuāļi, pastāv lielāks pašnāvniecisku tieksmju risks”iv.
Palielinātā pašnāvību skaita iemesli varētu būt: 1) vai nu endogēni jeb iekšēja rakstura (kas kaut kādā veidā ir saistīti ar pašām homoseksuālajām tieksmēm) vai 2) eksogēni jeb ārēja rakstura (kas ir saistīti ar sabiedrības homofobiju).
Daudzi (tai skaitā tie parlamentārieši, kas ir pret antihomofobijas likumu) uzskata par pašsaprotamu otro hipotēzi, tas ir, ka lielais pašnāvību skaits geju, lesbiešu, biseksuāļu un transvestītu vidū ir homofobijas sekas. Viņuprāt homofobija cilvēkos ar homoseksualitāti provocē hronisku nogurumu, kas pēc tam nereti noved līdz pašnāvībai. Pirmā hipotēze tādā gadījumā būtu jāatmet a priori, jo tā apšauba (nepierādītu) dogmu, ka homoseksualitāte ir “dabiska”. Līdz ar to – kāpēc gan “dabiskā” tieksme varētu izraisīt ciešanas?
Tomēr zinātniskie pētījumi pierāda kaut ko pilnīgi citu.
Kāds nozīmīgs pētījumsv runā par psihiskas dabas problēmām, ar kurām saskaras homoseksuāli cilvēki: “Psihiski traucējumi daudz biežāk tiek novēroti seksuāli aktīvu homoseksuāļu nevis heteroseksuāļu vidū. Pēdējā gada laikā homoseksuāliem cilvēkiem daudz biežāk nekā heteroseksuāliem cilvēkiem ir novērotas garastāvokļa maiņas un trauksmes sajūta. Tāpat pēdējā gada laikā lesbietes daudz biežāk nekā heteroseksuālas sievietes lietojušas medikamentus un atkarību izraisošas vielas, kā arī piedzīvojušas ar tiem saistītus traucējumus. Tāpat arī, pārskatot visu cilvēka dzīves gājumu, novērojumi ir līdzīgi, izņemot to, ka garastāvokļa maiņas biežāk ir novērotas tieši homoseksuālām sievietēm (..) Rezultāti apstiprina hipotēzi, ka personām ar homoseksuālām tieksmēm ir lielāks psihisko traucējumu risks.”
Šis pētījums ir īpaši svarīgs, jo tajā tika iesaistīts ievērojams daudzums dalībnieku – tie bija 7076 cilvēki vecumā no 18 līdz 64 gadiem. Turklāt ir vēl kāds interesants fakts. Pētījums notika Holandē, par kuru paši pētījuma autori raksta: “Attieksme [Holandē] pret homoseksualitāti kļūst arvien tolerantāka nekā citās valstīs”vi. Citiem vārdiem sakot – pat valstī, kur tā dēvētā homofobija praktiski neeksistē, homoseksuāļi tik un tā jūtas sliktāk nekā heteroseksuāli cilvēki.
Pētījums pēc dažiem gadiem tika atkārtotsvii, un tā rezultāti atkal apliecināja, ka homoseksualitāte ir ļoti lielā mērā saistīta ar pašnāvībām un garīgiem traucējumiem. Autori atkal uzsvēra, ka „pat valstī, kur ir relatīvi toleranta attieksme pret homoseksualitāti, pašnāvību risks homoseksuālu cilvēku vidū ir ievērojami augstāks nekā pārējā sabiedrībā”viii.
Pētījumā, ko veica Vārners un viņa kolēģi, tika noskaidrots, ka pašnāvības risks pieaug par 70%, ja pēdējo piecu gadu laikā ir piedzīvots uzbrukums. Tas ir augsts rādītājs, taču līdzīgi dati ir arī par homoseksuāliem studentiem (Odds ratioix 1,7) vai bezdarbniekiem (OR 1,8)x. Sekojot to loģikai, kuri atbalsta antihomofobisku likumdošanu, studentiem ar homoseksuālām tendencēm vajadzētu aizliegt imatrikulēties augstskolā, bet darba devēji būtu jāpiespiež ņemt darbā indivīdus ar minētām tendencēm, lai pilnībā izskaustu geju bezdarbu.
