Ticības ceļš ir saistīts ar nepārtrauktiem centieniem izlauzties caur juteklisku un garīgu tumsu. Viens no izcilākiem kristīgiem mistiķiem sv.Jānis no Krusta raksta, ka mums „jātic Dieva eksistencei, kurš nav pakļauts mūsu prātam, gribai, iztēlei vai sajūtām. Šajā dzīvē Dievu saprast nav iespējams. Pat visaugstākā Dieva pazīšana ir bezgalīgi tālu no tā, kas Viņš patiesībā ir”.

Ikdienas dzīves grūtībās mēs atveramies Dieva mīlestībai un savienojamies ar Viņu. Uzticīgi ejot ticības ceļu, mēs iegūstam sapratni, kas pārspēj jebkādu izziņu un gudrību. Tādēļ Dievs brīdina: „Ja jūs neticēsiet, jūs nepastāvēsiet!" (Is 7,9) Slavenā filozofe, sv.Edīte Šteina, kura atteicās no ateisma, izlasījusi sv.Terēzes no Jēzus biogrāfiju, raksta: „Ir nepieciešams, lai mēs izšķiramies par vai pret Dievu. No mums tiek sagaidīts tieši tas: pieņemt lēmumu, neiegūstot pretī garantijas talonu. Tas ir ticības risks”.

Ieticēt nozīmē ar savu lēmumu lūgšanā tuvoties Jēzum, pārvarot vēlmi izvairīties no grūtībām un aizspriedumus, un ar Dieva bērna paļāvību uzticēt Viņam savu grēku un sāpju smagumu grēksūdzes sakramentā, ikdienas lūgšanā un Euharistijā. Svētais Pēteris iesaka: „Visas savas rūpes metiet uz Viņu, jo Viņš par jums rūpējas.” (1 Pēt 5,7)

„Tumšās nakts” ceļš ticībā ir sāpīgs process, kad cilvēks tiek šķīstīts un nobriest mīlestībai. Jānis no Krusta uzskata, ka neviens līdzeklis nespēj mazināt garīgas sāpes, kamēr Dievs nepabeigs šo šķīstīšanas procesu. „Šajā stāvoklī dvēsele paliek bezspēcīgā kā ieslodzītais, kuram turklāt ir sasietas rokas un kājas. Dvēsele nevar pakustēties vai kaut ko saskatīt, saņemt atvieglojumu no debesīm vai zemes, kamēr gars nepaliks tik smalks, vienkāršs un maigs, lai varētu savienoties ar Dieva Garu saskaņā ar mīlestības pakāpi, ko Dievs vēlas tam piešķirt... Kad dvēsele atmetīs pilnīgi visu, kas nesaskan ar Dieva gribu, tā varēs savienoties ar Dievu caur mīlestību”.

Dievmāte, kas savā mātišķā mīlestībā rūpējas par cilvēces pestīšanu, caur vairākām atklāsmēm, piemēram, Lurdā, Fatimā vai Medžugorjē, aicina cilvēci uz atgriešanos, lai mēs izvēlētos ceļu, kas aizvedīs uz Tēva mājām. Marija sniedz mums vairākus praktiskus padomus: „Esmu atnākusi, lai pateiktu pasaulei, ka Dievs ir Patiesība. Viņš eksistē. Viņā ir patiesa laime, dzīvības pilnība un patiess prieks, kas rada mieru. Lūdzu jums tikai vienu – lai jūs atgrieztos”.

Kas jādara ikdienā, lai turpinātu ticības ceļu par spīti jutekliskam un garīgam tuksnesim?

Lūgšana

Pirmām kārtam, katru dienu ir jālūdzas. Atstājot lūgšanu novārtā, cilvēks zaudē ticību. Tas, kurš nelūdzas, faktiski kļūst par ateistu. Ejot ticības ceļu, regulāri jālasa arī Svētie Raksti, kas ir dzīvais Dieva Vārds. Lasot Bībeli, mēs varam dzīvot patiesībā, kas atbrīvo, atjauno un svētdara.

Cīņa ar grēku

Lai ietu ticības ceļu, ir nepieciešams radikāli atteikties no pieķeršanas grēkam. Jālūdz Dievam žēlastība atmest grēku, kura dēļ cilvēks zaudē iekšējo dzīvi. Ir nepieciešams ienīst un atmest dažādus nešķīstības grēkus, piemēram, seksuālas attiecības pirms vai ārpus laulības, pornogrāfiju, masturbāciju, kontracepciju, kā arī jebkādu rīcību, kas vērsta pret cilvēka cieņu un dzīvības svētumu.

Uz šī ceļa kristietim īpaši noderīgs ir gavēnis. Dievmāte saka: „Sātans sajūk prātā no dusmām, redzot cilvēkus, kuri gavē un atgriežas. Ja vecums, veselība un darbs to atļauj, vislabāk ir gavēt trešdienās un piektdienās, lietojot uzturā maizi un ūdeni. Tomēr runa nav tikai par atteikšanos no ēdieniem. Gavēnis atklāj, ka cilvēka laimei ir vajadzīgs Dievs. Gavēnis ir atteikšanās no visiem grēkiem, alkohola, cigaretēm un citiem stimulatoriem, kā arī no televīzijas raidījumiem, jo tie rada draudus jums un jūsu ģimenēm. Pēc šo raidījumu noskatīšanas jūs nespējat lūgties. Jūs visi varat ievērot šos ierobežojumus”.

Žēlastības stāvoklis

Ejot ticības ceļu, cilvēkam jārūpējas par to, lai vienmēr paliktu svētdarošās žēlastības stāvoklī. Pēc katra smaga kritiena jāsteidzas pieņemt grēksūdzes sakramentu. Ja cilvēkam nav smagu grēku, pie grēksūdzes būtu jāiet reizi mēnesī, lai iegremdētu savu ievainoto sirdi Dieva žēlsirdības okeānā. Ir ļoti ieteicams pastāvīgs biktstēvs un garīgais vadītājs.

Svētā Komūnija

Mūsu ceļā uz Debesīm mums pēc iespējas biežāk jāpieņem Jēzus svētajā Komūnijā. Tāpat ir svarīgi pielūgt Viņu Vissvētākajā Sakramentā. Jēzus ir klātesošs mūsu vidū zem maizes zīmēm, tāpēc mums jānāk uz adorāciju, lai Viņu pielūgtu. „Kungs ir klātesošs tabernākulā ar savu dievišķumu un cilvēciskumu ne jau sevis, bet mūsu dēļ! Viņš arī zina, ka mums, tādiem, kādi mēs esam, ir nepieciešama viņa klātbūtne. Rezultātā katrs domājošs un jūtīgs cilvēks tiek pamudināts atrasties tur tik bieži un tik ilgi, cik viņš spēj. Aizmirst par sevi, atteikties no personīgām vēlmēm un tiesībām, atvērt sirdi citu cilvēku sāpēm un vajadzībām – lūk, tas ir ideāls, ko var sasniegt vienīgi ikdienas saskarsmē ar Pestītāju tabernākulā,” raksta Edīte Šteina. 

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Mieczyslaw Piotrowski, „Jeżeli nie uwierzycie, nie zrozumiecie”, „Miłujcie się!” (3-2015)

Foto: catholichack.com