Tajā laikā Pēteris, piegājis pie Jēzus, jautāja: “Kungs, cik reižu man jāpiedod savam brālim, kas grēko pret mani? Vai līdz septiņām reizēm?” Jēzus viņam atbildēja: “Es tev nesaku: līdz septiņām, bet: līdz septiņdesmit reiz septiņām. Tāpēc Debesu valstība pielīdzināma ķēniņam, kas gribēja norēķināties ar saviem kalpiem. Kad viņš iesāka norēķinu, pie viņa tika atvests kāds, kas bija parādā desmit tūkstošus talentu. Tā kā viņam nebija, ko samaksāt, kungs pavēlēja viņu pārdot līdz ar sievu un bērniem, un visu, kas tam piederēja, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un lūdza viņu, sacīdams: “Pacieties ar mani, un es tev visu samaksāšu!” Kungs iežēlojās par šo kalpu, palaida viņu brīvu un atlaida arī parādu. Bet šis kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas viņam bija simts denārijus parādā. Un viņš to sagrābis žņaudza, sacīdams: “Atdod, ko esi parādā!” Tad viņa biedrs, nokritis viņa priekšā, lūdza viņu, sacīdams: “Pacieties ar mani, un es tev samaksāšu!” Bet viņš nebija ar mieru un gāja, un iemeta to cietumā, kamēr tas nenomaksās parādu. Viņa darba biedri, redzēdami notikušo, ļoti noskuma un aizgāja, un pastāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs pasauca to un viņam sacīja: “Nekrietnais kalps! Es tev atlaidu visu parādu, jo tu mani lūdzi. Vai arī tev nevajadzēja apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi apžēlojos?” Un viņa kungs sadusmojās un nodeva viņu mocītājiem, kamēr viņš nebūs atdevis visu parādu. Tā arī mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens no sirds nepiedosiet savam brālim.”

Mt 18, 21-35

Ļaunatminība par pāridarījumu ir kā dvēselē iedzīta nagla. Cik reižu man jāpiedod? – jautā Pēteris, ja “parādraksts” vai aizvainojumu saraksts ir garš. Piedod, neskaitot reizes, atbild Jēzus, piedod vienmēr, jo tev Dievs ir piedevis vienmēr un neizmērojami daudz, kad tu to Viņam lūdzi. “Viņš izdzēsa pret mums vērsto likuma parādrakstu un aiznesa to no mūsu vidus, pienaglodams krustā” (Kol 2, 14).

Piedošana ir process, piedošana nav tikai viens gribas akts, tāpēc svarīgākais jautājums ir par to, kur pašreiz tu atrodies – piedošanas procesā vai stagnācijā, kad piedošanas jautājums ir atstāts novārtā.

Garīgie skolotāji aicina katram meklēt savas, viņam īpaši derīgas zāles: “Miesas karsonis ir viens, bet tam ir daudz cēloņu. Tāpat mūsu dusmu un citu kaislību iedegšanās rodas no daudziem cēloņiem, un tām neder vienas zāles. Tāpēc es iesaku, lai katrs slimnieks rūpīgi piemeklē tikai sev derīgās zāles, un pirmais solis te ir slimības cēloņa noskaidrošana. Kad tas būs atrasts, tad slimnieks saņems īstās zāles no Dieva un no savu garīgo ārstu rokām” (sv. Jānis Pakāpnieks). Viens, cīnoties par piedošanu, var katru vakaru svētīt debespusi, kurā dzīvo pāridarītājs, un par viņu skūpstīt Kunga piecas rētas uz krusta; cits var apdomāt rūgtās Kristus ciešanas un tieši par viņu izlietās asinis. Vēl cits var pārdomāt par mūžību, kad stāsies Dieva priekšā, ko tad Viņam lūgs par sevi un savu pāridarītāju; vēl citam palīdzēs savu aizvainojumu saraksta uzrakstīšana un pienešana pie krusta. Taču visiem ir noderīgi lūgties par to, kurš sāpināja, lai Dievs izmaina skatienu uz viņu, jo viņš savā ziņā ir labdaris, asais skalpelis, kas palīdz atklāt to, kas notiek manā sirdī – ka to ļaundabīgi maitā dusmu kaisle, šī puve, kas citādi manam skatienam būtu apslēpta un es nenojaustu, ka arī man ir vajadzīga glābšana un cīņa par lēnprātīgu sirdi.

Pr. Aleksandrs Stepanovs