Arī citi pētījumi ir izslēguši vai arī ievērojami samazinājuši sociālās diskriminācijas lomu pašnāvību izraisīšanā cilvēkiem ar homoseksuālām tendencēm.xi
Redzot šos datus, kļūst skaidrs, ka mēs domājam ar aizspriedumiem, ka naidīga izturēšanās vai “diskriminējoša” likumdošana attiecībā uz gejiem un lezbietēm veicina pieaugošu pašnāvību skaitu šo cilvēku vidū.
Bet kādi tad ir patiesie iemesli tam, ka geju un lesbiešu vidū ir procentuāli tik liels pašnāvību skaits?
Pētījumu dati uz to jau norāda – homoseksuālo cilvēku vidū pašnāvību skaits ir lielāks galvenokārt tādēļ, ka ir vilšanās kopdzīvē (greizsirdība, neuzticība), bet ne “homofobisku vajāšanu” dēļxii.
Arī Bels un Veinbergs pēc pētījuma veikšanas paziņoja, ka novērojuši lielāku pašnāvību skaitu homoseksuālu cilvēku vidū, turklāt 43% balto sieviešu un 67% balto vīriešu ar homoseksuālām tieksmēm pašnāvības mēģinājumus veikuši tieši homoseksuālu attiecību dēļ, kas saistītas ar attiecību izbeigšanu un strīdiem.xiii
Vēl kāds necik sens pētījums Dānijā, kas veikts pirmajos 12 gados, kopš valstī ir legalizētas homoseksuālu pāru attiecības (1990–2001), atklāja, ka oficiāli reģistrētu homoseksuālu pāru vidū vīriešu pašnāvības notiek astoņas reizes biežāk nekā reģistrētās heteroseksuālās attiecībās. Geju pašnāvību skaits turklāt divas reizes pārsniedz vientuļo vīriešu pašnāvību skaitu. Saskaņā ar šo pētījumu izrādījās, ka homoseksuāli tendētu cilvēku vidū visbiežāk pašnāvības veic tieši tie, kuri dzīvo reģistrētās homoseksuālās attiecībās.xiv
Šajā pašā valstī kādā nozīmīgā pētījumā, kurā no 1982. līdz 2011. gadam bija iesaistīti 6,5 miljoni dalībnieku, tika secināts, ka pašnāvību skaits to vīriešu vidū, kuri ir precējušies ar vīrieti, ir četras reizes lielāks, nekā to vīriešu vidū, kuri ir precējušies ar sievieti, un tas ir daudz lielāks arī par pašnāvību skaitu to vīriešu vidū, kuri dzīvo vieni, ir šķīrušies vai ir atraitņi.xv Ievērības cienīgs ir fakts, ka Dānija, pateicoties tam, ka tā legalizējusi homoseksualitāti, tiek uzskatīta par gejiem draudzīgu valsti, tāpēc īpaši būtiski ir tas, ka augsto pašnāvību skaitu nevar norakstīt uz sociālās homofobijas rēķina.xvi
Šie dati parāda, ka homofobijai ne tikai nav nekāda sakara ar lielo geju un lesbiešu pašnāvību skaitu, bet drīzāk homoseksuālu pāru attiecību reģistrēšana vēl jo vairāk veicina pašnāvību skaita palielināšanos homoseksuālajā populācijā.
Līdz ar to labākais veids, kā samazināt homoseksuāļu pašnāvību skaitu, būtu aizliegt viņu laulības un reģistrētas attiecības.
Tāpat pētījumi par geju un lesbiešu pašnāvībām vedina uz papildu dziļākām pārdomām.
