Nevienam nav tiesību piespiest laulātos dzemdēt pēc iespējas vairāk bērnu, tāpat kā neviens nevar mākslīgi ierobežot bērnu skaitu. Jāatzīst, ka reizēm šādu spiedienu izdara ginekologs, priesteris, laulāto vecāki, darba devējs un tml. Izdarot spiedienu uz vīru un sievu, viņiem tiek atņemta brīvība, vienlaicīgi pastiprinot bailes un blokus, kas negatīvi ietekmē laulāto dzīvi un apgrūtina seksuālās attiecības.

Savukārt Baznīcas uzdevums ir pavadīt laulātos viņu dzīves ceļā, palīdzēt ar teoloģiskām, psiholoģiskām, pedagoģiskām, medicīniskām un cita veida zināšanām, lai vīrs un sieva varētu veidot savus priekšstatus uz laba pamata un rezultātā pieņemt optimālu lēmumu.

Apsverot jautājumu par dzimtas turpināšanu, laulātie var ievērot „gan savu labumu, gan esošo vai plānoto bērnu labumu, gan savu materiālo un garīgo situāciju, beigu beigās ņemot vērā arī ģimenes kopienas un visas Baznīcas labumu. Pieņemot lēmumu, laulātiem pirmām kārtām jāorientējas uz Dievu”.

Baznīca māca, ka apstākļos, kad fiziskie vai psihiskie apstākļi pamudina palielināt intervālus starp bērnu piedzimšanu, laulātie var lietot zināšanas par auglības cikliskumu, veidojot intīmās attiecības neauglīgā laikā.

Ja noteiktā dzīves periodā laulātie nesaskata labumu bērna radīšanā, viņu pienākums ir atlikt seksuālo kontaktu līdz neauglīgam laikam. Radot cilvēku, Dievs paredzēja iespēju izmantot zināšanas par sievietes ciklisko auglību, lai cilvēkam nebūtu jāizvēlas starp nepārtrauktu bērnu radīšanu un pilnīgu atturību vai arī kontracepcijas lietošanu. Laulātajiem ir morālas tiesības izmantot Dieva radītā ķermeniskuma iespējas, lai plānotu bērnu skaitu.

Baznīcas mācību ir vieglāk saprast, nošķirot divas lietas – lēmumu par bērna ieņemšanas atlikšanu (katram pārim uz to ir tiesības) un cilvēka attieksmi pret savu ķermeni. Ja pāris nav gatavs pieņemt bērnu, nav atļauts pārkāpt cilvēka ķermeņa integritāti, iznīcinot vīra vai sievas auglību. Tomēr morāle pamudina lietot cilvēka ķermeņa iespējas – novērot auglības ritmu un ar to saskaņot  pāra seksuālo dzīvi.

Baznīcas mācībai nav nekā kopīga ar kļūdaino priekšstatu par laulāto mīlestību, kas piespiež nepārtraukti dzemdēt bērnus atkarībā no vīrieša un sievietes reproduktīvajām spējām. Lēmums par kārtējā bērna radīšanu nedrīkst balstīties uz izpratni par ticību saskaņā ar fideismu.

Fideisms ir filozofiska mācība, kas apgalvo, ka līdz galam uzticoties Dievam var pat mesties bezdibenī, un Dievs šādu „ticīgo” izglābs un pasargās pat no kājas kaulu lūzumiem. Tiesa, prāts brīdina, ka šāds lēciens var beigties letāli. Tomēr fideisms apgalvo: ja cilvēks izvēlas sekot prātam, viņam vienkārši pietrūkst „patiesas ticības”. Fideisma ideāls ir seksuālas attiecības bez jebkādas plānošanas, radikāls lēmums pieņemt tik bērnus, „cik Dievs dos”, akla paļaušanās uz nejaušību un atteikšanās no prāta un Dieva gribas izpētes ar tā palīdzību.

Savukārt katoļa pienākums ir meklēt racionālus argumentus katram lēmumam, nemaz nerunājot par bērna ieņemšanu. Šis lēmums jāpieņem brīvībā. Dievs grib, lai mēs esam apzinīgi un brīvi cilvēki, kuri izvēlas labo, tādēļ, ka saskata tā vērtību, nevis tādēļ, ka tā vienkārši jādara.

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Ksaverijs Knotcs, „Ile dzieci powinien mieć katolik?”

Foto: Dennis Jarvis, flickr.com