Tajā laikā Jēzus paņēma sev līdzi Pēteri un Jēkabu, un Jāni un aizveda viņus vienus savrup augstā kalnā. Un tur Viņš pārveidojās to priekšā. Un Viņa drēbes kļuva mirdzoši baltas, kādas neviens balinātājs virs zemes nespēj izbalināt. Un viņiem parādījās Elijs ar Mozu un sarunājās ar Jēzu. Bet Pēteris atbildot sacīja Jēzum: “Rabbi, mums ir labi šeit būt. Mēs uzcelsim trīs teltis: vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Jo viņš nezināja, ko runāt, tā kā viņi bija ļoti izbijušies.
Tad parādījās mākonis, kas viņus apēnoja, un no mākoņa atskanēja balss: “Šis ir mans mīļais Dēls, Viņu klausiet!” Un viņi, tūdaļ apskatījušies visapkārt, vairs nevienu neredzēja kā tikai Jēzu viņiem blakus. 
Un, kāpjot lejā no kalna, Viņš pavēlēja, lai tie nevienam nestāsta, ko bija redzējuši, iekams Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem augšāmcēlies. Un viņi ievēroja pavēli, pārrunājot tikai savā starpā, ko tas nozīmē: “augšāmcelties no miroņiem”.

Mk 9, 2-10

Otrā Gavēņa svētdiena mūs kopā ar tuvākajiem Jēzus mācekļiem aizved Tabora kalnā. Lūdzoties Kristus pārveidojas mācekļu priekšā. Viņa vaigs atmirdz neradītā gaismā. Mācekļi redz to, kas līdz šim viņiem tika apslēpts. Viņi gūst Dieva pieredzi, kas viņus sagatavo neieļaunoties no krusta. Kristietim ir būtiski iekšēji pieredzēt Tabora gaismu un gūt Dieva pieredzi, kas stiprina cerību ciešanu un pārbaudījumu laikā, tāpēc lai neviens nebaidās no krusta. Kunga pārveidošanās ir mūsu pārveidošanās apsolījums, kā to pēc savas pieredzes atklāj sv. Pavils: “Un mēs visi, kad atklātām sejām skatāmies Kunga godībā, it kā no Kunga Gara tiekam pārveidoti tanī pat attēlā no spožuma spožumā” (2 Kor 3, 18).

Pr. Aleksandrs