Herrels veica kādu interesantu pētījumu, kurā iesaistīja 6553 dvīņu pārus, kas laikā no 1965. līdz 1975. gadam dienēja ASV armijā. No visiem pētījumā iesaistītajiem dvīņiem 6434 dvīņu pāros abi dvīņi bija heteroseksuāli, 16 dvīņu pāros – abi bija homoseksuāli, bet 103 gadījumos viens bija heteroseksuāls, otrs – homoseksuāls.xvii Pētījumā Herrels secināja, ka ar domām par nāvi no pētījumā iesaistītajiem dvīņiem bija saskārušies 21% heteroseksuālo dvīņu attiecībā pret 50% homoseksuālo dvīņu. 6,7% heteroseksuālu dvīņu un salīdzinoši 25% homoseksuālu dvīņu vēlējās mirt. 15,3% heteroseksuālo un 56,3% homoseksuālo dvīņu bija piedzīvojuši pašnāvības domas, bet 2,2% heteroseksuālo un 18,8% homoseksuālo dvīņu bija arī mēģinājuši atņemt sev dzīvību. Arī šie dati tikai apstiprina, ka homoseksuālo cilvēku vidū ir daudz biežāk sastopama pašnāvības tendence.
Tomēr viszīmīgākā lieta šajā pētījumā bija pavisam cita. Tie paši simptomi tika analizēti arī to dvīņu vidū, no kuriem vienam bija heteroseksuālas tieksmes, otram – homoseksuālas. Šajā gadījumā homoseksuālās personas uzrādīja līdzīgus rezultātus kā tie dvīņi, kuri abi bija ar homoseksuālām tieksmēm (47,6% bija domas par nāvi, 26,2% vēlējās mirt, 55,3% bija pašnāvības domas, 14,7% pašnāvības mēģinājumi), bet heteroseksuālo personu gadījumā rezultāti bija pa vidu starp datiem par dvīņiem, no kuriem abi bija homoseksuāli, un tiem, no kuriem abi bija heteroseksuāli. Lūk šie dati procentos: 30,1% domas par nāvi, 9,7% vēlme mirt, 25,2% pašnāvības domas, bet 3,9% pašnāvības mēģinājumi.
Par ko liecina šie dati? Rezultāti vedina domāt, ka gan pašnāvības domas, gan homoseksuālas tieksmes ir saistītas ar problēmām, kas rodas jau ģimenē. Un tas atkal liek domāt par divām lietām.
Pirmkārt, pašnāvības tendences ir saistītas ar pašu homoseksualitāti, proti, ar iekšējo (endogēno) nevis ārējo (eksogēno) iemeslu. Otrkārt, abas tendences ir saistītas ar situāciju ģimenē. Citiem vārdiem sakot, homoseksualitāte varētu būt sekas dziļām problēmām vai traucējumiem, kas saistīti ar situāciju ģimenē. Līdz ar to pārliecība, ka homofobija ir tā, kas “izraisa geju pašnāvības”, kā arī sauklis “par homoseksuāliem piedzimst” izplēn zinātniski pierādītu faktu priekšā.
Tāpēc jāuzsver, ka tie, kas vēlas ieviest antihomofobijas likumus un legalizēt homoseksuāļu attiecības, nevar saviem mērķiem ļaunprātīgi izmantot datus par biežajām geju un lesbiešu pašnāvībām. Šo cilvēku pašnāvības patiesībā norāda uz dziļām ciešanām, kuru cēlonis nav homofobija vai atsevišķu “tiesību” neatzīšana. Un tas nozīmē, ka stipri apšaubāma ir “dogma”, kas homoseksualitāti traktē kā “dabisku cilvēka seksualitātes veidu”.
Avots: Suicidi dei gay, l'omofobia non c'entra, Frank Doyle, www.lanuovabq.it
Tulkoja Ilze Mežniece
i REMAFEDI G., FARROW J. A., DEISHER R. W. Risk factors for attempted suicide in gay and bisexual youth // “Pediatrics”, n. 87, 1991, pp. 869–875.
ii FERGUSSON D., HORWOOD L., BEAUTRAIS A. Is sexual orientation related to mental health problems and suicidality in young people? // “Archieves of General Psychiatry”, vol. 56, n. 10, 1999, pp. 876–888.
iii BARBAGLI M., COLOMBO A., Omosessuali moderni. Gay e lesbiche in Italia, Il Mulino, Bologna 2007, pp. 61 – 62; cfr. CHIARA BERTONE, ALESSANDRO CASICCIA, CHIARA SARACENO, PAOLA TORRIONI, Diversi da chi? Gay, lesbiche, transessuali in un'area metropolitana, Guerini e associati, Milano 2003, pp. 195–197.
iv GRAGLIA M. Psicoterapia e omosessualità, Carocci, Roma 2009, p. 66.
v SANDFORT T. G. M., R. DE GRAAF, ROB V. BIJL, PAUL SCHNABEL, Same-Sex Sexual Behaviour and Psychiatric Disorders // “Archives of General Psychiatry” vol. 58, gennaio 2001, pp. 85–91.
vi Cfr. http://fra.europa.eu/sites/default/files/fra_uploads/386-FRA-hdgso-part2-NR_NL.pdf, consultato il 06.09.2013.
vii R. DE GRAAF, T. G. M. SANDFORT, M. TEN HAVE, Suicidality and Sexual Orientation: Differences Between Men and Women in a General Population-Based Sample From The Netherlands // “Archives of Sexual Behavior”, vol. 35, n. 3, 1 giugno 2006, pp. 253–262.
viii Pētījumā tika ņemts vērā arī “uztvertās diskriminācijas” interaktīvais efekts.
ix Odds ratio (jeb OR) ir viens no indeksiem, kuru izmanto, lai definētu attiecības starp cēloni un efektu divu faktoru starpā.
x JAMES WARNER, EAMONN MCKEOWN, MARK GRIFFIN, KATHERINE JOHNSON, ANGUS RAMSAY, CLIVE COURT, MICHAEL KING, Rates and predictors of mental illness in gay men, lesbians and bisexual men and women: Results from a survey based in England and Wales // “British Journal of Psychiatry” vol. 185, 2004, pp. 479–485.
xi SHAFFER D., FISHER P., HICKS R. H., PARIDES M., GOULD M. Sexual orientation in adolescents who commit suicide // “Suicide and Life Threatening Behavior”, N. 25 (Suppl.), 1995, pp. 64–71; HERSHBERGER S. L., SCOTT L., D’AUGELLI A. P. The impact of victimization on the mental health and suicidality of lesbian, gay, and bisexuals // “Developmental Psychology”, vol. 31, n. 1, 1995, pp. 65–74; PAUL J. P., CATANIA J., POLLACK L., MOSKOWITZ J., CANCHOLA J., MILLS T., BINSON D., STALL R. Suicide attempts among gay and bisexual men: Lifetime prevalence and antecedents // “American Journal of Public Health”, n. 92, 2002, pp. 1338–1345.
xii Saskaņā ar Remafedi, 19% savu rīcību pamato ar emocionāliem motīviem, 44% – runā par attiecībām (REMAFEDI G., FARROW J. A., DEISHER R. W. Risk factors for attempted suicide in gay and bisexual youth, op. cit.).
xiii BELL A. P., WEINBERG M. S. Homosexualities: A study of diversity among men and women, Simon & Schuster, New York 1978, p. 457.
xiv ROBIN M. MATHY, SUSAN D. COCHRAN, JORN OLSEN, VICKIE M. MAYS, The association between relationship markers of sexual orientation and suicide: Denmark, 1990-2001 // “Social Psychiatry and Psychiatric Epidemiology”, 24 dicembre 2009.
xv MORTEN FRISCH, JACOB SIMONSEN, Marriage, cohabitation and mortality in Denmark: national cohort study of 6,5 million persons followed for up to three decades (1982 – 2011) // International Journal of Epidemiology, vol. 42, n. 2, pp. 559–578.
xvi Cfr. http://fra.europa.eu/sites/default/files/fra_uploads/370-FRA-hdgso-part2-NR_DK.pdf, consultato il 03.09.2013.
xvii HERRELL R., GOLDBERG J., TRUE W., RAMAKRISHNAN V., LYONS M., EISEN S., TSUANG M. A co-twin control study in adult men: sexual orientation and suicidality // “Archieves of General Psychiatry”, vol. 56, n. 10, 1999, pp. 867–874.
